Israēlieši paklausīja Dieva norādījumiem. Aizceļošanai tie sagatavojās ātri un slepeni. Ģimenes tika sapulcinātas, Pasā jērs nokauts, gaļa ugunī izcepta, kā arī sagādāta neraudzēta maize ar rūgtajām zālēm. Ģimenes tēvs un priesteris apslacīja durvju aplodas ar asinīm un pievienojās saimei savā namā. Steigā un klusējot ēda Pasā jēru. Svētā bijībā tauta lūdza un palika nomodā. Pirmdzimušo sirds, sākot ar stipru vīru līdz mazam bērnam, drebēja neizsakāmās bailēs. Tēvi un mātes mīļos pirmdzimtos ieslēdza savās rokās, domājot par sitienu, kam jānāk šajā naktī. Bet nāvi nesošais eņģelis neapmeklēja nevienu Israēla bērnu dzīvokli. Asinis — Pestītāja aizsardzības zīme — bija pie viņu durvīm, un iznīcinātājs pa tām neiegāja.
Nakts vidū “liela brēkšana bija Ēģiptē, jo nebija nama, kur nebūtu mirušo”. [280] Nāvi nesošais eņģelis sita visus pirmdzimtos šajā zemē, sākot “ar faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimto, līdz cietumnieka pirmdzimtajam, kas bija cietumā, un visus lopu pirmdzimušos”. Visā Ēģiptes zemē tika iznīcināts katra nama lepnums. Gaisu pildīja sērojošo kliedzieni un vaimanas. Ķēniņš un galminieki stāvēja bāli, viņu kājas drebēja, visus pārņēma briesmīgas izbailes. Faraons atcerējās, kā viņš kādreiz bija izsaucies: “Kas ir tas Kungs, kura balsij man jāklausa un Israēls jāatlaiž? Es tādu Kungu nepazīstu un Israēlu neatlaidīšu.” Tagad savā pārmērīgajā lepnībā pazemots līdz pīšļiem, viņš nakts laikā atsauca Mozu un Āronu un sacīja: “Celieties un taisieties prom no manas tautas vidus, ir jūs, ir Israēla ļaudis, ejiet un kalpojiet tam Kungam, kā jūs to gribat. Arī savus sīklopus un savus liellopus ņemiet līdz, kā jūs esat sacījuši, un aiziedami svētījiet arī mani.” Arī ķēnišķīgā padome un tauta lūdza israēliešus steigties un iziet no zemes, jo viņi teica: “Mēs visi mirsim.” (2. Moz. 12:29-33)