[273] Kad faraonam pirmo reizi paziņoja prasību atbrīvot Israēla bērnus, jau tad tika izteikts brīdinājums par visbriesmīgāko mocību. Mozum tika dots uzdevums ķēniņam paziņot: “Israēls ir Mans pirmdzimtais dēls. Un Es tev saku: “Atlaid Manu dēlu, lai viņš Man kalpo, bet, ja tu liegsies viņu atlaist, redzi, tad Es nonāvēšu tavu pirmdzimto dēlu.” (2. Moz. 4:22,23) Neskatoties uz ēģiptiešu nicinājumu, israēliešus tomēr pagodināja Dievs, jo Viņš tos bija atšķīris savu likumu uzglabāšanai. Ar tiem dāvātajām sevišķajām priekšrocībām un svētībām viņi bija pārāki pār citām tautām, kā pirmdzimtais dēls pār saviem brāļiem.
Sodībai, no kuras Ēģipte tika brīdināta jau sākumā, vajadzēja nākt pēdējai. Dievs ir lēnprātīgs un liela ir Viņa žēlastība. Viņš saudzīgi rūpējās par būtnēm, kas radītas pēc Viņa līdzības. Ja ražas un lopu zaudējums ēģiptiešus būtu novedis pie atgriešanās, tad viņu bērni netiktu nonāvēti, bet tauta stūrgalvīgi turējās pretī dievišķajai pavēlei, tādēļ tagad bija sagatavots pēdējais sitiens.
Piedraudot ar nāvi, Mozum bija aizliegts rādīties pie faraona, tomēr Dieva pēdējo vēsti dumpīgajam monarham vajadzēja pateikt, un Mozus atkal devās pie viņa ar briesmīgo ziņojumu: “Tā ir sacījis tas Kungs: “Nakts vidū Es apstaigāšu Ēģipti, un Ēģiptes zemē mirs ikviens pirmdzimtais: no faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimušā līdz kalpones pirmdzimušajam, kas ir aiz maltuves, un visu liellopu pirmajie. Un būs liela brēkšana Ēģiptes zemē, kāda līdz šim nav vēl bijusi un turpmāk nebūs. Bet ne pret vienu israēlieti pat suns nepacels balsi, ne pret cilvēku, ne pret lopu, lai jūs zinātu, ka tas Kungs šķiro israēlieti no ēģiptieša.” Un visi šie tavi kalpi nonāks pie manis un zemosies manā priekšā, [274] sacīdami: “Aizej tu, un visa tauta, kuru tu vadi,” un tad es aiziešu.” (2. Moz. 11:4-8)
Pirms šis spriedums tika izpildīts, Kungs, runājot ar Mozu, Israēla bērniem deva norādījumus par viņu iziešanu no Ēģiptes un jo sevišķi par to, kā izsargāties no nākamās sodības. Katrai ģimenei vajadzēja atsevišķi vai kopīgi ar citām nokaut vienu jēru vai jaunu kazu, “kurai nav nekādas vainas”, un ar īzapa pušķi apziest ar asinīm “abus durvju stabus un palodu namiem”, kuros viņi ēdīs, lai pusnaktī nākošais iznīcību nesošais eņģelis šiem namiem ietu garām. Gaļu tiem vajadzēja ēst uz uguns ceptu, ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm, tieši tā, kā Mozus to bija teicis: “(..) jūsu gurni lai ir apjozti, un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļa spieķi lai ir jūsu rokās; un ēdiet to ātrā steigā, tas ir tā Kunga Pasā.” (2. Moz. 12:1-28)
Kungs paziņoja: “Šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē kā cilvēkiem, tā lopiem, un pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, tas Kungs. Un asinis lai ir jūsu zīme tanīs mājās, kurās jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es gribu iet saudzēdams garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad es sitīšu Ēģiptes zemi.”
Šīs lielās atbrīvošanas dienas atcerei Israēla tautai visās nākamajās paaudzēs katru gadu vajadzēja ievērot īpašus svētkus. “Šī diena lai jums ir par piemiņas dienu, to svinēt kā svētkus tam Kungam, tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm.” Un, svinot šos svētkus vēlākajos gados, tiem bija pienākums saviem bērniem stāstīt par brīvības atgūšanu, kā Mozus to tika pavēlējis: “Tas ir Pasā upuris tam Kungam, kas Israēla bērnus saudzēja Ēģiptē, kad Viņš sodīja Ēģiptes zemi, bet saudzēja mūsu namus.”
Turpmāk cilvēku un lopu pirmdzimtajiem vajadzēja piederēt Kungam, un tos varēja atgūt tikai ar izpirkšanas maksu, atzīstot, ka ēģiptiešu pirmdzimto nonāvēšanas laikā israēliešu pirmdzimtie, lai gan žēlīgi pasargāti, pēc taisnības tomēr bija padoti tai pašai sodībai, ja nebūtu bijis salīdzinošais Upuris. Kungs paziņoja: “Jo Man pieder visi pirmdzimušie no tās dienas, kad Es Ēģiptes zemē nogalināju visus pirmdzimušos; Es esmu sev svētījis visus pirmdzimušos Israēlā, sākot ar cilvēkiem līdz pat lopiem, tie lai Man pieder: Es esmu tas Kungs.” (4. Moz. 3:13) [277]
Pēc tam, kad bija iekārtota saiešanas telts, Dievs kā aizvietojumu ļaužu pirmdzimto vietā kalpošanai svētnīcā izvēlējās Levija cilti. Viņš teica: “Jo viņi ir Man no Israēla bērnu vidus īpaši dota dāvana: Es esmu tos ikvienu ņēmis sev no Israēla bērniem visu pirmdzimušo vietā (..).” (4. Moz. 8:16) Tomēr, atzīstot Dieva žēlastību, no visiem ļaudīm par pirmdzimto dēlu arvien tika prasīta izpirkšanas maksa. (4. Moz. 18:15,16)
Pasā svētkiem vajadzēja kļūt gan par atceri, gan simbolisku norādījumu, ne tikai atgādinot notikumus Ēģiptē, bet vēršot uzmanību uz gaidāmo lielo atbrīvošanu, ko veiks Kristus, atsvabinot savus ļaudis no grēka jūga. Upura jērs attēloja “Dieva Jēru”, kas ir mūsu vienīgā atpestīšanas cerība. Apustulis saka: “(..) jo arī mūsu Lieldienas Jērs ir par mums upurēts, proti — Kristus.” (1. Kor. 5:7) Ar Pasā jēra nokaušanu vien nepietika; tā asinis vajadzēja slacīt uz durvju aplodām, rādot, kā dvēselei jāizlieto Kristus nopelns. Mums jātic, ka Viņš mira ne tikai par pasaules grēkiem, bet par katru no mums personīgi. Mums jāpieņem salīdzinošā upura spēks.
Asiņu slacīšanai lietotais īzaps simbolizēja šķīstīšanu; to lietoja šķīstīšanai no spitālības un šķīstot tos, kas bija aptraipījušies, nonākot saskarē ar mirušiem. Tā nozīmi varam saskatīt arī dziesminieka lūgšanā: “Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Ps. 51:9)
Jēru vajadzēja sagatavot veselu, lai netiktu salauzts neviens kauls; tāpat arī Dieva Jēram, kas mira mūsu vietā, nedrīkstēja salauzt nevienu kaulu.” (2. Moz. 12:46; Jāņa 19:36) Tas bija kā norādījums uz Kristus upura pilnību.
Gaļu vajadzēja ēst. Nepietiek, ja mēs tikai ticam Kristum kā grēku piedevējam. Izmantojot Dieva Vārdu, mums no Viņa ticībā pastāvīgi jāsaņem garīgs spēks un uzturs. Kristus sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas ēd Manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība (..).” Un, lai paskaidrotu sacītā nozīmi, Viņš vēl piebilda: “(..) Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:53,54,63) Jēzus atzina sava Tēva bauslību, īstenoja dzīvē tās principus, atklāja tās garu [278] un rādīja šo likumu labvēlīgo iespaidu uz sirdi. Jānis saka: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14) Kristus sekotājiem jādalās Viņa piedzīvojumos. Tiem Dieva Vārds jāatzīst un jāuzņem sevī tā, lai tas kļūtu par dzīves un rīcības noteicošo spēku. Ticībā uz Kristu tiem jāpārveidojas Viņa līdzībā un jāatstaro Viņa dievišķās īpašības. Tiem jāēd Dieva Dēla miesa un jādzer Viņa asinis, vai arī tiem nav dzīvības. Kristus Garam un darbiem jākļūst par Viņa mācekļu garu un darbiem.
Jēru vajadzēja ēst ar rūgtām zālēm, kas norādīja uz pagātnes grūto vergošanu Ēģiptē. Tā arī mums, kad mēs baudām Kristu miesu, tas jādara ar satriektu sirdi mūsu grēku dēļ. Tikpat nozīmīga bija neraudzētās maizes lietošana. Tas Pasā likumā bija īpaši norādīts, un jūdi to dzīvē strikti ievēroja, lai svētku laikā namā neatrastos nekas no rauga. Tāpat arī visiem, kas vēlas no Kristus saņemt dzīvību un barību, jānoliek grēka raugs. Pāvils Korintas draudzei raksta: “Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla! Jūs taču esat neraudzēti, jo arī mūsu Lieldienas Jērs ir par mums upurēts — Kristus. Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm!” (1. Kor. 5:7,8)
Pirms brīvības iegūšanas vergiem vajadzēja parādīt ticību lielajai atbrīvošanai, kurai tūlīt jānotiek. Mājas bija jāiezīmē ar asinīm, un tiem ar savām ģimenēm jāatšķiras no ēģiptiešiem un jāsapulcējas savos dzīvokļos. Ja israēlieši nebūtu sekojuši norādījumiem visos sīkumos, ja tie neatšķirtu savus bērnus no ēģiptiešiem, ja tie būtu nokāvuši jēru, bet nebūtu slacījuši asinis uz durvju aplodām vai ja kādi būtu uzdrošinājušies iziet no mājas, tie netiktu pasargāti. Viņi varbūt godīgi ticētu, ka visu nepieciešamo darījuši, bet šī pārliecība vien tos neizglābtu. Visi, kas nebūtu sekojuši Kunga norādījumiem, zaudētu savus pirmdzimtos.
Ļaudīm savu ticību vajadzēja apliecināt ar paklausību. [279] Tieši tāpat visiem tiem, kas cer kļūt brīvi Kristus asins nopelnā, jāsaprot, ka arī viņiem pašiem kaut kas jādara savas pestīšanas nodrošināšanai. Kaut arī vienīgi Kristus mūs var atbrīvot no grēka soda, tomēr mums jāatgriežas no grēkiem pie paklausības. Cilvēks tiek pestīts ticībā un ne no darbiem, bet ticība jāapliecina ar darbiem. Dievs ir devis savu Dēlu, lai Tas mirtu grēku salīdzināšanas labā. Viņš mums devis patiesības gaismu, rādījis dzīvības ceļu, devis iespējas, norādījumus un priekšrocības, un tagad cilvēkam jāizmanto šie atpestīšanas iekārtojumi; tam jāciena un jāizlieto palīglīdzekļi, kurus Dievs paredzējis, un jātic, paklausot visām dievišķajām prasībām.
Kad Mozus Israēlam atstāstīja Dieva norādījumus, kas saistījās ar tautas atbrīvošanu, “ļaudis nolieca savas galvas un pielūdza”. (2. Moz. 12:27) Priecīgā atbrīvošanās cerība, briesmīgā apziņa par viņu apspiedējiem draudošo sodību un ar pēkšņo aizceļošanu saistītās rūpes un raizes — tas viss uz laiku tika aizmirsts pateicībā laipnajam Atbrīvotājam. Daudziem ēģiptiešiem bija dota iespēja iepazīt ebreju Dievu kā vienīgo patieso, un tagad tie lūdza, lai tiem ļauj patverties israēliešu namos, kad pāri zemei ies iznīcību nesošais eņģelis. Tos ar prieku uzņēma, un viņi solījās turpmāk kalpot Jēkaba Dievam un kopā ar Viņa tautu doties prom no Ēģiptes.