[257] Eņģeļu pamācīts, Ārons devās ceļā, lai sastaptu savu brāli, no kura tik ilgi bija šķirts, un viņi satikās tuksneša vientulībā netālu no Horeba kalna, kur kopējās pārrunās “Mozus izstāstīja Āronam visus tā Kunga vārdus, ar kādiem tas viņu bija izsūtījis, un visas tās zīmes, kādas Viņš bija pavēlējis darīt.” (2. Moz. 4:27-31:5-10) Kopīgi viņi devās uz Ēģipti un nonāca Gošenes zemē. Tur tie sapulcināja Israēla vecajus, un Ārons stāstīja par Mozum uzticēto Dieva uzdevumu un tad rādīja tās zīmes, ko Dievs bija devis, lai pārliecinātu ļaudis.
“Un tauta ticēja. Un kad viņi dzirdēja, ka tas Kungs uzlūkojis Israēla bērnus un redzējis viņu bēdas, tad viņi dziļi noliecās Dieva priekšā un to pielūdza.”
Mozum bija uzdots nest vēsti arī ķēniņam. Abi brāļi faraona pilī iegāja kā ķēniņu Ķēniņa sūtņi un runāja Viņa vārdā: “Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: “Atlaid manu tautu, ka tie man sarīko svētkus tuksnesī.”
“Kas ir ‘tas Kungs’, ka man būtu viņam jāklausa ?” jautāja monarhs. “Es nepazīstu ‘to Kungu’, un arī Israēlu es neatlaidīšu.”
Tad brāļi paskaidroja: “Tas ir ebreju Dievs, kas parādījies mums. Ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, tur mēs gribam upurēt tam Kungam, savam Dievam, ka tas pār mums nenāk ar mēri vai zobenu.”
Ziņas par viņiem un par interesi, kādu tie bija izraisījuši tautā, jau bija nonākušas līdz ķēniņam, tādēļ tas iedegās dusmās: “Mozu un Āron! Kāpēc jūs gribat atraut ļaudis no viņu darbiem? Ejiet, pildiet savas klaušas!” Ar šo svešinieku iejaukšanos valstij jau bija radušies zaudējumi. Par to domādams, ķēniņš vēl piebilda: “Tiešām, šo ļaužu ir daudz, un jūs tos gribat atturēt no darba!”
[258] Atrazdamies verdzībā, ebreji līdz zināmai pakāpei bija zaudējuši atziņu par Dieva likumiem un bija novērsušies no Viņa priekšrakstiem. Pārsvarā Sabats vispār netika ievērots, un šķita, ka darba uzraugu spaidi tā svētīšanu padara neiespējamu. Bet Mozus tautai rādīja, ka paklausība Dievam ir pirmais noteikums viņu atbrīvošanai; un šo mēģinājumu atjaunot Sabata ievērošanu bija pamanījuši arī viņu apspiedēji. (Sk. Pielikumā, 4. piezīme.)
Tas pievērsa ķēniņa uzmanību, un tam radās aizdomas, ka israēlieši ir nodomājuši sacelties, lai atbrīvoties no savas kalpošanas. Neapmierinātība parasti rodas slinkumā, tādēļ viņš nolēma rūpēties, lai tiem neatliktu laika kaldināt bīstamus plānus un tādā veidā tiktu salauzts viņu neatkarības gars. Tajā pašā dienā izgāja pavēle, kas darbu padarīja vēl smagāku un nežēlīgāku. Parastais būvmateriāls šajā zemē bija saulē žāvēti ķieģeļi, jo pat lepnāko celtņu mūrus darināja no šī materiāla un tad aplika ar akmeņiem. Ķieģeļu ražošanā nodarbināja lielu skaitu vergu. Šim darbam vajadzēja ļoti daudz salmu, kurus smalki sagrieza un samaisīja ar māliem, lai tie turētos kopā, bet tagad ķēniņš deva rīkojumu salmus vairs neizsniegt, — strādniekiem pašiem vajadzēja tos sagādāt, tomēr ķieģeļu skaitu prasīja tādu pašu.
Šis rīkojums israēliešiem visā zemē atnesa lielas bēdas. Par darba uzraugiem ēģiptieši bija izraudzījuši ierēdņus no ebreju vidus, kuriem tagad vajadzēja atbildēt par tiem padotajiem strādniekiem. Kad ķēniņa pavēle stājās spēkā, tauta izklīda pa visu zemi, lai salmu vietā savāktu rugājus, bet tie vairs nespēja izgatavot parasto ķieģeļu daudzumu. Par neizpildīto darbu nežēlīgi sita ebreju ierēdņus.
Domādami, ka viņus apspiest pavēl kādi atsevišķi pārvaldnieki un nevis ķēniņš, ebreju ierēdņi ar savām sūdzībām devās pie ķēniņa. Faraons viņu iebildumus uzņēma ar izsmieklu: “Sliņķi jūs esat, sliņķi! Tāpēc jūs sakāt: “Mēs gribam iet un upursvētkus svētīt tam Kungam.””
Tos sūtīja atpakaļ pie darba ar paskaidrojumu, ka viņu nasta nekādā ziņā netiks atvieglota. Atgriežoties tie sastapa Mozu un Āronu un sāka uz tiem kliegt: “Lai tas Kungs to redz un jūs soda, ka jūs mūs esat darījuši par vainīgiem faraona un viņa kalpu acīs un esat likuši zobenu viņu rokās.”
[259] Dzirdot šos pārmetumus, Mozus ļoti noskuma. Ļaužu ciešanas bija stipri vairojušās. Visā zemē tagad atskanēja jaunu un vecu izmisuma kliedzieni, bet vainu par stāvokļa nežēlīgo izmaiņu vienprātīgi uzvēla viņam. Dvēseles sarūgtinājumā tas nāca pie Kunga un sauca: “Ak Kungs, kāpēc Tu esi sūtījis tādu ļaunumu šai tautai! Kāpēc Tu mani esi izraudzījis par savu sūtni? Kopš gāju pie faraona, lai runātu Tavā vārdā, viņš tikai vairojis šīs tautas ļaunumu, bet Tu to neesi glābis.” Un atbilde skanēja tā: “Tagad tu redzēsi, ko Es darīšu faraonam, jo ar stipru roku viņam tos būs atlaist, jā, ar stipru roku viņš tos izdzīs no savas paša zemes.” Atkal viņam tika norādīts uz derību, ko Dievs bija slēdzis ar viņa tēviem, un tas saņēma apgalvojumu, ka tā tiks piepildīta.
Visu Ēģiptē pavadīto verdzības gadu laikā starp israēliešiem atradās daži, kas palika uzticīgi Jehovam. Tie ļoti skuma, ik dienas redzot savu bērnu saskari ar pagānu negantībām, ka tiem pat jāzemojas neīsto dievu priekšā. Savās bēdās viņi brēca uz Kungu pēc atsvabināšanas no ēģiptiešu jūga, lai varētu būt brīvi no elkudievības samaitājošā iespaida. Viņi savu ticību neslēpa un ēģiptiešiem paskaidroja, ka pielūdz vienīgi patieso Dievu, Debesu un Zemes Radītāju. Tie atstāstīja pierādījumus par Viņa esamību un varu, sākot no radīšanas laika, līdz Jēkaba dienām. Tādā veidā ēģiptiešiem bija izdevība iepazīties ar ebreju reliģiju. Bet, nevēlēdamies pieņemt pamācības no vergiem, tie mēģināja Dieva pielūdzējus savaldzināt ar atalgojuma apsolījumiem un, ja tas neizdevās, tad centās tos apspiest ar draudiem un varu.
Israēla cilšu vecākie pūlējās uzturēt savu brāļu zūdošo ticību, atkārtojot tēviem dotos apsolījumus un Jāzepa īsi pirms nāves teiktos pravietiskos vārdus, kas vēstīja par viņu atbrīvošanos no Ēģiptes. Daži uzklausīja un ticēja. Citi, redzot apkārtējos apstākļus, atmeta visas cerības. Uzzinādami par šīm valodām vergu starpā, ēģiptieši apsmēja viņu cerību un ironiski noliedza Dieva visspēcību. Tie norādīja uz viņu verdzības stāvokli un dzēlīgi teica: “Ja jūsu Dievs ir taisns un žēlsirdīgs un ja Viņam ir lielāka vara nekā Ēģiptes dieviem, kāpēc tad Viņš jūs nedara par brīvu tautu?” Tie pievērsa uzmanību pašreizējai situācijai. Ēģiptieši godināja dievības, kuras israēlieši sauca par neīstiem dieviem, un, tomēr [260] bija bagāta un varena nācija. Tie paskaidroja, ka viņu dievi tos bagāti svētījuši un vēl devuši israēliešus par vergiem. Tie lepojās ar savu varu, kas dodot iespēju Jehovas pielūdzējus apspiest un iznīcināt. Arī faraons lielījās, ka ebreju Dievs tos nespēj atbrīvot no viņa rokas.
Tamlīdzīgi vārdi daudziem israēliešiem iznīcināja pēdējo cerības dzirksti. Lietu stāvoklis tiem tiešām šķita tieši tāds, kā to attēloja ēģiptieši. Viņi bija vergi, un tiem vajadzēja paciest visu, kas cietsirdīgajiem saimniekiem ienāca prātā; viņu bērnus meklēja un nonāvēja, un viņu pašu dzīvība tiem bija kļuvusi par nastu, kaut gan tie skaitījās Debesu Dieva pielūdzēji. Ja Jehova patiesi bija Dievs pār visiem dieviem, tad Viņš tos noteikti neatstātu par vergiem pie ļaudīm, kas kalpo elkiem. Bet tie, kas bija Dievam uzticīgi, saprata, ka apstākļi tā sarežģījušies Israēla atkāpšanās dēļ, jo viņi paši labprātīgi bija devušies laulībā ar pagānu tautām un tā tika pavedināti uz kalpošanu elkiem; tāpēc arī Kungs tiem ļāva palikt par vergiem. Tie tagad uzticīgi iedrošināja savus brāļus, ka apspiedēju jūgs drīz tiks salauzts.
Ebreji bija cerējuši atgūt brīvību bez kaut kādas sevišķas ticības pārbaudes, bez kādām ciešanām vai pūlēm. Bet tie vēl nebija sagatavoti atbrīvošanai. Viņi pavisam maz paļāvās uz Dievu un nevēlējās pacietīgi panest bēdas, līdz Kungs sāks darboties to labā. Daudzi no viņiem labāk bija ar mieru palikt verdzībā, nekā uzņemties grūtības, ceļojot uz svešu zemi; un arī ieradumi dažiem bija kļuvuši tik līdzīgi ēģiptiešu dzīvesveidam, ka tie labāk gribēja palikt Ēģiptē. Tāpēc Kungs tos neatbrīvoja ar savu pirmo varas atklāsmi faraonam. Viņš notikumus vadīja tā, lai pilnībā parādītos Ēģiptes valdnieka tirāniskais gars un lai Israēla tauta iepazītos ar savu Dievu un To saprastu. Redzot Dieva taisnību, varenību un mīlestību, tie beidzot būtu ar mieru Ēģipti atstāt un kalpot vienīgi Viņam. Mozus darbs nebūtu bijis tik grūts, ja daudziem israēliešiem nebūtu tik zems morālais līmenis, ka tie vairs nevēlējās iet prom no Ēģiptes.
Dievs vēlreiz pavēlēja Mozum iet pie tautas un atkārtot apsolījumu par atbrīvošanu ar jaunu dievišķās labvēlības nodrošinājumu. Viņš gāja, kā tam bija pavēlēts, bet tie negribēja uzklausīt. Svētie Raksti saka: “Un Mozus tā runāja uz Israēla bērniem, bet tie viņu neuzklausīja savas mazticības un smagās kalpošanas dēļ.” [263] Atkal Mozum tika dota pavēle: “Ej, saki faraonam, Ēģiptes ķēniņam, ka tam Israēla bērni jāatlaiž no savas zemes.” Kļuvis mazdūšīgs, viņš atbildēja: “Lūk, Israēla bērni nav uzklausījuši mani, kā tad faraons lai paklausa man, kad mana valoda tik grūta?” Mozum deva uzdevumu ņemt līdzi Āronu, doties pie faraona un vēlreiz prasīt, “lai tas atlaistu Israēla bērnus no Ēģiptes zemes”.
Turklāt viņu brīdināja, ka valdnieks nepadosies, līdz Dievs piemeklēs Ēģipti ar sodībām un Israēls tiks izvests ar īpašu dievišķās varas atklāsmi. Pirms katras mocības Mozum vajadzēja raksturot tās veidu un iedarbību, lai ķēniņš varētu no tām izglābties, ja vien to gribētu. Pārmācībai vajadzēja kļūt arvien jo bargākai, līdz viņa lepnā sirds tiktu pazemota un viņš kā patieso un dzīvo Dievu atzītu Debesu un Zemes Radītāju. Kungs vēlējās dot ēģiptiešiem izdevību pārliecināties, cik nevērtīga ir viņu lielo vīru gudrība un cik vāji viņu dievi, sastopoties ar Jehovas pavēlēm. Viņš gribēja sodīt ēģiptiešus par kalpošanu elkiem un apklusināt lielīšanos ar svētībām, kuras tie it kā saņēmuši no saviem neapzinīgajiem dieviem. Kungs ilgojās pagodināt savu vārdu, lai citas tautas dzirdētu par Viņa varu, lai tās drebētu Dieva vareno darbu priekšā un arī lai Israēla ļaudis novērstos no kalpošanas elkiem un pienestu Viņam šķīstu pielūgšanu.