[291] No Sarkanās jūras israēliešu pulki atkal turpināja savu ceļu padebeša staba vadībā. Apkārtējās ainavas bija pavisam drūmas — kaili, tuksnešaini kalni, izkaltuši līdzenumi un tālumā jūra, kuras krastus klāja ienaidnieka līķi; tomēr viņi priecājās, apzinoties savu brīvību, un ikkatra neapmierinātības doma uz laiku bija apklususi.
Bet ceļojot tie trīs dienas nekur neatrada ūdeni. Līdzpaņemtie krājumi bija izsmelti. Vairs nebija ar ko dzesēt dedzinošās slāpes, kad viņi noguruši vilkās pa saules izdedzinātajiem līdzenumiem. Pazīdams šo apkārtni, Mozus dabīgi zināja to, ko nezināja citi, — ka tuvākajā apmetnes vietā Mārā, kur atradās avoti, ūdens nebija lietojams. Ar milzīgām bažām viņš vēroja vadošo padebesi, un viņa sirds pagura, dzirdot priecīgos saucienus: “Ūdens, ūdens,” kas atbalsojās visas kolonas garumā. Vīri, sievas un bērni līksmā steigā ielenca avotu un tad pēkšņi no lielā pūļa izlauzās moku pilns kliedziens — ūdens bija rūgts.
Šausmu pārņemti un izmisuši, tie pārmeta Mozum, ka viņš tos ievedis šajā ceļā, nemaz nepadomājot, ka gan Mozu, gan arī viņus noslēpumainajā mākonī vadīja tieša Dieva klātbūtne. Ļaužu izmisuma apbēdināts, Mozus darīja to, ko tie bija aizmirsuši darīt; viņš nopietni sauca uz Kungu pēc palīdzības. “Tad viņš piesauca to Kungu, un tas Kungs viņam norādīja koku; kad viņš to ielaida ūdenī, ūdens kļuva salds.” (2. Moz. 15:25) Šeit Israēlam tika dots apsolījums: “Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga, sava Dieva, balsi un darīsit, kas ir taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa pavēles, un izpildīsit visus [292] Viņa likumus, tad es tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt pār jums; jo Es esmu tas Kungs, jūsu Ārsts.” (2. Moz. 15:26)
No Māras tie gāja uz Elimu, kur “bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas”. Šeit pirms došanās Sinaja tuksnesī viņi uz dažām dienām apstājās. Pēc iziešanas no Ēģiptes bija pagājis viens mēnesis, un tie pirmo reizi tuksnesī iekārtoja nometni. Barības krājumi jau sāka izbeigties. Apkārtnē bija maz zāles, kā rezultātā samazinājās arī ganāmpulki. Kā šādos apstākļos sagādāt barību tādam lielam pulkam? Viņu sirdīs iezagās šaubas, un tie atkal kurnēja. Pat virsnieki un tautas vecaji pievienojās ļaudīm, apsūdzot Dieva ieceltos vadoņus: “Kaut tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat likuši iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.” (2. Moz. 16:3)
Līdz šim tie vēl badu nebija cietuši; pašreizējās vajadzības tika apmierinātas, bet tie baiļojās par nākotni. Viņi nespēja iedomāties, kā ceļojumā pa tuksnesi tik liels pulks sev varētu nodrošināt pārtiku, tādēļ iztēlē jau redzēja savus bērnus mirstam badā. Kungs pieļāva, ka tos apņem grūtības un samazinās līdzi paņemtie produktu krājumi, lai ļaužu sirdis pievērstos Viņam, kas līdz pat šim brīdim darbojās kā savas tautas Glābējs. Ja tie visās vajadzībās grieztos pie Kunga, tad saņemtu Viņa mīlestības un aizgādības balvas. Dievs bija apsolījis, ka, paklausot baušļiem, pār tiem nenāks nekāda kaite, tāpēc pieļaut domu, ka viņi paši vai to bērni varētu nomirt badā, no viņu puses bija grēcīga neticība
Kungs tiem bija apsolījis būt par Dievu un pieņemt tos par savu tautu, lai ievestu plašā un labā zemē, bet pie katra šķēršļa, kas gadījās ceļā uz šo zemi, tie kļuva mazdūšīgi. Viņš tos brīnišķā veidā bija izvedis no Ēģiptes verdzības, lai paaugstinātu, darītu labākus un ievērojamus virs zemes. Tomēr viņiem katrā ziņā vajadzēja sastapties ar grūtībām un paciest trūkumu. Dievs tos glāba no pazemojošā bojāejas stāvokļa un sagatavoja godpilnai vietai tautu starpā, kā arī svinīgam un svētam uzdevumam. Ja tie, redzot visu, ko Viņš to labā darījis, būtu ticējuši, tad priecīgi panestu neērtības, trūkumu un pat īstas ciešanas. Bet tie vairs tālāk negribēja paļauties uz Kungu, ja pastāvīgi neredzēja Viņa spēka pierādījumus. [293] Tie aizmirsa savu rūgto kalpošanu Ēģiptē. Aizmirsa Dieva laipnības un varenības atklāšanos viņu labā, atbrīvojot tos no verdzības. Aizmirsa, kā tika pasargāti viņu bērni, kad iznīcinātājs eņģelis nomaitāja visus Ēģiptes pirmdzimtos. Viņi aizmirsa lielo dievišķās varenības atklāšanos pie Sarkanās jūras. Aizmirsa, ka, tiem droši ejot pa sagatavoto ceļu, ienaidnieku pulki, kas sekoja, tika apklāti ar jūras ūdeni. Viņi redzēja un juta tikai pašreizējās neērtības un grūtības, un, kur vajadzēja teikt: “Dievs lielas lietas pie mums ir darījis, mēs bijām vergi, bet Viņš mūs ir darījis par lielu tautu”, tie runāja tikai par grūtībām un vēlējās uzzināt, kad reiz šis nogurdinošais ceļojums beigsies.
Senā Israēla tuksneša dzīves stāsts saglabāts par labu Dieva Israēlam gala laikā. Ziņojumi par Kunga rīcību ar ceļiniekiem tuksnesī visos viņu dažādajos piedzīvojumos, sastopoties ar badu, slāpēm un nogurumu, un Dieva spēka pārsteidzošā izpausme viņu atbrīvošanā, tas viss satur daudz brīdinājumu un pamācību Viņa ļaudīm visos laikmetos. Dažādie ebreju pārbaudījumi bija kā skola, sagatavojot tos apsolītajai mājvietai Kānaānā. Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis šodien ar pazemīgu sirdi un uzņēmīgu garu censtos izprast tos piedzīvojumus, caur kuriem gāja senais Israēls, un tādā veidā saņemtu norādījumus sagatavošanās darbam mūžīgās Kānaānas sasniegšanai.
Atceroties israēliešus, daudzi brīnās par viņu neticību un kurnēšanu, domājot, ka tie gan nebūtu bijuši tik nepateicīgi, bet, kad pat visai niecīgās grūtībās tiek pārbaudīta viņu pašu paļāvība, tie neparāda lielāku ticību vai pacietību kā senais Israēls. Nonākot grūtībās, viņi kurn par šo stāvokli, kurā Dievs tos ir nodomājis šķīstīt. Apgādāti ar visu vajadzīgo tagadnē, daudzi negrib uzticēties Dievam attiecībā uz nākotni un pastāvīgi ir norūpējušies, ka tikai tiem neuzbrūk nabadzība un bērniem nav jācieš trūkums. Daži pastāvīgi baidās no nelaimēm un pārspīlē pastāvošās grūtības tā, ka viņu acis nemaz vairs nespēj saskatīt daudzās svētības, par kurām vajadzētu pateikties. Pārbaudījumi [294] tiem neliek meklēt palīdzību no vienīgā spēka avota — Dieva, bet gan šķir no Viņa, jo rada nemieru un kurnēšanu.
Vai darām pareizi, paliekot tādā neticībā? Kādēļ esam tik nepateicīgi un aizdomu pilni? Jēzus ir mūsu draugs, un visas Debesis piedalās ticīgu cilvēku labklājībā, bet raizes un bailes apbēdina Dieva Svēto Garu. Mums nevajadzētu tik daudz gausties, jo tas tikai nomāc un nogurdina, bet nepalīdz panest grūtības. Nevajadzētu dot vietu tādai neuzticībai pret Dievu, ka sagatavošanos nākotnes vajadzībām dzīvē padarām par galveno, it kā mūsu laime būtu atkarīga no šīs zemes lietām. Tas nav Dieva prāts, ka Viņa ļaudis staigātu noraizējušies. Tomēr Kungs nesaka, ka mūsu ceļš būs brīvs no briesmām. Viņš nedomā savus ļaudis izraut no grēka un posta pilnās pasaules, bet norāda uz vienmēr pieejamo patvēruma vietu. Bēdīgos un nospiestos Viņš aicina: “Nāciet visi pie Manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Nolieciet baiļu un pasaulīgo rūpju nastu, kuru paši esat sev uzkrāvuši, un “ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsit mieru savām dvēselēm”. (Mat. 11:28,29) Dusu un mieru ar Dievu mēs varam atrast, Viņam uzticoties, jo Viņš gādā par mums. (Sk. 2. Pēt. 5:7)
Apustulis Pāvils saka: “Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva.” (Ebr. 3:12) Atceroties visu, ko Dievs mūsu labā ir darījis, mūsu ticībai vajadzētu būt stiprai, darbīgai un izturīgai. Lai kurnēšanas un sūdzēšanās vietā mūsu sirdi piepilda slava un pateicība: “Teici to Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu! Teici to Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis!” (Ps. 103:1,2)
Kungs nebija aizmirsis Israēla vajadzības. Tautas vadonim Viņš teica: “Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm (..).” Un līdz ar to tika doti norādījumi, ka ļaudīm katru rītu jāsalasa uzturam nepieciešamais daudzums, bet sestajā dienā divkārša deva, lai tā tiktu saglabāts Sabata ievērošanas svētums.
Mozus draudzei solīja, ka par tās vajadzībām tiks gādāts: “(..) tas Kungs dos jums vakarā gaļu un rītā maizi ēst (..)”, un piebilda: “Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret to Kungu.” Tad viņš pavēlēja Āronam tiem sacīt: “Tuvojieties Kungam, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu”, [295] un, kamēr Ārons vēl runāja, “tie pagriezās pret tuksnesi; un, lūk, tā Kunga godība kļuva redzama mākonī.” (2. Moz. 16:8-10) Spožums, kādu tie agrāk nekad nebija redzējuši, norādīja uz tiešu Kunga klātbūtni. Vērojot atklāsmi, kas vērsās pie viņu saprāta, tiem vajadzēja tuvāk iepazīties ar Dievu. Lai bītos Viņa vārdu un klausītu Viņa balsij, tiem vēl bija jāiemācās, ka tautas vadonis nav vienīgi Mozus, bet pats Visaugstākais.
Iestājoties naktij, nometnes apkārtnē saradās ļoti daudz paipalu, tā ka to pietika visiem. No rīta “tuksnesī bija smalka, zvīņveidīga viela kā sarma tik smalka virs zemes”. “Tā bija balta kā koriandra koka sēkliņas.” Tauta to sauca par mannu. Mozus teica: “Tā ir tā maize, ko Kungs jums devis par barību.” (2. Moz. 16:14,15,31) Ļaudis salasīja mannu un atrada, ka tā pilnībā apmierināja ikkatra vajadzības. Tie “to samala divu akmeņu starpā vai sasmalcināja, sagrūžot piestā, un vārīja to podos, un cepa no tās plāceņus”, kas garšoja kā medū cepta karaša. (2. Moz. 16:31; 4. Moz. 11:8) Katru rītu ikvienai personai vajadzēja salasīt vienu gomeru, un neko no tā nedrīkstēja atstāt nākamajai dienai, jo tad tas vairs nebija lietojams. Katras dienas devu nācās savākt no rīta, jo viss, kas palika uz zemes, saulē izkusa.