Ēģiptiešus pārņēma apjukums un bailes. Satrakoto dabas elementu vidū, kuros tie saklausīja sadusmotā Dieva balsi, viņi mēģināja griezties atpakaļ un bēgt uz krasta pusi, kuru bija atstājuši. Bet Mozus izstiepa savu zizli, un ūdens kalni, kāri pēc sava laupījuma, šņākdami un kaukdami sagāzās kopā, aizraudami ēģiptiešu pulkus sev līdzi melnajos dziļumos.
Austošais rīts Israēla pulkiem atklāja visu, kas bija atlicis no viņu varenajiem ienaidniekiem, — krastā izmestus apbruņotos līķus. Viena vienīga nakts tiem bija nesusi pilnīgu atbrīvošanu no visšausmīgākajām briesmām. Lielais, bezpalīdzīgais [288] pulks, pie kaujas nepieradušie vergi, sievas, bērni un lopi, kuriem priekšā bija jūra un aizmugurē uzbrūkošie varenie ēģiptiešu karapulki, — redzēja, kā ūdeņos tiem tiek pavērts ceļš, bet viņu ienaidniekus gaidāmā triumfa brīdī aprij viļņi. Jehova viens pats tiem bija atnesis brīvību, un sirdis tagad griezās pie Viņa pateicībā un uzticībā. Izjūtas atrada izteiksmi slavas vārdos. Dieva Gars nāca pār Mozu, un viņš vadīja ļaudis triumfējošā pateicības dziesmā, senākajā un vienā no visgrandiozākajām, kādas cilvēkiem vispār ir pazīstamas: “Kas ir tāds kā Tu, ak Kungs, dievu starpā! Kas ir tāds kā Tu, tik varens savā svētumā, bijājams savā godībā, brīnumu darītājs! (..) Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz savu svēto mājokli. Tautas ir to dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes ir pārņēmušas Filistijas iemītniekus. (..) Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens tava elkoņa spēka dēļ. Tā izglābās tava tauta, ak Kungs! Tā izies cauri tie, ko Tu sev esi atpircis. Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas tavs īpašums, vietā, ko Tu sev esi sataisījis par mājokli, svētnīcā, ko tava roka, ak Kungs, ir cēlusi.” (2. Moz. 15:1-17)
Šī Israēla pulku slavas izpausme izskanēja līdzīgi lielu ūdeņu balsij. Iznākot tautas priekšā ar bungām un dejām, to uztvēra daudzas sievietes, kuras vadīja Mozus māsa Mirjama. Tālu pār tuksnesi un jūru aiztrauca līksmais piedziedājums, [289] un kalni atbalsoja slavas dziesmas vārdus: “Dziediet Jehovam, jo Viņš ir varens un svēts.”
Dziesma un piedzīvotā atbrīvošana, kuru tā atgādināja, atstāja tādu iespaidu, kas nekad vairs nevarēja izzust no ebreju tautas atmiņas. No gadsimta uz gadsimtu to atkārtoja Israēla pravieši un dziesminieki, liecinot, ka Jehova ir varens palīgs un pestīšana tiem, kas uz Viņu paļaujas. Bet šī dziesma nepieder vienīgi jūdu tautai. Tā norāda uz nākotni, uz visu taisnības ienaidnieku iznīcināšanu, uz Dieva Israēla galīgo uzvaru. Patmas pravietis redz baltās drēbēs ģērbtu uzvarētāju pulku, stāvot pie kristāla jūras “ar Dieva koklēm rokās”. “Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu.” (Atkl. 15:2,3)
“Ne mums, Kungs, ne mums, bet savam vārdam dod godu savas žēlastības un uzticības dēļ!” (Ps. 115:1)
Tāds bija gars, kas izpaudās Israēla bērnu pateicības dziesmā, un tādam garam jāmājo visu to sirdīs, kuri mīl un bīstas Dievu. Atbrīvodams mūsu dvēseles no grēka verdzības, Kungs visu cilvēku labā ir veicis daudz lielāku atpestīšanu, nekā ebreju tautai pie Sarkanās jūras. Līdzīgi israēliešu pulkiem, mums Dievs jāslavē “par Viņa brīnumiem, ko Viņš dara pie cilvēku bērniem”, ar visu sirdi, dvēseli un balsi. Tie, kas paļaujas uz Dieva lielo žēlastību un neaizmirst arī Viņa mazākās dāvanas, apjozīsies ar prieku un dziedās Kungam savās sirdīs. No Dieva rokas ikdienas saņemtajām svētībām, un par visu vairāk — Jēzus nāvei, kas mūsu sniedzamības robežās nolikusi laimi un Debesis, — jākļūst par mūsu pastāvīgu pateicības tēmu. Ak, kādu žēlastību, kādu nesalīdzināmu mīlestību Dievs ir parādījis mums, pazudušajiem grēciniekiem, savienodams mūs ar sevi, lai kļūtu par Viņa īpašumu! Kādu upuri pienesis mūsu Pestītājs, lai mēs varētu saukties par Dieva bērniem! Mums jāslavē Dievs par svētlaimes cerību, kas dota lielajā atpestīšanas plānā, jāslavē par Debesu mantojumu un Viņa bagātīgajiem apsolījumiem; jāslavē Viņš, jo Jēzus dzīvo un aizlūdz par mums. “Kas pateicību upurē, tas mani godā.” (Ps. 50:23, pēc Glika tulk.)
Visi Debesu iemītnieki vienojas Dieva pagodināšanā. Mācīsimies eņģeļu dziesmu jau tagad, lai to varētu dziedāt, kad iekļausimies viņu spožajās rindās. Teiksim kopā ar dziesminieku: “Es slavēšu Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu!” “Lai priecājas un gavilē tautas, jo Tu taisnīgi tiesā ļaudis un vadi tautas virs zemes!” (Ps. 146:2; 67:5)
Dievs savā aizgādībā ebrejus noveda kalnu cietoksnī pie jūras, lai viņu atbrīvošanā parādītu savu spēku un pelnīti pazemotu apspiedēju lepošanos. Viņš tos varēja izglābt arī savādāk, bet izvēlējās šo veidu, lai pārbaudītu ļaužu ticību un stiprinātu viņu paļaušanos uz Kungu. Ceļotāji bija noguruši un pārbijušies, bet, ja viņi nebūtu gājuši uz priekšu, kad Mozus tiem pavēlēja, tad Dievs tiem nekad nebūtu pavēris ceļu. Tikai ticībā “tie gāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi”. (Ebr. 11:29) Ejot lejup, tieši pie ūdeņiem, viņi rādīja, ka uzticas Dieva vārdiem, kā Mozus runājis. Tie darīja visu, kas bija viņu spēkos, un tad Israēla Varenais pāršķīra jūru, lai sagatavotu tiem ceļu.
Šeit ietvertā lielā mācība domāta visiem laikiem. Bieži kristiešu dzīve ir pilna briesmu, kad pienākumu pildīt šķiet visai grūti. Iztēle mums priekšā rāda draudošu bojāeju un aizmugurē — verdzību vai nāvi. Un tomēr Dieva balss skaidri saka: “Dodieties uz priekšu!” Mums jāpaklausa šai pavēlei pat tad, ja skats nespēj spiesties cauri tumsai un ja pie savām kājām jūtam aukstos viļņus. Šķēršļi, kas kavē mūsu virzīšanos uz priekšu, nekad nenozudīs svārstīga, šaubīga gara priekšā. Kas vilcinās paklausīt, līdz izgaist ikkatra nedrošības ēna un vairs nav iespējams kļūdīties vai zaudēt, tie vispār nekad nepaklausīs. Neticība čukst: “Pagaidīsim, kamēr nozūd visi šķēršļi un mēs skaidri redzam savu ceļu”, bet ticība drosmīgi tiecas uz priekšu, cerēdama visu un ticēdama visu.
Mākonis, kas ēģiptiešiem bija kā tumsas mūris, ebreju nometni pielēja ar spožu gaismu, padarot gaišu arī priekšā ejamo ceļu. Tā Aizgādības rīcība, kas neticīgajiem nes tumsu un izmisumu, uzticīgām dvēselēm ir gaismas un miera pilna. Ceļš, pa kuru vada Dievs, var iet caur tuksnešiem vai jūrām, bet tas vienmēr ir drošs ceļš.