Mozum godbijīgās bailēs stāvot Dieva priekšā, balss turpināja: “Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem spaidītājiem Es esmu dzirdējis un zinu viņas ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek (..). Tad nu ej! Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved manu tautu no Ēģiptes!”
Pārsteigts un izbijies no šīs pavēles, Mozus mēģināja aizbildināties, sacīdams: “Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?” Atbilde skanēja: “Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam pie šī kalna.”
Tad Mozus sāka domāt par gaidāmajām grūtībām, par savas tautas aklumu, nezināšanu un neticību, kur daudziem gandrīz pilnīgi trūka jebkādas Dieva atziņas, un teica Kungam: “Kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: “Jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis,” tad tie jautās: “Kā viņu sauc?” Ko tad lai es viņiem saku?” Un Dievs Mozum atbildēja: [253] “Es Esmu, kas Es Esmu! Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: “Es esmu” — tas mani sūtījis pie jums.”
Mozus saņēma uzdevumu vispirms sapulcināt Israēla vecajus, labākos un taisnākos viņu starpā, kas jau ilgi skuma par savu verga stāvokli, un tad tiem pasludināt Dieva vēsti par viņu atbrīvošanu. Pēc tam kopā ar vecajiem viņam bija jāiet pie ķēniņa un jāsaka: “Tas Kungs, ebreju Dievs, ir parādījies mums, tāpēc mums jāiet triju dienu gājums tuksnesī, lai upurētu tam Kungam, mūsu Dievam.”
Mozus jau iepriekš tika brīdināts, ka faraons pretosies lūgumam atlaist Israēla bērnus. Tomēr Dieva kalpam nevajadzēja kļūt mazdūšīgam, jo Kungs ar šiem notikumiem gribēja parādīt savu varu gan ēģiptiešiem, gan arī Israēla tautai. “Es izstiepšu savu roku un pārsteigšu Ēģiptes zemi ar visiem brīnumdarbiem, kurus Es tās vidū darīšu. Pēc tam viņš jūs atlaidīs.”
Tāpat viņš saņēma norādījumus attiecībā uz sagatavošanos ceļam. Kungs paskaidroja: “Es arī parādīšu žēlastību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un notiks, jums izejot, ka jūs neiziesit tukši. Ikvienai sievietei no savas kaimiņienes un līdziedzīvotājas jāprasa sudraba rotas, zelta rotas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem.” Netaisni kalpinādami israēliešus, ēģiptieši bija kļuvuši bagāti, un tagad, kad apspiestie ļaudis gatavojās doties ceļā uz savu jauno dzīvesvietu, viņiem bija tiesības par ilgo un grūto darbu saņemt algu. Tiem vajadzēja pieprasīt tādas vērtīgas lietas, kuras viegli paņemt līdzi, un “Dievs lika tiem atrast žēlastību ēģiptiešu acīs”. Varenie brīnumi, kurus Kungs veiks viņu atbrīvošanai, ēģiptiešiem iedvesīs tik lielas bailes, ka vergu prasības tiks apmierinātas.
Mozus savā priekšā redzēja šķietami nepārvaramas grūtības. Kādu pierādījumu viņš varēja sniegt tautai, ka Dievs to tiešām sūtījis? Viņš teica: “Tie man neticēs un neklausīs mani, bet sacīs: “Tas Kungs tev nemaz nav parādījies.”
Tad viņam tika dots tā pašreizējai izpratnei atbilstošs pierādījums. Viņš saņēma pavēli nomest zemē savu zizli. Un, kad viņš to darīja, tas pārvērtās par čūsku, un Mozus no tās bēga. Sekoja pavēle to satvert, un tā viņa rokās atkal kļuva par zizli. Viņam pavēlēja iebāzt roku azotē. [254] Viņš paklausīja, un, kad “to izvilka, lūk, viņa roka bija pārklāta izsitumiem kā ar sniegu”. Kad viņam pavēlēja to vēlreiz iebāzt azotē, tad, no jauna to izvelkot, tā atkal bija kļuvusi kā otra roka. Ar šīm zīmēm Kungs iedrošināja Mozu, ka tiklab viņa paša tauta, kā arī faraons pārliecināsies, ka starp viņiem atklājies Kāds, kas ir varenāks par ēģiptiešu ķēniņu.
Bet Dieva kalpu vēl arvien nomāca domas par viņa savādo un brīnišķo uzdevumu. Izmisis un nobijies viņš iebilda, ka nevarot tekoši runāt. “Ak Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar savu kalpu, jo man ir grūta valoda un neveikla mēle.” Viņš tik ilgi bija dzīvojis šķirts no ēģiptiešiem, ka vairs tik skaidri neprata viņu valodu kā agrāk, kad vēl atradās starp tiem.
Kungs teica: “Kas cilvēkam ir muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, tas Kungs?” Turklāt tika apsolīta vēl cita dievišķa palīdzība. “Bet tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.” Bet Mozus vēl arvien lūdza, lai izvēlētu kādu piemērotāku personu. Šī aizbildināšanās sākumā nāca no pazemības un mazvērtības apziņas, bet, kad Kungs apsolījās novērst grūtības un dot viņam izšķirošus panākumus, tad katra tālākā izvairīšanās un sūdzēšanās par savu nepiemērotību jau pauda neuzticēšanos Dievam. Tas nozīmēja baidīties, ka Dievs nav spējīgs viņu sagatavot lielajam uzdevumam, uz kuru bija to aicinājis, vai ka Dievs ir kļūdījies attiecīgā cilvēka izvēlē.
Tagad Mozus tika sūtīts pie Ārona, sava vecākā brāļa, kas ēģiptiešu valodu pārvaldīja pilnībā, jo visu laiku tajā bija runājis. Mozum tika teikts, ka Ārons nāks tam pretī, lai to sastaptu, un nākamie Kunga vārdi jau skanēja kā noteikta pavēle:
“Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē, bet Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un rādīšu jums, kas jums jādara. Lai viņš tavā vietā runā uz tautu, viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā. Bet šo zizli ņem savā rokā, ar to tu darīsi zīmes.” Te nu vairs ilgāk nevarēja pretoties, jo visi aizbildināšanās iemesli bija novērsti.
[255] Mozum dotā dievišķā pavēle to sastapa, neuzticoties saviem spēkiem, ar grūtu valodu un kautrīgu. Viņu bija pārņēmusi nepiemērotības sajūta runāt Dieva vārdā uz Israēlu. Bet, reiz pieņēmis šo uzdevumu, viņš pie tā stājās ar visu sirdi, pilnībā paļaudamies uz Kungu. Sūtības lielums atraisīja viņa labākās prāta spējas. Dievs svētīja šo labprātīgo paklausību, un viņš kļuva daiļrunīgs, pilns cerības, savaldīgs un labi sagatavots vislielākajam darbam, kāds jebkad cilvēkam uzticēts. Tas ir piemērs, ko Dievs var darīt, lai stiprinātu to cilvēku raksturu, kas pilnīgi paļaujas uz Viņu un bez iebildumiem padodas Viņa pavēlēm.
Uzņemoties atbildības, kuras Dievs uzliek, un pašam no visas sirds cenšoties visu pareizi izpildīt, cilvēks saņems spēku un kļūs prasmīgs darba darītājs. Lai cik neievērojams būtu viņa stāvoklis vai cik ierobežotas tā spējas, tāds cilvēks, paļaujoties uz dievišķīgo spēku un uzticīgi pildot savu pienākumu, sasniegs patiesu lielumu. Ja Mozus būtu paļāvies uz savu spēku un gudrību un godkārīgi uzņēmies lielo uzdevumu, viņš ar to parādītu, ka šim darbam ir pilnīgi nederīgs. Fakts, ka cilvēks atzīst savu nespēku, ir zināms pierādījums, ka viņš izprot tam norādītā darba lielumu un darīs Dievu par savu padomdevēju un stiprumu.
Mozus atgriezās pie sievas tēva un izteica vēlēšanos apmeklēt savus brāļus Ēģiptē. Jetrus tam piekrita un aizejot vēl svētīja: “Ej ar mieru.” Tā Mozus devās ceļā kopā ar sievu un bērniem. Viņš nebija uzdrošinājies pateikt savas sūtības mērķi, jo citādi sievai nebūtu atļauts to pavadīt. Tomēr, pirms vēl tika aizsniegta Ēģipte, Mozus pats atrada par labāku drošības dēļ ģimeni sūtīt atpakaļ uz dzimteni Midianā.
Zināmas bailes no faraona un no ēģiptiešiem, kuru dusmas viņš bija sacēlis pirms četrdesmit gadiem, Mozum izraisīja nepatiku atgriezties Ēģiptē. Bet, kad viņš jau bija sācis paklausīt Dieva pavēlei, Kungs viņam atklāja, ka senie ienaidnieki ir miruši.
Ejot prom no Midianas, Mozus saņēma pārsteidzošu un briesmīgu brīdinājumu par Dieva nepatiku. Viņam parādījās draudošs eņģelis, kas it kā tūlīt gatavojās to nogalināt. Netika dots nekāds paskaidrojums, bet Mozus atcerējās, ka, padodamies sievas iespaidam, viņš nav ievērojis Dieva prasības, jo nebija apgraizījis savu jaunāko dēlu. [256] Viņš nebija ievērojis noteikumus, kurus pildot viņa bērns varēja kļūt par to svētību saņēmēju, kas nāca no Dieva derības ar Israēlu, un tāda nolaidība no izvēlētā vadoņa puses tautā varēja tikai vājināt Kunga priekšrakstu spēku. Bailēs, ka vīru var nonāvēt, Cipora pati veica apgraizīšanu, un pēc tam eņģelis ļāva Mozum iet tālāk. Pildot uzdevumu pie faraona, Mozum priekšā stāvēja daudzi bīstami brīži; viņa dzīvību varēja saglabāt tikai ar svēto eņģeļu palīdzību. Izturoties dzīvē nevērīgi pret izprastu pienākumu, viņš netiktu pasargāts, jo svētie eņģeļi tad viņu nesegtu.
Lielo bēdu laikā, īsi pirms Kristus atnākšanas, taisnie tiks pasargāti, pateicoties Debesu eņģeļu kalpošanai, bet Dieva likumu pārkāpējiem nebūs nekādas drošības. Tad eņģeļi nevarēs aizstāvēt tos, kas neievēros kādu no dievišķajiem priekšrakstiem.