Salasot mannu, izrādījās, ka daži bija savākuši vairāk un citi atkal mazāk, nekā bija noteikts, bet, “kad tie pārmēroja ar gomeru, tad nebija pārmērīgi daudz tam, kas papilnam bija salasījis, un arī mazāk salasījušam nepietrūka”. (2. Moz. 16:18) Šim Bībeles tekstam izskaidrojumu un reizē arī praktisku pamācību sniedz apustulis Pāvils savā 2. Vēstulē korintiešiem. Viņš saka: “Jo nevar prasīt, lai citu atvieglošana jūs novestu grūtībās; bet lai notiktu izlīdzināšana: jūsu pārpalikums tad lai nāk par labu viņu trūkumam, un arī viņu pārpalikums lai nāktu jums par labu, lai tā notiktu izlīdzināšana, kā ir rakstīts: “Kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags.” (2. Kor. 8:13-15)
Sestajā dienā ļaudis katras personas vajadzībām salasīja divus gomerus. Virsnieki par to steidzās paziņot Mozum, bet tas atbildēja: “Tā Kungs ir pavēlējis; rīt ir Sabats, un Sabats tam Kungam ir svēts; ko jūs esat nodomājuši cept, to izcepiet; ko jūs gribat vārīt, to izvāriet, bet visu, kas atliek, to uzglabājiet rītdienai.” [296] Ļaudis tā arī darīja, un izrādījās, ka manna nepārvērtās. Tad Mozus teica: “Ēdiet to, šodien ir Sabats; šī diena pieder tam Kungam; šodien jūs laukā neko neatradīsit. Sešās dienās jūs to salasiet, bet septītā diena ir Sabats, tanī nekā nebūs.” (2. Moz. 16:23,25,26)
Dievs prasa, lai Viņa ieceltā Sabata diena arī tagad tiktu turēta tikpat svēta kā Israēla laikos. Ebrejiem dotā pavēle visiem kristiešiem jāuzlūko kā viņiem personiski domāts Jehovas rīkojums. Dienai pirms Sabata jābūt sagatavošanās laikam, lai viss tiktu nokārtots līdz svētajām stundām. Svēto dienu mēs nekādā gadījumā nedrīkstam izlietot saviem veikala vai darba pasākumiem. Dievs ir pavēlējis rūpēties par slimiem un cietējiem; gādāt par tiem ir žēlastības darbs, un nav Sabata pārkāpums, tomēr jāizvairās no katra tāda darba, kas nav nepieciešams. Daudzi pārāk nolaidīgi sīkās lietas, kuras var padarīt sagatavošanās dienā, atstāj līdz Sabata sākumam. Tā nedrīkst notikt. Darbs, kas nav paveikts līdz Sabata sākumam, jāatstāj, kamēr tas pagājis. Šāda rīcība nedomājošiem cilvēkiem palīdzēs atcerēties un rūpēties, lai visi darbi tiktu paveikti nedēļas sešās dienās.
Ceļojuma laikā pa tuksnesi israēlieši katru nedēļu piedzīvoja trīskārtīgu brīnumu, kam viņu prātā vajadzēja nostiprināt atziņu par Sabata svētumu: sestajā dienā nokrita divkārša mannas deva; septītajā — nekas; un Sabatam nepieciešamā daļa uz otru dienu saglabājās svaiga un tīra, kamēr citā laikā pāri palikusī manna vairs nebija lietojama.
Ar mannu saistītie apstākļi skaidri pierāda, ka Sabats, lai gan daudzi to apgalvo, nav iecelts reizē ar bauslības došanu Sinaja kalnā. Pirms vēl israēlieši tur nonāca, tie jau saprata savu obligāto pienākumu attiecībā uz Sabatu. Katru piektdienu viņi bija spiesti savākt un sagatavot divkāršu mannas devu, — tas ir, arī Sabatam, kad manna netika dota,— un tā arvien no jauna varēja pārdomāt par dusas dienas svēto būtību. Un, kad daži cilvēki tomēr Sabatā izgāja mannu meklēt, Kungs jautāja: “Cik ilgi jūs liegsities pildīt Manus norādījumus un Manu bauslību?” (2. Moz. 16:28)
[297] “Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, kamēr nonāca pie Kānaānas robežām.” (35. p.) Četrdesmit gadus šī brīnišķīgā aizgādība tiem ik dienas atgādināja Dieva pastāvīgās rūpes un Viņa maigo mīlestību. Dziesminieks vēsta, ka Kungs tiem deva “labību” no Debesīm. Tie ēda “eņģeļu maizi”. (Ps. 78:24,25) Tas nozīmē, ka tie ēda eņģeļu sagādāto barību. Debesu maizes uzturēti, viņi katru dienu saņēma pamācības no Dieva, ka Kunga dotie apsolījumi tos tikpat droši pasargās no trūkuma, it kā viņus jau apņemtu Kānaānas zemes viļņojošās labības druvas.
Israēla uzturēšanai no Debesīm nākošā manna norādīja uz To, kurš nāca no Dieva, lai sniegtu pasaulei dzīvību. Jēzus teica: “Es esmu dzīvības Maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no Debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirs. Es esmu Dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs Maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jāņa 6:48-51) Svētībās, kas Dieva tautai apsolītas nākamajā dzīvē, ietverti vārdi: “Kas uzvar, tam Es došu ēst apslēpto mannu.” (Atkl. 2:17)
Atstājuši Sinaja tuksnesi, israēlieši ierīkoja nometni pie Refidimas. Tur nebija ūdens, un atkal tie neuzticējās Dieva aizgādībai. Savā aklumā un iedomīgā pārdrošībā ļaudis nāca pie Mozus un prasīja: “Dod mums ūdeni, ka varam dzert.” Mozus nezaudēja pacietību. “Ko jūs rājaties ar mani? Kādēļ jūs kārdināt Kungu?” Bet tie dusmīgi kliedza: “Kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, vai lai mēs mirtu aiz slāpēm, mēs un mūsu bērni, un mūsu lopi?” (2. Moz. 17:1-7) Tik bagātīgi nodrošināti ar pārtiku, tie jau kādreiz bija izjutuši kaunu par savu neticību un kurnēšanu un bija solījušies turpmāk uzticēties Kungam, bet drīz vien aizmirsa savu apņemšanos un klupa jau pie pirmā pārbaudījuma. Mākoņa stabs, kas tos vadīja ceļā, šķita sedzam kādu briesmīgu noslēpumu. Un Mozus, — kas viņš ir, — tie jautāja, — un ar kādu nolūku tie tiek izvesti no Ēģiptes? Aizdomas un neticība pildīja sirdis, un tie nekaunīgi apvainoja Mozu, ka tas ar trūkumu un grūtībām nodomājis nonāvēt visus ļaudis un bērnus, lai pēc tam iedzīvotos viņu mantā. Dusmu satraukti un sašutuši, tie gatavojās to nomētāt ar akmeņiem.
[298] Ļoti apbēdināts, Mozus sauca uz Kungu: “Ko lai es daru ar šiem ļaudīm?” Un viņam tika norādīts sapulcināt Israēla vecajus, ņemt spieķi, ar kuru Ēģiptē bija darījis brīnumus, un iziet pie ļaudīm. Kungs sacīja: “Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens ļaudīm ko dzert.” Viņš paklausīja, un no klints izlauzās dzīva ūdens straume, kas bagātīgi apgādāja visu nometni. Tā vietā, lai pavēlētu Mozum pacelt zizli un pār šīs ļaunās kurnēšanas vadoņiem izsaukt kādu briesmīgu mocību kā Ēģiptē, Kungs savā žēlastībā zizli izlietoja par glābšanas rīku.
“Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dziļuma ūdeņiem papilnam. Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.” (Ps. 78:15,16) Mozus sita klinti, bet tas bija Dieva Dēls, kas mākonī tīts stāvēja blakus Mozum un lika plūst dzīvinošajām straumēm. Kunga godību redzēja ne tikai Mozus un vecaji, bet arī visa tālāk stāvošā draudze, un, ja mākonis tiktu atņemts, tos visus iznīcinātu tās Būtnes briesmīgais spožums, kas atradās mākonī.
Savās slāpēs ļaudis bija kārdinājuši Dievu, sacīdami: “Vai tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?” — “Ja Kungs mūs šurp atvedis, kāpēc Viņš mums nedod ūdeni, tāpat kā maizi?” Tādā veidā izrādītā neticība bija visai noziedzīga un Mozus baidījās, ka pār tiem var nākt Dieva sods. Brīdinot par izdarīto grēku, viņš tās vietas vārdu nosauca Masu — “kārdināšana” un Meriba — “bāršanās”.
Tagad tiem draudēja jaunas briesmas. Tā kā tie bija kurnējuši pret Kungu, tad Viņš pieļāva, ka tiem uzbrūk ienaidnieks. Amalekieši, mežonīga un kareivīga cilts, kas dzīvoja tajā apvidū, izgāja un nogalināja tos, kas, noguruši un piekusuši, bija atpalikuši no kopējās kolonas. Zinādams, ka ļaudis nebija sagatavoti kaujai, Mozus pavēlēja Jozuam izraudzīties no dažādām ciltīm karavīru vienību un vadīt tos pretī ienaidniekam, bet viņš pats apņēmās stāvēt uz tuvākā pakalna ar Dieva zizli rokās. Nākamajā dienā Jozua un viņa pulks uzbruka ienaidniekam, kamēr Mozus, Ārons un Hūrs [299] novietojās uz kāda pakalna, no kura varēja redzēt kaujas lauku. Uz debesīm paceltām rokām, labajā turot Dieva zizli, Mozus lūdza par Israēla pulka uzvaru. Cīņas gaitā izrādījās, ka Israēls uzvarēja tad, kad Mozus rokas bija paceltas, bet, kad viņš tās nolaida, labāk veicās ienaidniekam. Mozum nogurstot, Ārons un Hūrs atbalstīja viņa rokas līdz saules noiešanai, kad ienaidnieks tika sakauts un bēga.
Stiprinot Mozus rokas, Ārons un Hūrs rādīja ļaudīm viņu pienākumu — atbalstīt Mozu viņa grūtajā uzdevumā, kur tam jāsaņem vārdi no Dieva un jārunā uz ļaudīm. Arī Mozus rīcība bija nozīmīga, — tā rādīja, ka tautas likteni, kamēr tie Dievu uzskata par savu patvērumu, Viņš tur savās rokās. Kungs karoja par tiem un sakāva viņu ienaidniekus, bet, ja tie Viņam neuzticējās un paļāvās uz saviem spēkiem, tad bija vājāki pat par tiem cilvēkiem, kuriem pilnīgi trūka Dieva atziņas, un ienaidnieki ņēma virsroku.
Kā ebreji uzvarēja, kad Mozus pacēla savas rokas pret debesīm un aizlūdza viņu labā, tā Dieva Israēls uzvarēs, kad ticībā paļausies uz savu vareno Palīgu. Tomēr dievišķam spēkam jābūt savienotam ar cilvēciskām pūlēm. Mozus neticēja, ka Dievs uzvarēs viņu ienaidniekus, ja Israēls pats nedarīs neko. Kamēr lielais vadonis lūdza Dievu, Jozua un viņa drosmīgie sekotāji atdeva visus spēkus, lai atsistu savas tautas un Dieva ienaidniekus.
Pēc amalekiešu sakāves Dievs Mozum pavēlēja: “Ieraksti to piemiņas grāmatā un liec to Jozuam ausīs, ka Es pilnīgi izdeldēšu Amaleka vīru piemiņu no zemes virsas.” (2. Moz. 17:14) Un tieši pirms savas nāves lielais vadonis deva ļaudīm svinīgu uzdevumu: “Piemini, ko tev darīja amalekieši ceļā, kad jūs bijāt izgājuši no Ēģiptes. Kā viņi tev, kad tu virzījies uz priekšu un kad tavējie bija noguruši un slābani, bez bailēm Dieva priekšā uzbruka un visus tos no taviem ļaudīm nogalināja, kuri vājuma dēļ bija atpalikuši. Kad nu Kungs, tavs Dievs, reiz būs tev devis mieru no visiem taviem ienaidniekiem, kas tev ir visapkārt tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, dos tev iegūt par īpašumu, tad amalekiešu piemiņu tev būs izdzēst no pasaules. To neaizmirsti!” (5. Moz. 25:17-19) Attiecībā [300] uz šo bezdievīgo tautu Kungs paskaidroja: “Tas Kungs karos pret Amaleku uz audžu audzēm!” (2. Moz. 17:16)