[281] Ar apjoztiem gurniem, ar kurpēm kājās un spieķi rokās Israēla ļaudis izbijušies un tomēr cerību pilni gaidīja ķēniņa pavēli, kas tiem atļautu iziet. Pirms ausa rīts, tie jau atradās ceļā. Mocību laikā, kad Dieva spēka atklāsme iededza ticību vergu sirdīs un pildīja ar bailēm viņu apspiedējus, israēlieši pamazām bija sapulcējušies Gošenes zemē un, neskatoties uz pēkšņo bēgšanu, jau bija veikuši nepieciešamos organizatoriskos un uzraudzības pasākumus lielā pūļa kustībai, sadalot to pulkos un nozīmējot vadoņus. Tie izgāja kājām “kādi seši simti tūkstošu vīri bez bērniem. Un arī pūlis svešu gāja ar viņiem (..).” (2. Moz. 12:34-39) Šajā pūlī atradās ne tikai tie, kas to darīja, ticot Israēla Dievam, bet daudz vairāk tādu, kas gribēja vienīgi izglābties no mocībām vai arī sekoja šim lielajam gājienam aiz uztraukuma vai ziņkāres. Tie Israēlam pastāvīgi bija tikai par kavēkli un slazda valgu.
Ļaudis ņēma sev līdzi arī “aitas un liellopus”. Tas bija Israēla īpašums, kas ķēniņam nekad nebija pārdots tā, kā ēģiptiešu manta. Jēkabs un viņa dēli uz Ēģipti līdzi bija atveduši savus ganāmpulkus, kur tie tagad bija ievērojami vairojušies. Pirms viņi atstāja Ēģipti, ļaudis, pēc Mozus norādījuma, prasīja algu par savu nesamaksāto darbu, un ēģiptieši, visai karsti vēlēdamies tikt no viņiem vaļā, to arī neliedza. Tā nu vergi devās ceļā apkrauti ar savu apspiedēju labumiem.
Tajā dienā piepildījās Ābrahāmam pirms gadu simteņiem pravietiskā atklāsmē rādītie notikumi: “Piemini, ka tavi pēcnācēji būs svešinieki zemē, kas tiem nepieder, un tiem tur būs būt par kalpiem, un tos tur pazemos četri simt gadus. Bet arī to tautu, kas tos kalpinās, es tiesāšu; pēc tam tie dosies ceļā ar bagātu mantību.” (1. Moz. 15:13,14) (Sk. Pielikumā,6. piezīme.) [282] Tā “Kungs izveda vienā dienā Israēla bērnus no Ēģiptes zemes līdz ar viņu pulku.” (2. Moz. 12:40,41,51; 13:19) Izejot no Ēģiptes, israēlieši līdzi ņēma dārgu novēlējumu — Jāzepa kaulus, kas tik ilgi bija gaidījuši uz Dieva apsolījumu piepildīšanos un kas verdzības tumšajos gadsimtos atgādināja par gaidāmo atbrīvošanu.
Taisnākā ceļa vietā uz Kānaānu, kas gāja pa filistiešu zemi, Kungs viņu gājienu novirzīja uz dienvidiem, uz Sarkanās jūras krastiem. “Jo Dievs sprieda tā: “Lai ļaudīm netop žēl un tie, paredzēdami karus, neatgriežas atpakaļ Ēģiptes zemē.” (2. Moz. 13:17,18,20-22) Ja viņi būtu mēģinājuši iet pa filistiešu zemi, tad sastaptos ar pretestību, jo filistieši tos uzlūkotu kā no kunga aizbēgušus vergus un nevilcinātos uzsākt karu, bet israēlieši bija slikti sagatavoti sadursmei ar varenajām un kareivīgajām tautām. Tiem bija maz Dieva atziņas un maz ticības, tie izbītos un kļūtu mazdūšīgi. Viņi bija neapbruņoti un pie kara nepieraduši; garīgi nomākti sakarā ar ilgo kalpošanu un pārāk aizņemti ar sievām, bērniem un lopiem. Vezdams viņus uz Sarkano jūru, Kungs sevi atklāja kā žēlastības un arī kā sodības Dievu.
“Un viņi savas teltis aizcēla no Sukotas un apmetās nometnē pie Ētamas, tuksneša galā. Un tas Kungs viņiem gāja pa priekšu dienā mākoņu stabā, lai tos izvadītu pa ceļu, bet naktī uguns stabā, lai ceļš tiem būtu apgaismots dienu un nakti. Un mākoņu stabs dienā un uguns stabs naktī nenozuda tautas priekšā.” Dziesminieks saka: “Padebesi Viņš deva tiem par segu un uguni naktī par gaismu.” (Ps. 105:39; 1. Kor. 10:1,2) Pār tiem vienmēr atradās Viņu neredzamā Vadoņa karogs. Dienā mākonis norādīja ceļu, vai arī izpletās kā telts. Tas bija par aizsegu pret dedzinošo karstumu un ar savu vēsumu un mitrumu izkaltušajā tuksnesī sagādāja patīkamu atspirdzinājumu. Naktī tas kļuva par uguns stabu, kas apgaismoja nometni un iedrošināja ar dievišķo klātbūtni.
Kādā no visskaistākajiem un iepriecinošākajiem Jesajas [283] pravietojumiem ir runa par mākoņa un uguns stabu, kas norādīs uz Dieva aizgādību pēdējā lielajā cīņā ar ļaunajām varām: “Tad tas Kungs klās pār visu Ciānas kalnu un tā svētku sapulcēm padebesi un dūmus dienā un uguns gaismas mirdzumu naktī; un pār visu, kas goda pilns, tā Kunga godība klāsies kā aizsargs un patvērums, būdama patvertne, kas dos pavēni no saules karstuma dienā un pajumti negaisā un lietū.” (Jes. 4:5,6)
Tā viņi gāja pa sausu tuksnešainu apgabalu un jau sāka brīnīties, kurp ved šis ceļš. Grūtajā pārgājienā ļaudis nogura, un dažu sirdī sāka pamosties bailes, vai tikai ēģiptieši tiem nesekos. Bet mākonis devās uz priekšu, un viņi tam līdzi. Tad Dievs norādīja Mozum, lai iegriežas kādā klinšainā aizā un apmetas pie jūras. Tur viņam tika atklāts, ka tiem seko faraons un ka viņu atbrīvošanā tiks pagodināts Dievs.
Ēģiptē izplatījās ziņa, ka Israēla bērni neapmetas tuksnesī, lai kalpotu Dievam, bet iet uz Sarkanās jūras pusi. Faraona padomnieki skaidroja ķēniņam, ka viņu vergi ir izbēguši, lai nekad vairs neatgrieztos. Tauta nožēloja savu ģeķību, ka pirmdzimto nāvi pierakstījuši Dieva spēkam. Atjēgušies no bailēm, lielie vīri mocības sāka uzskatīt kā dabīgu cēloņu sekas. “Kāpēc mēs tā esam darījuši, ka esam atlaiduši israēliešus no klaušu darbiem pie mums?” tie sarūgtināti izsaucās. (2. Moz. 14:5-9)
Faraons sapulcināja savu karaspēku un ņēma seši simti īpašos ratus un visus pārējos ratus, kas bija Ēģiptes zemē, jātniekus, virsniekus un vienkāršos kareivjus un vareno vīru pavadībā pats stājās karaspēka priekšgalā. Lai iegūtu dievu labvēlību un nodrošinātu sekmes visā pasākumā, tos pavadīja arī priesteri. Ķēniņš bija apņēmies israēliešus iebiedēt ar lielisku sava spēka parādi. Ēģiptieši baidījās, ka viņu piespiedu padošanās Israēla Dievam tos padarīs par apsmieklu citām tautām, bet, ja nu viņi tagad izies ar lielu spēku un atvedīs bēgļus atpakaļ, tad tādā veidā pasargās savu godu un atgūs arī vergus.
Ebreji bija apmetušies pie jūras, kuras ūdeņi šķita kā nepārvarams šķērslis viņu priekšā, un dienvidos tālāko ceļu [284] aizsprostoja mežonīgi kalni. Pēkšņi tie tālumā ieraudzīja mirdzošas bruņas un kara ratus, kas iezīmēja lielās armijas priekšējās daļas. Karaspēkam tuvojoties, ēģiptiešu pulki kļuva redzami visā pilnībā. Israēliešu sirds pildījās ar bailēm. Daži sauca uz Kungu, bet lielākā daļa steidzās pie Mozus, sūdzēdamies: “Vai trūka Ēģiptē kapu, ka tu mūs esi izvedis, lai mēs mirtu tuksnesī? Kāpēc tu mums tā esi darījis, likdams mums iziet no Ēģiptes? Vai mēs jau tev Ēģiptē neteicām, sacīdami: “Atstājies no mums! Mēs gribam kalpot ēģiptiešiem”; jo mums būtu bijis labāk kalpot ēģiptiešiem nekā mirt tuksnesī!” (2. Moz. 14:10-12)
Mozus jutās ļoti apbēdināts, ka tautai, neskatoties uz atkārtoti piedzīvoto Kunga spēka atklāšanos, tomēr ir tik maz ticības Dievam. Kā gan tie varēja viņu apvainot pašreizējā stāvokļa briesmās un grūtībās, ja viņš bija sekojis noteiktai Dieva pavēlei? Ja Kungs pats neiejauksies viņu atbrīvošanā, tad izglābties tiešām nebija nekādu iespēju, bet, tā kā viņi tur bija nonākuši, paklausot dievišķajiem norādījumiem, tad par tālākajiem notikumiem Mozus neizjuta nekādu baiļu. Tautai viņš mierīgi un droši atbildēja: “Nebīstieties, pastāviet un vērojiet, kā tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs nemūžam vairs neredzēsit. Tas Kungs karos par jums, bet jūs stāvēsit klusu.”
Uzturēt Israēla pulkos paļāvību uz Kungu nebija viegli. Trūkstot disciplīnai un gribai sevi savaldīt, tie kļuva nikni un neaprēķināmi. Viņi baidījās, ka tūlīt atkal kritīs savu apspiedēju rokās, tāpēc visapkārt sākās skaļas, sirdi plosošas vaimanas un izmisuma saucieni. Brīnišķīgajam mākoņa stabam tie bija sekojuši kā Dieva zīmei, bet tagad sev jautāja, vai tikai tas nav bijis nelaimes vēstnesis, jo vai gan citādi tie būtu novesti kalna nepareizajā pusē, kur tagad nonākuši bezizejas stāvoklī? Tā Dieva eņģelis viņu apstulbotajiem prātiem šķita kā nelaimes vēstnesis.
Bet tad, tuvojoties ēģiptiešu pulkiem, kuri cerēja uz vieglu laupījumu, mākonis majestātiski pacēlās pret debesīm, pārgāja izraēliešiem pāri un nolaidās starp Israēlu un Ēģiptes armiju, kļūstot par tumšu sienu starp bēgļiem un sekotājiem. Ēģiptieši vairs nevarēja saredzēt [287] ebreju nometni un bija spiesti apstāties. Kad sabiezēja nakts tumsa, šī siena ebrejiem izstaroja gaismu, kas visu nometni pildīja ar dienas spožumu. Līdz ar to israēliešu sirdīs atgriezās cerība. Mozus pacēla savu balsi uz Kungu, bet Kungs viņam sacīja: “Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai tie dodas ceļā. Bet tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un sašķel to, lai Israēla bērni var iziet caur jūras vidu sausām kājām.”
Aprakstot Sarkanās jūras pāriešanu, dziesminieks saka: “Cauri jūrai virzījās Tavs ceļš un cauri ūdens dziļumiem Tava taka, bet Tavas pēdas nemaz nebija manāmas. Ar Mozus un Ārona rokām Tu vadīji savu tautu kā avis.” (Ps. 77:20,21) Kad Mozus izstiepa zizli, ūdens pāršķīrās un Israēls gāja pa jūras vidu kā pa sausu zemi, bet ūdens abās pusēs stāvēja līdzīgi mūrim. Uguns staba dievišķā gaisma atmirdzēja viļņu galotnēs un apgaismoja ceļu, kas kā varena vaga šķērsoja jūru, izgaistot tālā krasta tumsā.
“Ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un visi faraona zirgi un viņa rati, un viņa jātnieki devās aiz viņiem pa ūdens vidu. Bet rīta krēslā Kungs noraudzījās uz ēģiptiešu karaspēku mākoņa un uguns stabā, tā ka ēģiptiešu pulkos radās apjukums.” (2. Moz. 14:23,24) Noslēpumainais mākonis viņu pārsteigtajiem skatiem pārvērtās par uguns stabu. Grāva pērkons un laistījās zibens. “Mākoņi izlējās ūdens strāvās, debesu padebešos atskanēja pērkona dārdi, un Tavas bultas šaudījās pa gaisu. Tavi pērkoni dārdēja debesu izplatījumā kā vareni rati, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja.” (Ps. 77:18,19)