“Ticības spēkā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu, nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi, par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu.” (Ebr. 11:24-26) [246]
Mozum bija iespēja ieņemt pirmo vietu starp šīs zemes varenajiem, spīdēt tā laika ievērojamākās valsts galmā un saņemt tās valdības scepteri. Viņa gara lielums to paceļ pāri visu laiku slavenākajiem vīriem. Kā vēsturniekam, dzejniekam, filozofam, karavadonim un likumdevējam viņam nav līdzīga. Un tomēr visas tam atvērtās pasaules priekšā viņam pietika morālā spēka, lai noraidītu vilinošās izredzes uz bagātību, godu un slavu, un labāk izvēlētos “kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu, nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi”.
Mozus bija mācījies, kādu algu saņems pazemīgie un paklausīgie Dieva kalpi, tādēļ pasaulīgie ieguvumi zaudēja jebkuru nozīmi. Kā pastāvīgs vilinājums viņa priekšā stāvēja greznā faraona pils un valdnieka tronis, bet viņš zināja, ka valsts galmā tiek rīkotas grēcīgas izpriecas, kas cilvēkiem liek aizmirst Dievu. Viņš lūkojās pāri greznajai pilij, pāri valdnieka tronim uz krāšņo godību, kas Visaugstākā svētajiem tiek saglabāta grēka neaptraipītā valstībā. Ticībā viņš skatīja nevīstošu vainagu, ko Debesu Valdnieks liks galvā uzvarētājiem. Šī ticība viņam deva spēku novērsties no zemes valdnieku privilēģijām un saistīt savu dzīvi ar vienkāršu, nabadzīgu un nievātu tautu, kas labāk gribēja paklausīt Dievam, nekā kalpot grēkam.
Galmā Mozus palika līdz četrdesmit gadu vecumam. Domās viņš bieži kavējās pie savas tautas bēdīgā likteņa, tādēļ apmeklēja savus brāļus viņu verdzībā, tos uzmundrinādams un iedrošinādams, ka Dievs viņus drīz atbrīvos. Redzot apspiešanu un netaisnību, viņš bieži dusmās vēlējās atriebt tiem nodarītās pārestības. Kādu dienu, atrodoties uz lauka, tas redzēja, kā viens ēģiptietis sit kādu israēlieti. Viņš tūlīt pieskrēja klāt un nosita ēģiptieti. Izņemot israēlieti, šim darbam nebija neviena liecinieka, jo Mozus mirušo tūlīt apraka smiltīs. Viņš uzskatīja, ka tagad ir spējīgs nokārtot savas tautas lietu, un cerēja, ka tie sacelsies, lai iegūtu brīvību.
Mozus domāja, ka tautieši sapratīs, ka Dievs caur viņa roku tiem piedāvā atpestīšanu, bet tie to nesaprata. (Ap. d. 7:25) Tie vēl nebija sagatavoti brīvībai. [247] Otrā dienā viņš ievēroja, kā savā starpā baras divi ebreji, pie kam vienam noteikti nebija taisnība. Mozus norāja vainīgo, bet tas tūlīt vērsās pret norājēju, neatzīdams viņa iejaukšanās tiesības un apvainodams viņu noziegumā: “Kas tevi ir iecēlis mums par pavēlnieku un tiesnesi? Vai tu arī mani gribi nogalināt, kā esi nogalinājis to ēģiptieti?”
Visa šī lieta ātri vien kļuva zināma ēģiptiešiem un stipri pārspīlētā veidā drīz nonāca faraona ausīs. Ķēniņam tika stāstīts, cik daudz šī rīcība nozīmējot, jo Mozus esot nodomājis vest savu tautu pret ēģiptiešiem, gāzt valdību un apsēsties uz troņa, tā ka valstij vairs neesot nekādas drošības, ja viņu atstāj dzīvu. Valdnieks tūlīt nolēma, ka Mozum jāmirst. Bet pats Mozus, uzzinājis par draudošajām briesmām, bēga uz Arābiju.
Kungs gādāja par viņa bēgšanu, un tas atrada patvērumu pie Jetrus, Midiānas priestera un valdnieka, kurš arī pielūdza dzīvo Dievu. Pēc kāda laika Mozus ņēma Jetrus meitu par sievu un palika sievas tēva kalpībā četrdesmit gadus kā viņa ganāmpulku uzraugs.
Nositot ēģiptieti, Mozus pieļāva tieši to kļūdu, ko bieži bija izdarījuši viņa tēvi, ņemdami paši savās rokās darbu, kuru bija solījis paveikt Dievs. Kungs nebija domājis savu tautu atbrīvot karagājienā, kā to cerēja Mozus, bet izlietojot vienīgi savu varu, lai Viņam vienam pienāktos gods. Tomēr pat šo pārsteidzīgo rīcību Dievs izmantoja plānoto nodomu sasniegšanai. Mozus lielajam darbam vēl nebija sagatavots. Viņam vajadzēja mācīties to pašu ticības mācību, kuru bija apguvuši Ābrahāms un Jēkabs, — nepaļauties uz cilvēcisko gudrību un spēku Dieva apsolījumu piepildīšanā, bet vienīgi uz Viņa varu. Bija arī vēl citas mācības, ko Mozum nācās saņemt kalnu vientulībā. Pašaizliedzības un grūtību skolā tam bija jāiemācās pacietība, lai spētu savaldīt savas kaislības. Pirms gudri vadīt citus, viņam vajadzēja iemācīties paklausīt. Paša sirdij vajadzēja būt pilnīgā saskaņā ar Dievu, pirms tas varēja prasīt, lai tauta atzīst Viņa gribu. Personīgos piedzīvojumos tam vajadzēja sagatavoties tēvišķai aizgādībai pār visiem tiem, kam bija nepieciešama viņa palīdzība.
Cilvēks vēlētos iztikt bez šāda pūļu un neskaidrību perioda, uzskatot to par lielu laika zaudējumu. Tomēr bezgalīgā [248] Gudrība to vīru, kuru bija izvēlējusies par savas tautas vadoni, aicināja četrdesmit gadus pavadīt vienkāršajā ganu dzīvē. Ieradumam rūpēties par citiem, aizmirstot sevi un izturoties laipni pret savu ganāmpulku, vajadzēja viņu sagatavot par līdzcietīgu un lēnprātīgu ganu Israēlam. Šos piedzīvojumus nevarēja aizvietot nekādas priekšrocības, ko sniedza cilvēciskā audzināšana un izglītība.
Mozus bija mācījies arī daudz ko tādu, ko tagad vajadzēja aizmirst. Iespaidi, kas viņu bija apņēmuši Ēģiptē, — audžumātes mīlestība, paša augstais stāvoklis kā valdnieka mazdēlam, vispārējā izlaidība, viltus reliģijas izsmalcinātība un noslēpumainība, elkudievīgo rituālu spožums, arhitektūras un skulptūras varenais lielums — viss bija atstājis dziļu iespaidu uz veidojošos apziņu un zināmā mērā uzlicis savu zīmogu ieradumiem un raksturam. Šos iespaidus varēja izdzēst laiks, apkārtnes pārmaiņa un pareizas attiecības ar Dievu. Atsakoties no maldiem un pieņemot patiesību, Mozum pašam bija jācīnās uz dzīvību un nāvi, un Dievs vēlējās viņam palīdzēt, kad cilvēciskiem spēkiem cīņa kļūs par smagu.
Visiem Dieva izvēlētajiem darbarīkiem ir piemitis cilvēciskais elements. Tomēr tie nav bijuši parastu ieradumu un rakstura vīri, kas būtu ar mieru palikt tādā stāvoklī. Viņi dedzīgi centušies iegūt gudrību no Dieva un mācīties, kā strādāt Viņa labā. Apustulis saka: “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēk. 1:5) Kungs cilvēkiem nepiešķirs dievišķo gaismu, ja tie paši vēlas palikt tumsā. Lai saņemtu palīdzību no Dieva, cilvēkam jāatzīst savs nespēks un savi trūkumi; viņam jālieto savs prāts, lai panāktu tik nepieciešamo sirds pārmaiņu; tam jāizprot nopietnu un neatlaidīgu lūgšanu vajadzība. Ir jāatmet nepareizie ieradumi. Uzvaru var panākt tikai ar apņēmīgu piepūli labot kļūdas un saskaņoties ar pareizajiem pamatlikumiem. Daudzi nekad neaizsniegs to stāvokli, kādu būtu varējuši panākt, jo tie gaida, lai Dievs viņu labā padara to, ko Viņš licis tiem pašiem darīt, piešķirdams tam nepieciešamo spēku. Visiem, kas vēlas būt lietderīgi, jāpakļaujas stingrai tikumiskai un garīgai disciplīnai, un tad Dievs palīdzēs, savienojot dievišķos spēkus ar cilvēcisko piepūli.
Kalnu masīvu ieslēgts, Mozus bija viens ar Dievu. Lieliskie Ēģiptes tempļi ar savu māņticību un maldiem vairs neiedarbojās uz viņa apziņu. Svinīgajā mūžīgo kalnu varenībā [251] viņš saskatīja Visaugstākā spēku un lielumu, pretstatā ēģiptiešu elku dievu bezspēcībai. Pāri visam bija rakstīts Radītāja vārds. Mozum šķita, ka viņš tagad atrodas Tā tiešā tuvumā un Viņa varenības ēnā. Šeit izgaisa visa lepnība un pašapmierinātība. Skarbajā tuksneša dzīves vienkāršībā izzuda Ēģiptes labklājības un greznības sekas. Mozus kļuva pacietīgs, godbijīgs un pazemīgs, “ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”, bet tomēr stiprs ticībā varenajam Jēkaba Dievam. (4. Moz. 12:3)
Ilgajos gados, klejojot ar ganāmpulku pa neapdzīvotiem apgabaliem, viņš pārdomāja savas tautas apspiesto stāvokli, atceroties Dieva rīcību ar sentēviem, kā arī tiem dotos apsolījumus, kas bija izredzētās tautas mantojums. Dienām un naktīm uz Debesīm pacēlās viņa lūgšanas par Israēlu, bet eņģeļi ap viņu izplatīja dievišķu gaismu. Šeit Svētā Gara vadībā viņš uzrakstīja Pirmo Mozus grāmatu. Garie gadi, kurus tas pavadīja kalnu vientulībā, nesa bagātas svētības ne tikai Mozum un viņa tautai, bet nākamos laikos arī visai pasaulei.
“Pēc ilgāka laika nomira Ēģiptes ķēniņš, un Israēla bērni nopūtās par savām klaušām un brēca, un viņu vaidi par spaidiem nonāca Dieva priekšā. Un Dievs uzklausīja viņu vaidus, un Dievs pieminēja savu derību ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu. Un Dievs uzlūkoja Israēla bērnus, un Dievs ņēma tos vērā.” (2. Moz. 2:23-25) Bija pienācis Israēla atbrīvošanas laiks. Bet Kunga nodomam vajadzēja piepildīties bez cilvēciskā lepnuma piegaršas. Atbrīvotājam bija jānāk kā vienkāršam ganam, tikai ar spieķi rokā, un šo spieķi Dievs gribēja padarīt par savas varas simbolu. Vadot avju ganāmpulku netālu no “Dieva kalna” Horeba, Mozus redzēja liesmojam kādu ērkšķu krūmu; dega zari, lapas un stumbrs, bet tomēr nesadega. Viņš piegāja tuvāk, lai novērotu šo brīnišķo skatu, un tad kāda balss no uguns liesmām to uzrunāja vārdā. Ar drebošām lūpām viņš atbildēja: “Te es esmu.” Viņu brīdināja par godbijību tuvojoties: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Un Viņš sacīja: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs, Jēkaba Dievs.” (2. Moz. 3:1-26) Tas bija Tas, kas tēviem senos laikos bija parādījies kā Derības Eņģelis. [252] “Un Mozus aizklāja savu seju, jo viņš bijās Dievu uzskatīt.”
Visiem, kas nāk Dieva tuvumā, vajadzētu būt pazemīgiem un godbijīgiem. Jēzus vārdā mēs varam Viņam uzticīgi tuvoties, bet nedrīkstam nākt pārdrošā lielībā, it kā Viņš būtu mums līdzīgs. Ir cilvēki, kas lielo, visvareno un svēto Dievu, kurš mājo nepieejamā gaišumā, uzrunā kā sev līdzīgu vai pat kā zemāk stāvošu. Ir cilvēki, kas Viņa namā uzvedas tā, kā tie neuzdrošinātos uzvesties kāda zemes valdnieka pieņemamā istabā. Tiem vajadzētu atcerēties, ka viņi stāv Tā tuvumā, kuru pielūdz seravi un kura priekšā eņģeļi apslēpj savus vaigus. Dievs ir ļoti godājams, un, kas patiesi atzīst Viņa tuvumu, tie pazemosies un izsauksies kā Jēkabs, kad tas sapnī redzēja Dievu: “Cik bijājama ir šī vieta! Šeit tiešām ir Dieva nams un te ir Debesu vārti!”