Dievs cilvēkiem darbam ir devis sešas dienas un prasa, lai personīgie darbi tiešām arī tiktu veikti šajās sešās darba dienās. Nepieciešamības un žēlsirdības pienākumi Sabatā ir atļauti, jo par slimiem un cietējiem jārūpējas katrā laikā, bet no nevajadzīgiem darbiem ir stingri jāizvairās. “Atturi savu kāju no Sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams saviem ceļiem, sava veikala kārtošanai (..)” Un arī tad vēl aizliegums nebeidzas. Pravietis aizrāda uz “tukšām valodām.” (Jes. 58:13) Kas Sabatā apspriež un plāno darba un veikala lietas, tos Dievs uzskata kā šo darbu darītājus. Lai turētu svētu Sabata dienu, mēs nedrīkstam domās kavēties pie pasaulīga rakstura lietām. Turklāt šis bauslis sevī ietver visus, kas atrodas mūsu vārtos. Svētajās stundās pasaulīgie darījumi jāpārtrauc visiem mājas iemītniekiem. Visiem kopīgi jāpiedalās Dieva pagodināšanā, kalpojot Viņam ar labprātīgu sirdi. [308]
“Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.”
Vecākiem ir tiesības uz tādu mīlestību un cieņu, kas nepienākas nevienai citai personai pasaulē. Kungs pats ir nolicis, ka pirmajos dzīvības gados vecāki bērniem ir Dieva vietā, jo viņiem ir atbildība par tiem uzticētajām dvēselēm. Kas neievēro vecākiem pienākošos autoritāti, tas atmet Dieva autoritāti. Piektais bauslis prasa, lai bērni savus vecākus ne tikai godātu un tiem paklausītu, bet lai dāvātu tiem mīlestību un maigumu, lai atvieglotu viņu rūpes, sargātu to labo slavu un vecumā atbalstītu un iepriecinātu. Tāpat šis bauslis arī nosaka, lai cieņa tiktu parādīta sludinātājiem, valdniekiem un visiem citiem, kuriem Dievs piešķīris zināmu autoritāti.
Apustulis raksta: “Tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu.” (Ef. 6:2) Israēla tautai, kas drīz cerēja nokļūt Kānaānā, tā bija ķīla, ka paklausīgie ilgi dzīvos šajā labajā zemē, bet tam ir arī plašāka nozīme attiecībā uz visu Dieva Israēlu un mūžīgās dzīves apsolījumu virs zemes, kad tā būs atbrīvota no grēka lāsta.
“Tev nebūs nokaut.”
Ikkatra netaisna rīcība, kas var saīsināt dzīvību, naida un atriebības gars vai nodošanās kaut kādai kaislībai, kas noved pie kaitīgas izturēšanās pret citiem vai liek vēlēt otram ļaunu (jo, “kas savu brāli ienīst, ir slepkava”), katra patmīlīga nerūpēšanās par trūcīgajiem un cietējiem, katra savu tieksmju apmierināšana, nevajadzīga spēku izšķiešana, kā arī pārmērīgs darbs, kas kaitē veselībai — tas viss lielākā vai mazākā mērā ir sestā baušļa neievērošana.
“Tev nebūs laulību pārkāpt.”
Šis bauslis aizliedz ne tikai netīru rīcību, bet arī jutekliskas domas un iekāri, kā arī katru ieradumu, kas to visu izraisa. Šķīstība tiek prasīta ne tikai dzīves ārējā izturēšanās veidā, bet arī sirds slepenajās tieksmēs un izjūtās. Mācīdams tālu sniedzošās Dieva likumu prasības, Kristus paskaidroja, ka ļaunas domas vai skati ir tikpat grēcīgi kā neatļauti darbi.
“Tev nebūs zagt.”
Šajā aizliegumā ietverti kā sabiedriskie, tā personiskie grēki. Astotais bauslis nosoda cilvēku zagšanu un vergu tirdzniecību, kā arī aizliedz citu tautu pakļaušanu karos. [309] Tas nosoda zagšanu un laupīšanu un prasa stingru godīgumu vissīkākajās ikdienas dzīves norisēs. Tas izslēdz viltus pielietošanu tirdzniecībā un nosaka taisnīgu parādu un algu samaksu. Tas deklarē, ka katrs mēģinājums izmantot citu cilvēku nezināšanu, viņu vājību vai nelaimi, lai iegūtu sev kādu labumu, Debesu grāmatās tiek ierakstīts kā krāpšana.
“Tev nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko.”
Te ietverta nepatiesa runāšana jebkurā lietā un katrs mēģinājums vai nodoms apkrāpt savu tuvāko. Vēlēšanās apmānīt vai maldināt jau ir melošana. Ar acu skatu, rokas kustību vai sejas izteiksmi nepatiesu liecību var sniegt tikpat iespaidīgi kā ar vārdiem. Katrs apzināts pārspīlējums, kura nolūks ir radīt neskaidru, maldinošu iespaidu, katrs patieso notikumu nepareizs attēlojums ir meli. Šis priekšraksts aizliedz kaitēt mūsu tuvāka slavai ar nepareizu priekšstatu sniegšanu, ļaunām aizdomām, aprunāšanu vai baumu izplatīšanu. Pat apzināta patiesības noklusēšana, kas citiem var kaitēt, ir devītā baušļa pārkāpšana.
“Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.”
Desmitais bauslis skar visu grēku sakni, aizliegdams savtīgu iekārošanu, kas izraisa grēcīgu rīcību. Kas paklausa Dieva likumam, atturoties pat no grēcīgām domām attiecībā uz to, kas pieder otram, tas nekad nedarīs ļaunu citiem cilvēkiem.
Tādi bija desmit baušļu svētie priekšraksti, kas tika deklarēti pērkona dārdos un uguns liesmās ar brīnišķu lielā Likumdevēja varas atklāsmi. Bauslības pasludināšanu Dievs savienoja ar izteiktu sava spēka un godības parādi, lai Viņa ļaudis nekad neaizmirstu šo ainu un lai tiem saglabātos dziļa godbijības izjūta pret likumu Devēju, Debesu un Zemes Radītāju. Viņš visiem cilvēkiem vēlējās uzsvērt savas bauslības svētumu, tās svarīgo nozīmi un nemainību.
Israēla tautu pārņēma bailes. Bijību iedvesošā Dieva varenības izpausme, šķiet, izvērtās stiprāka nekā viņu drebošās sirdis to spēja panest. Tagad, kad tiem bija atklāta dievišķās taisnības lielā mēraukla, viņi vairāk nekā jebkad agrāk ieraudzīja grēka briesmīgo dabu un savu noziedzību svētā Dieva acīs. [310] Bailēs un godbijībā tie atkāpās tālāk no kalna. Pūlis sauca uz Mozu: “Runā tu uz mums, mēs tev klausīsim, bet lai Dievs nerunā uz mums, citādi mēs mirsim!” (2. Moz. 20:19-21) Tad vadonis atbildēja: “Nebīstieties, jo Dievs ir nācis, lai jūs pārbaudītu un lai jums būtu bijība Viņa priekšā, ka jūs negrēkotu.” Tomēr ļaudis palika stāvot pa gabalu un uz visu raudzījās ar bailēm, bet Mozus tuvojās “tumšajiem mākoņiem, kuros bija Dievs”.
Verdzībā un pagānismā pazemotā un skaidru apziņu zaudējusī tauta nebija gatava pilnībā izprast Dieva desmit baušļu tālu sniedzošos norādījumus. Lai labāk aptvertu un saglabātu atmiņā dekaloga uzliktos pienākumus, tika doti papildus priekšraksti, kas desmit baušļu pamatprincipus paskaidroja tuvāk un padarīja tos uzskatāmus. Šie likumi tika nosaukti par tiesām, gan tāpēc, ka tie bija veidoti bezgalīgā gudrībā un taisnībā, gan arī tāpēc, ka lielais Soģis pēc tiem spriedīs visiem tiesu. Atšķirībā no desmit baušļiem, tie Mozum tika doti personiski, lai viņš tos tālāk paziņotu ļaudīm.
Pirmais no šiem likumiem attiecās uz kalpiem. Senos laikos tiesneši dažreiz noziedzniekus pārdeva verdzībā; atsevišķos gadījumos parādniekus pārdeva viņu parāda aizdevēji vai galvotāji, un arī nabadzība spieda ļaudis pārdot verdzībā vai nu sevi, vai savus bērnus. Bet ebreju nedrīkstēja pārdot verdzībā uz visu mūžu. Viņa kalpošanas laiks tika ierobežots ar sešiem gadiem, septītā gadā to vajadzēja atbrīvot. Cilvēku zagšana, tīša slepkavība un sacelšanās pret vecāku autoritāti bija jāsoda ar nāvi. Tādu ļaužu turēšana verdzībā, kas nepiederēja pie Israēla, bija atļauta, bet viņu dzīvība tika stingri sargāta. Par verga nonāvēšanu pienācās sods, un pārestība no vergtura puses, kaut arī ne lielāka par zoba izsišanu, deva vergam tiesības uz brīvību.
Pirms neilga laika israēlieši paši bija kalpi, un tagad, kad savukārt viņiem bija kalpi, tiem vajadzēja sargāties no nežēlības un stingrām prasībām, ar kādām tiem ciešanas agrāk sagādāja ēģiptiešu uzraugi. Atmiņām par pašu rūgto verdzību vajadzēja palīdzēt iejusties viņu kalpu stāvoklī un būt pret tiem laipniem un līdzcietīgiem, izturēties pret citiem tā, kā viņi vēlējās, lai pret tiem izturas.
Sevišķi tika gādāts par atraitņu un bāreņu tiesībām, viņu bezpalīdzīgajam stāvoklim veltot īpašu uzmanību. Kungs paziņoja: “Ja tu [311] tos apspiedīsi, tad tie kliegdami kliegs uz Mani un Es uzklausīšu viņu saucienus. Tad es savās dusmās iekaisīšu un jūs nokaušu ar zobenu, un tā jūsu sievas kļūs par atraitnēm un jūsu bērni par bāriem.” (2. Moz. 22:22,23) Arī svešiniekus, kas bija pievienojušies Israēlam, vajadzēja aizsargāt pret netaisnu izturēšanos un apspiešanu. “Bet svešiniekus neapspiediet, jo jūs zināt svešinieka sirdi; jūs paši bijāt svešinieki Ēģiptes zemē.” (2. Moz. 23:9)
No nabagiem bija aizliegts prasīt procentus. Ja no kāda trūcīga cilvēka bija paņemtas ķīlā viņa drēbes vai sega, tad to vajadzēja atdot pirms nakts iestāšanās. Kas apgrēkojās ar zagšanu, tam to vajadzēja atdot divkāršā mērā. Bija pavēlēts cienīt valdniekus un amatpersonas, bet tiesneši tika brīdināti, lai nepārgrozītu tiesu, palīdzot netaisnai lietai vai ņemot kukuļus. Aizliegta bija arī neslavas celšana un apmelojumi, bet uzsvērti tika aicināts uz laipnu izturēšanos pat pret personīgiem ienaidniekiem.
Ļaudīm vēlreiz tika atgādināti svētie pienākumi attiecībā pret Sabatu. Tika noteikti gadskārtējie svētki, kad visiem tautas vīriešiem vajadzēja sapulcēties Dieva priekšā, pienesot Kungam pateicības upurus un pirmos augļus no ražas, ko Viņš tiem bija piešķīris. Tika izskaidrots arī visu šo iekārtojumu nolūks, jo tā nebija patvarīgas virskundzības izpausme, bet viss bija domāts Israēlam par labu. Kungs teica: “Jums būs būt svētiem ļaudīm Manā priekšā; neēdiet gaļu, kas tīrumā saplosīta, to metiet suņiem priekšā.” (2. Moz. 22:30)
Šos likumus Mozum vajadzēja uzrakstīt un rūpīgi uzglabāt kā nacionālās konstitūcijas pamatu, lai tie kopā ar desmit baušļiem, kuru paskaidrošanai tie bija doti, veidotu nosacījumus Israēlam domāto Dieva apsolījumu izpildē.
Tagad Jehova viņiem paziņoja: “Redzi, Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā, kas tevi ceļā pasargās, lai novestu tevi uz vietu, kādu Es tev esmu sataisījis. Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo viņš tavus pārkāpumus piedos, jo Mans vārds mājos viņā. Jo, ja tu viņam klausīdams klausīsi un visu darīsi, ko Es teikšu, tad Es būšu ienaidnieks taviem ienaidniekiem un pretinieks taviem pretiniekiem.” (2. Moz. 23:20-22) Visā Israēla ceļojuma laikā Kristus bija viņu Vadonis kā padebesī, tā arī uguns stabā. Lai gan tas viss norādīja uz gaidāmo Pestītāju, Viņš kā tāds bija jau klāt, dodot pavēles Mozum un kļūstot par viņu vienīgo svētību Avotu.