Kad nu Mozus nokāpa no kalna un “nāca un tiem ļaudīm teica visus tā Kunga vārdus un visas tiesas, tad visi ļaudis atbildēja vienā balsī un sacīja: visus šos vārdus, ko tas Kungs runājis, mēs darīsim.” (2. Moz. 24:3, pēc Glika tulk) [312] Šo solījumu kopā ar Kunga vārdiem, kas tiem uzlika pienākumu paklausīt, Mozus ierakstīja grāmatā.
Tad sekoja derības apstiprināšana. Kalna pakājē uzcēla altāri un tam blakus divpadsmit stabus “pēc divpadsmit Israēla cilšu skaita”, par liecību, ka viņi uzņemas visas derības saistības. Upuri pienesa kalpošanai īpaši izmeklēti jaunekļi.
Apslacījis altāri ar upura asinīm, Mozus ņēma “derības grāmatu un to lasīja skaļā balsī tautai priekšā”. Tā derības nosacījumi tika svinīgi atkārtoti un katrs varēja brīvi izvēlēties, vai tos uzņemties vai nē. Klausīt Dieva balsij tie bija apņēmušies jau pašā sākumā, pirms vēl dzirdēja Dieva bauslības pasludināšanu, kuras noteikumi tagad tika sīkāk paskaidroti, lai tie zinātu, ko visa šī derība nozīmē. Ļaudis atkal vienprātīgi atbildēja: “Visu, ko Kungs teicis, to mēs darīsim.” Kad Mozus bija beidzis uz ļaudīm runāt par katru atsevišķo likumu, viņš ņēma asinis, apslacīja grāmatu un visus ļaudis, sakot: “Šīs ir tās derības asinis, ko Dievs ar jums ir noslēdzis.” (Ebr. 9:19,20)
Tagad vajadzēja veikt pēdējos pasākumus, lai izredzētā tauta pilnībā pakļautos Jehovam kā savam Ķēniņam. Mozus bija saņēmis pavēli: “Kāp augšā pie Kunga, tu un Ārons, un Nadabs un Abija, un septiņdesmit Israēla vecākie un pielūdziet no tālienes. Bet Mozus viens pats lai nāk pie Kunga.” Kamēr ļaudis lūdza kalna pakājē, šie izvēlētie vīri tika aicināti augšā kalnā. Septiņdesmit vecākajiem vajadzēja Mozum palīdzēt pārvaldīt Israēlu, un Dievs piešķīra tiem savu Garu un pagodināja tos, atklādams savu spēku un varenību. “Un viņi redzēja Israēla Dievu. Zem Viņa kājām bija kā safīra pamats tik spožs kā pašas debesis, tik skaidrs.” Tie neredzēja pašu Dievību, bet tikai Viņa klātbūtnes godību. Agrāk tie šādu skatu nebūtu panesuši, bet Dieva varenības atklāsme tos bija vedusi pie grēku nožēlas un tie bija pārdomājuši par Viņa godību, šķīstumu un žēlastību, līdz tagad spēja tuvoties Tam, kas bija viņu pārdomu priekšmets.
Tad Mozus un “viņa kalps Jozua” tika aicināti nākt pie Dieva. Tā kā viņiem kādu laiku vajadzēja būt prom no tautas [313], vadonis iecēla Āronu un Ūru, lai tie kopā ar cilšu vecākajiem rīkotos viņa vietā. “Un Mozus uzkāpa kalnā, bet kalnu apsedza mākonis. Un tā Kunga godība nolaidās uz Sinaja kalna. (..)” Sešas dienas padebesis apklāja kalnu, norādot uz īpašu Dieva klātbūtni, tomēr nenotika nekāda Kunga personīga vai Viņa gribas atklāsme. Mozus visu laiku gaidīja aicinājumu tuvoties Visaugstākajam. Viņam bija norādīts: “Uzkāp kalnā pie Manis un paliec tur,” un, lai gan viņa pacietība un paklausība tagad tika pārbaudīta, tas tomēr nepagura gaidīt un savu posteni neatstāja. Šīs gaidīšanas dienas viņam bija kā sagatavošanās un rūpīgas sevis pārbaudes laiks. Pat tāds izcils Kunga kalps nevarēja tūlīt nākt Dieva tuvumā un panest Viņa godības atklāsmi. Vajadzēja paiet sešām dienām, kurās tas, pārmeklēdams savu sirdi un nododamies klusām pārdomām un lūgšanām, svētījās Dievam, līdz bija sagatavots tiešai satiksmei ar savu Radītāju.
Septītajā dienā, Sabatā, Mozu aicināja padebesī. Biezais mākoņa stabs atvērās visa Israēla priekšā, un no turienes kā rijoša uguns izlauzās Kunga godība. “Un Mozus iegāja mākoņa vidū un uzkāpa kalnā, un palika kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis.” Četrdesmit dienu ilgā uzturēšanās kalnā neietvēra sevī sešas sagatavošanās dienas. Sešu dienu laikā ar Mozu bija arī Jozua, un tie kopīgi ēda mannu un dzēra no “strauta, kas iztecēja no kalna”. Bet Jozua neiegāja ar Mozu padebesī. Viņš palika ārpusē un ēda un dzēra arī turpmāk, gaidīdams Mozus atgriešanos, bet Mozus visas četrdesmit dienas gavēja.
Uzturoties kalnā, Mozus saņēma norādījumus par svētās vietas celšanu, kurā sevišķā veidā vajadzēja atklāties Dieva klātbūtnei. Kungs pavēlēja: “Tiem būs taisīt svētnīcu, kurā es varētu mājot Viņu vidū.” (2. Moz. 25:8) Turpat trešo reizi tika uzsvērta Sabata ievērošana, un Kungs vēl paskaidroja: “Tā ir zīme starp Mani un Israēla bērniem mūžīgi, lai jūs zinātu, ka Es, tas Kungs, tas esmu, kas jūs svētī. Turiet Sabatu svētu, jo tam ir jābūt jums svētam: kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus”. (2. Moz. 31:17,13,14) Tā kā bija doti norādījumi tūlītējai svētnīcas celšanai dievkalpojumu vajadzībām, kuras mērķis būtu pagodināt Dievu, tad ļaudis [314] varēja pieļaut domu, ka būvdarbi Sabatā ir attaisnojami. Lai tos pasargātu no šādiem maldiem, tika dots attiecīgs brīdinājums. Pat celtnes sevišķais svētums un tās lielā nepieciešamība nedrīkstēja vadīt ļaudis uz Kunga svētās dusas dienas pārkāpšanu.
No šī brīža tautai vajadzēja tikt pagodinātai ar viņu Ķēniņa pastāvīgu klātbūtni. Mozus saņēma apgalvojumu: “Tā būs Mana atklāsmes vieta Israēla bērnu vidū, ka es tos daru svētus savā godībā” un “Es mitīšu Israēla bērnu vidū, un Es tiem būšu par Dievu.” (2. Moz. 29:43,45) Kā Dieva autoritātes simbolu un Viņa gribas izteiktu apliecinājumu Mozus saņēma desmit baušļu norakstu, kuru Dievs pats ar savu pirkstu bija rakstījis uz diviem akmens galdiņiem (5. Moz. 9:10; 2. Moz. 32:15,16), lai to godbijīgi novietotu un glabātu svētnīcā, kas, darbiem beidzoties, būtu kā tautas dievkalpošanas redzamais viduspunkts.
No vergu šķiras israēlieši tika paaugstināti pār visām tautām, lai kļūtu par ķēniņu Ķēniņa īpašu dārgumu. Kungs viņus atšķīra no pasaules, lai tiem uzticētu savu patiesību. Viņš tos darīja par svēto likumu glabātājiem un ar viņu palīdzību bija nodomājis uzturēt cilvēkos atziņu par Dievu. Tumsā tītajā pasaulē vajadzēja atspīdēt debesu gaismai un tikt sadzirdētai balsij, kas visas tautas aicinātu atgriezties no kalpošanas elkiem pie dzīvā Dieva. Ja israēlieši paliktu uzticīgi savam uzdevumam, tie pasaulē kļūtu par lielu spēku. Dievs būtu viņu sargs un tos paaugstinātu pār visām citām tautām. Caur viņiem atklātos Dieva gaisma un patiesība, un tie, atrodoties Kunga gudrajā un svētajā pārvaldībā, būtu kā piemērs, kas norādītu uz Viņa pielūgšanas pārākumu pār dažādajiem elku dievināšanas veidiem.