[241] Lai bada laikā sev sagādātu pārtiku, ēģiptieši valdībai bija pārdevuši lopus un zemi, līdz beidzot kļuva par pastāvīgiem dzimtļaudīm. Jāzeps gudri rūpējās par viņu atbrīvošanos; viņš ļāva tiem kļūt par ķēniņa nomniekiem, saņemot zemi no ķēniņa un ik gadus maksājot vienu piekto daļu no sava darba ienākumiem.
Bet Jēkaba bērniem nevajadzēja pildīt šos nosacījumus. Ņemot vērā pakalpojumu, kādu Jāzeps bija darījis Ēģiptes tautai, tiem par dzīves vietu tika piešķirta ne tikai daļa zemes, bet tie arī bija atbrīvoti no visiem nodokļiem un pa visu bada laiku tika bagātīgi apgādāti ar pārtiku. Ķēniņš atklāti atzina, ka, pateicoties Dieva žēlastības pilnai starpniecībai, Ēģiptē bija pārpilnība, kamēr citas tautas mira badā. Viņš arī redzēja, ka Jāzepa pārvaldīšanas laikā zeme bija kļuvusi jūtami bagātāka, tādēļ Jāzepa ģimene tagad baudīja ķēnišķīgu labvēlību.
Laika gaitā aizgāja kapā gan lielais vīrs, kuram Ēģipte bija tik daudz pateicības parādā, gan paaudze, kas bija baudījusi viņa darba svētības. “Ēģiptē cēlās jauns valdnieks, kas par Jāzepu neko nezināja.” (2. Moz. 1:1-10) Ne tāpēc, ka viņam nebūtu zināmi Jāzepa nopelni tautas labā, bet viņš tos vienkārši negribēja atzīt un pēc iespējas ātrāk centās nodot aizmirstībai. Tādēļ “viņš sacīja saviem tautiešiem: “Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums. Tāpēc rīkosimies ar tiem gudri, ka tie par daudz nesavairojas un, ja mums gadītos karš, neapvienotos ar mūsu ienaidniekiem un nekarotu pret mums un neatstātu šo zemi.”
Israēliešu skaits bija ļoti liels; tie “augļojās un radās pa pulkiem, un vairojās; un tapa ļoti vareni, tā ka no viņiem bija pilna zeme”. Jāzepa bagātīgajā aizgādībā un valdošā ķēniņa labvēlības sargāti, tie ātri bija izplatījušies pa visu zemi. Turklāt viņi sevi uzskatīja par īpašu tautu, un tiem nebija nekā kopēja ar ēģiptiešu ieradumiem un reliģiju, [242] tāpēc viņu pieaugošais skaits ķēniņam, tāpat kā tautai, pamodināja bailes, ka kara gadījumā tie varētu pāriet ēģiptiešu ienaidnieku pusē. Bet valstiskā gudrība liedza tos izdzīt no zemes. Daudzi no tiem bija spējīgi un saprātīgi strādnieki, kas ļoti vairoja valsts bagātību; ķēniņš tos izmantoja grezno piļu un tempļu būvē. Tāpēc viņš tos pieskaitīja ēģiptiešiem, kuri sevi un savus īpašumus bija pārdevuši valstij. Drīz pār tiem iecēla uzraugus, ar ko verdzība jau kļuva pilnīga. “Tā ēģiptieši kalpināja Israēla bērnus, tos nežēlīgi spaidīdami. Tie darīja viņu dzīvi sūru ar grūtiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un visādiem darbiem tīrumos, kā arī ar visādiem citiem darbiem viņus nežēlīgi spaidīdami.” “Bet jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie vairojās un izplatījās tā, ka viņiem palika bail no Israēla bērniem.”
Ķēniņš un viņa padomdevēji bija cerējuši israēliešus apspiest smagos darbos un tā samazināt viņu skaitu un salauzt neatkarības garu. Kad šis nodoms nepiepildījās, tie ķērās pie vēl briesmīgākiem līdzekļiem. Sievietēm, kuru nodarbošanās bija saistīta ar palīdzību dzemdībās, tika pavēlēts ebreju vīriešu kārtas bērnus nonāvēt jau pie dzimšanas. Šīs lietas ierosinātājs bija sātans. Viņš zināja, ka no israēliešiem celsies atsvabinātājs, un, skubinot ķēniņu iznīcināt visus bērnus, cerēja aizkavēt Dieva nodomu. Bet sievietes bijās Dievu un tādu pavēli neuzdrošinājās izpildīt. Kungs viņu rīcību atzina par pareizu un tās svētīja, bet ķēniņš, sarūgtināts ka viņa nodoms nav izdevies, izsludināja vēl bargāku likumu. Uzmeklēt un nonāvēt šos bezpalīdzīgos upurus tagad tika aicināta visa tauta. “Tad faraons pavēlēja visai savai tautai: “Visus zēnus, kas piedzimst, iemetiet upē, bet meitenes lai paliek dzīvas.”
Šis likums visstingrāk tika ievērots tad, kad arī Amramam un Johabedai, dievbijīgiem israēliešiem no Levija cilts, piedzima dēls. Puisītis bija “jauks bērns” un, tā kā viņa vecāki ticēja, ka Israēla atsvabināšanas laiks ir tuvu, kad Dievs liks celties kādam tautas atbrīvotājam, tie nolēma savu bērniņu neupurēt. Ticība Dievam stiprināja viņu sirdi, un “tie nebijās no valdnieka pavēlēm”. (Ebr. 11:23)
[243] Trīs mēnešus mātei izdevās bērniņu noslēpt. Redzēdama, ka ilgāk vairs nespēs to droši pasargāt, tā pagatavoja no niedrēm mazu šķirstiņu, ar māliem un piķi padarot to ūdens necaurlaidīgu, un, ielikusi tur bērnu, novietoja upes niedrājā. Lai neapdraudētu savu un sava bērna dzīvību, viņa pati neuzdrošinājās pie tā palikt, bet mazuļa māsa Mirjama, šķietami vienaldzīgi uzturoties tā tuvumā, norūpējusies vēroja, kas notiks ar viņas brālīti. Mātes nopietnās lūgšanas šo bērnu bija novēlējušas Dieva aizgādībai, un neredzami eņģeļi apsargāja viņa pazemīgo dusas vietu. Eņģeļi uz šejieni atveda faraona meitu. Mazais grozs pamodināja viņas ziņkārību, un, ieraugot tajā skaisto bērnu, tā tūlīt izprata visu notiekošo. Mazuļa asaras jaunajā sievietē izraisīja žēlsirdību, un tā sāka iejusties nepazīstamās mātes stāvoklī, kas bija ķērusies pie šādiem līdzekļiem, lai tikai saglabātu sava mīļotā bērna dzīvību. Viņa nolēma mazuli izglābt un pieņemt kā savu bērnu.
Mirjama visu slepeni novēroja un, redzot, ka bērnu tik laipni aplūko, tā uzdrošinājās tuvoties, līdz beidzot sacīja: “Vai man iet un ataicināt tev kādu zīdītāju no ebrejietēm, kas tev bērnu var zīdīt?” Un atļauja tika dota.
Māsa ar priecīgo vēsti aizsteidzās pie mātes un kopā ar to nekavējoties atgriezās pie faraona meitas. “Ņem šo bērniņu un zīdi to manā vietā. Es tev par to maksāšu,” teica valdnieka meita.
Dievs bija uzklausījis mātes lūgšanas, ticība tika atalgota. Ar dziļu pateicību tā stājās pie sava tagad jau drošā un laimes pilnā uzdevuma pildīšanas. Viņa uzticīgi izlietoja iespēju audzināt bērnu Dievam. Tā paļāvīgi ticēja, ka mazulis ir saglabāts kādam lielam uzdevumam, un labi saprata, ka tas drīz būs jānodod viņa ķēnišķīgajai mātei, kur to apņems iespaidi, kas tieksies vest prom no Kunga. Tas viss viņu pamudināja būt vēl uzticīgākai un rūpīgākai šī zēna audzināšanā, nekā pie pārējiem bērniem. Viņa centās piepildīt tā prātu ar bijību pret Dievu un mīlestību uz patiesību un taisnību [244] un lūdza, lai tas tiktu pasargāts no katra samaitājoša iespaida. Viņa tam rādīja elku kalpošanas nejēdzību un grēcīgumu un jau agri mācīja locīt ceļus dzīvā Dieva priekšā un pielūgt To, kas vienīgais spēj uzklausīt un palīdzēt jebkuros apstākļos.
Viņa zēnu paturēja pie sevis, cik ilgi vien varēja, līdz beidzot bija spiesta atdot, kad tas bija sasniedzis divpadsmit gadu vecumu. No vienkāršās būdiņas tas tagad nonāca ķēniņa pilī pie faraona meitas un kļuva par “viņas dēlu”. Tomēr arī šeit viņš nezaudēja bērnībā gūtos iespaidus. Viņš nespēja aizmirst no mātes saņemtās mācības. Tās viņu pasargāja no lepnības, neticības un netikumības, kas valdīja spožajā galma greznībā.
Cik tālu ejošus rezultātus deva šīs ebreju sievietes iespaids, kas taču bija tikai trimdiniece un verdzene! Visa Mozus turpmākā dzīve, lielais uzdevums, kuru viņš pildīja kā Israēla vadonis, liecina, cik svarīgs ir kristīgas mātes pienākums. Nav neviena cita darba, ar ko to varētu salīdzināt. Ļoti lielā mērā bērna turpmāko likteni māte tur pati savās rokās. Viņai jādarbojas pie prāta un rakstura attīstības, un tās pūlēm ir nozīme ne tikai šim laikam, bet arī mūžībai. Viņa sēj sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus vai nu uz labu, vai uz ļaunu. Viņai nav jāuzglezno skaists attēls uz audekla, ne arī jāizcērt marmorā, bet tai pēc dievišķās līdzības jāveido cilvēka dvēsele. It īpaši dzīves pirmajos gados uz māti gulstas liela atbildība par bērna rakstura attīstību. Iespaidi, ko bērns uzņem šajā laikā, paliek uz visu mūžu. Lai bērni varētu uzaugt par kristiešiem, vecākiem to audzināšana un izglītība jāvada jau tad, kad tie vēl ir pavisam mazi. Tie nodoti mūsu aizgādībai, ne lai kļūtu par laicīgas valsts troņmantiniekiem, bet lai valdītu kā Dieva ķēniņi visos mūžības laikmetos.
Lai katra māte saprot, cik dārgi ir tai atvēlētie acumirkļi, jo viņas darbs tiks pārbaudīts lielajā norēķinu dienā. Tad izrādīsies, ka daudzu vīru un sievu pārkāpumi radušies to cilvēku nezināšanas un nolaidības rezultātā, kuru pienākums bija vadīt savu bērnu kājas uz pareiza ceļa. Tad atklāsies, ka daudziem, kas pasauli apveltījuši ar ģeniālu gaismu, patiesību un svētumu, par saviem panākumiem un iespaidu jāpateicas tiem pamatlikumiem, kurus bērnībā ieaudzinājusi lūdzoša kristīga māte. [245]
Faraona galmā Mozus saņēma augstāko pilsonisko un militāro izglītību. Monarhs bija nolēmis savu adoptēto mazdēlu darīt par troņmantinieku un tāpēc jaunekli audzināja, lai tas varētu ieņemt šo godājamo vietu. “Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrībās, viņš bija varens vārdos un darbos”. (Ap. d. 7:22) Kā spējīgs militārs vadītājs viņš kļuva par Ēģiptes karapulku mīluli; un vispār uz viņu raudzījās kā uz ievērojama rakstura cilvēku. Sātans savos nodomos bija sakauts. Tieši tā pavēle, kas ebreju bērnus notiesāja uz nāvi, pēc Dieva aizgādības noveda pie nākamā Viņa tautas vadoņa izglītošanas un audzināšanas.
Eņģeļi pamācīja Israēla vecajus, ka viņu atbrīvošanas laiks ir tuvu un Mozus ir tas vīrs, kuru Dievs izlietos šī uzdevuma īstenošanā. Tāpat eņģeļi pamācīja arī Mozu, ka Jehova viņu izredzējis savas tautas jūga salaušanai. Domādams, ka brīvība iegūstama ar ieročiem, viņš gaidīja, kad ebreju pulki būs jāved cīņā pret ēģiptiešiem, un, to vērā ņemot, savaldīja savas jūtas, lai pieķeršanās audžumātei un faraonam nekavētu izpildīt Dieva prātu.
Pēc ēģiptiešu likumiem visiem, kam bija jāieņem faraona tronis, vajadzēja kļūt par priesteru kastas locekļiem, tāpēc Mozum kā iespējamam mantiniekam bija jāiepazīstas ar nācijas reliģiskajiem noslēpumiem. Lai gan viņš bija dedzīgs un nenogurstošs skolnieks, to tomēr neizdevās piespiest pielūgt elkus. Viņam piedraudēja ar troņa atņemšanu un brīdināja, ka arī valdnieka meita to atstums, ja viņš vēl ilgāk turēsies pie ebreju ticības. Bet savā lēmumā neparādīt godu nevienam citam, kā vienīgi Dievam, Debesu un Zemes Radītājam, viņš palika nesatricināms. Mozus debatēja ar priesteriem un elku pielūdzējiem, rādīdams, cik muļķīga ir viņu māņticība neapzinīgu lietu godāšanā. Neviens nespēja viņa pierādījumus apstrīdēt, ne arī grozīt šo apņemšanos un uz laiku pacieta viņa stingro nostāju stāvokļa un labvēlības dēļ, ko tas saņēma kā no valdnieka, tā arī no tautas.