Izteicis savas pēdējās svētības, Jēkabs atkārtoja pavēli par savu apbedīšanas vietu: “Es tagad piepulcēšos savai tautai. Aprociet mani pie maniem tēviem tanī alā (..), kas atrodas Makpelas tīrumā. (..) Tur viņi aprakuši Ābrahāmu un Sāru, tur viņi aprakuši arī Īzaku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apracis Leu.” Tā ar savas dzīves pēdējo novēlējumu viņš apliecināja ticību Dieva apsolījumiem.
Jēkaba beidzamie dzīves gadi bija kā mierīgs vakars pēc darba un rūpju pilnas dienas. Laika gaitā pār viņa ceļu bija savilkušies tumši mākoņi, tomēr saule norietēja pie skaidrām debesīm, padarot gaišu viņa pēdējo atvadīšanās stundu. Svētie Raksti saka: “(..) un vakarā būs vēl gaisma.” (Cak. 14:7) “Glabā skaidru sirdi un dzenies pēc taisnības, jo miera cilvēkam beidzot labi klāsies.” (Ps. 37:37)
Jēkabs bija izdarījis noziegumu un smagi cietis. Sākot no dienas, kad lielais grēks lika bēgt projām no tēva telts, viņam par daļu tika piešķirti daudzi pūļu, rūpju un ciešanu pilni gadi. Viņš bija svešinieks, bez dzimtenes, šķirts no mātes, kuru nekad vairs neredzēja; septiņus gadus strādāja par mīļoto sievieti, bet tika piekrāpts, un pilnus divdesmit gadus pavadīja skopa un mantkārīga radinieka kalpībā. Viņš redzēja, kā vairojas bagātība un kā uzaug dēli, bet dzīvoja bez prieka šajā ķildīgajā un sašķeltajā ģimenē; bija dziļi apbēdināts savas meitas apkaunojuma un tās brāļu atriebības dēļ; skuma par Rahēles nāvi, par nedabīgo Rūbena pārkāpumu un Jūdas grēku; [238] un tad vēl briesmīgā krāpšana un ļaunums, kas notika ar Jāzepu, — lūk, cik gara un tumša izrādījās šo bēdīgo notikumu uzskaite, kas slīdēja gar viņa acīm. Atkal un atkal tam nācās pļaut kādreizējā pārkāpuma augļus. Arvien no jauna viņš redzēja, ka dēlos atkārtojas tie grēki, kuros viņš pats bija vainīgs. Bet, lai cik rūgta bija šī skola, tā savu uzdevumu izpildīja. Lai cik sāpīga bija pārmācība, tā tomēr atnesa “taisnības miera augļus”. (Ebr. 12:11)
Inspirācija godīgi norāda uz lielo cilvēku kļūdām, uz to cilvēku nepilnībām, kuru dzīvē sevišķā mērā atklājās Dieva labvēlība; tiešām, viņu vainas tiek attēlotas pat sīkāk nekā to labās īpašības. Šis apstāklis daudziem liek brīnīties un neticīgajiem ir devis iemeslu zoboties par Bībeli. Bet tā ir viena no iespaidīgākajām liecībām par Svēto Rakstu patiesīgumu, ka tie neizskaistina lietas būtību un nenomaskē grēka galvenās iezīmes. Cilvēku prāti ir tik aizspriedumaini, ka to vēsturiskie tēlojumi nespēj iztikt bez partejiskuma. Ja Bībeli būtu sarakstījušas personas, kuras nevada Dieva Gars, tad šo godājamo vīru raksturi katrā ziņā būtu attēloti daudz labvēlīgākā gaismā. Bet mums, lūk, par viņu piedzīvojumiem ir pieejami patiesi ziņojumi.
Cilvēki, kuriem Dievs ir parādījis žēlastību un uzticējis lielu atbildību, dažkārt, kārdināšanu pārspēti, ir grēkojuši, līdzīgi mums, kas šodien cīnāmies, svārstāmies un bieži maldāmies. Viņu dzīve mūsu priekšā atvērta ar visām kļūdām un aplamībām tiklab mūsu iedrošināšanai, kā arī brīdināšanai. Ja tie būtu attēloti kā nekļūdīgi, tad mēs ar savu grēcīgo dabu cilvēcisko vājību un neveiksmju dēļ nonāktu izmisumā. Bet redzot, ka citi tāpat ir cīnījušies drosmi atņemošos apstākļos, kādos bieži nokļūstam mēs, redzot, ka tie ir krituši kārdināšanās, līdzīgi mums, un tomēr atkal saņēmušies un Dieva žēlastībā panākuši uzvaru, mēs savā cīņā pēc taisnības tiekam no jauna iedrošināti un paskubināti. Kaut arī dažkārt stipri aizkavēti, tie atkal ir atraduši drošu pamatu savām kājām un saņēmuši Dieva svētības,— un līdzīgi Kristus spēkā par uzvarētājiem varam kļūt arī mēs. Viņu dzīves stāsts mums var noderēt par brīdinājumu. Tas rāda, ka Dievs nekādā gadījumā neattaisnos grēku. Viņš to uzrāda saviem vislabākajiem cilvēkiem un izturas pret viņiem tikpat stingri, kā pret tiem, kam uzticēts mazāk gaismas un mazāk atbildības.
Pēc Jēkaba apbedīšanas Jāzepa brāļu sirdi atkal mocīja [239] bailes. Neskatoties uz lielo laipnību, ar kādu viņš tiem nāca pretī dažādās dzīves situācijās, savas vainas apziņa tos darīja nemierīgus un aizdomu pilnus. Varbūt viņš tikai atlika savu atriebību aiz uzmanības pret tēvu, bet tagad pār tiem nāks sods. Viņi neuzdrošinājās paši pie tā rādīties, bet sūtīja ziņu: “Tā tavs tēvs to ir pavēlējis, pirms nāves sacīdams, sakiet tā Jāzepam: “Piedod, lūdzams, savu brāļu pārkāpumus un viņu grēkus, jo tie tev darījuši ļaunu! Tādēļ tagad piedod mūsu pārkāpumus tava tēva Dieva kalpiem!” Šī vēsts Jāzepu aizkustināja līdz asarām un, tā iedrošināti, viņa brāļi paši nāca un nometās viņa priekšā zemē, sacīdami: “Redzi, mēs tev gribam būt kalpi.” Jāzepa mīlestība uz brāļiem bija dziļa un nesavtīga, un viņam kļuva skumji, redzot, ka tie varēja domāt, it kā viņš tiem gribētu atriebties. “Nebīstieties, “ viņš sacīja, “vai tad es esmu Dieva vietā? Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, lai panāktu, kas šodien redzams: daudzus ļaudis saglabāt dzīvus. Nebīstieties, es gādāšu par jums un jūsu bērniem.”
Jāzepa dzīve sniedz zināmu priekšstatu par Jēzus dzīvi. Skaudība Jāzepa brāļus dzina pārdot viņu par vergu, jo tā tie cerēja panākt, lai viņš nekļūtu lielāks par tiem. Un kad viņš bija aizvests uz Ēģipti, tie sev glaimoja, ka vairs nav jāraizējas par viņa sapņiem, ka tagad ir novērstas visas to piepildīšanās iespējas. Bet Dievs viņu rīcību izlietoja tieši to notikumu labā, kurus tie bija centušies aizkavēt. Tāpat jūdu priesteri un vecaji bija greizsirdīgi uz Kristu un baidījās, ka Viņš ļaužu uzmanību pievērsīs sev un tiem vairs nebūs agrākās ievērības. Tie Jēzu nonāvēja, lai aizkavētu Viņam kļūt par ķēniņu, bet panāca tieši to, no kā bija baidījušies.
Ar verdzību Ēģiptē Jāzeps kļuva par savas ģimenes glābēju, tomēr šis apstāklis nemazināja viņa brāļu grēku. Tāpat arī Kristus krustā sišana darīja Viņu par cilvēces Pestītāju un visas pasaules Valdnieku, bet Viņa slepkavu noziegums bija tikpat briesmīgs, kā tad, ja dievišķās Aizgādības roka nebūtu šos notikumus izvērtusi sev par godu un cilvēkiem par svētību.
Kā Jāzepu brāļi pārdeva pagāniem, tā Kristu viens māceklis pārdeva Viņa nāvīgākajiem ienaidniekiem. [240] Jāzepu viņa tikumu dēļ nepatiesi apsūdzēja un iemeta cietumā; tāpat Kristus tika nicināts un atmests, jo Viņa taisnā, pašaizliedzīgā dzīve pati par sevi jau norāja grēku, un, lai gan Viņš neko ļaunu nebija darījis, tomēr uz viltus liecību pamata tika notiesāts. Un Jāzepa pacietība un lēnprātība, ciešot netaisnību un apspiešanu, viņa labprātīgā gatavība piedot un cēlā labvēlība pret nežēlīgajiem brāļiem ir zināms Kristus attēls, jo arī Viņš nekurnēdams pacieta bezdievīgo cilvēku ļaunumu un izsmieklu un piedeva ne tikai saviem slepkavām, bet arī visiem tiem, kas ir nākuši pie Viņa, atzīstot grēkus un meklējot piedošanu.
Pēc tēva nāves Jāzeps dzīvoja vēl piecdesmit četrus gadus. Viņš redzēja Ēfraima bērnus līdz trešajai paaudzei. Arī Mahīra, Manases dēla bērni “piedzima Jāzepa klēpī”. Viņš vēroja savas tautas uzplaukumu, ka tiem viss labi padevās; un visus šos gadus nešaubīgi ticēja, ka dievišķā roka ievedīs Israēlu Apsolītajā zemē.
Jūtot, ka šīs zemes dzīve tuvojas beigām, viņš aicināja pie sevis visus tuviniekus. Lai cik godināts Jāzeps bija faraona zemē, tomēr Ēģipte viņam bija tikai trimda; un ar pēdējo darbu tas apliecināja, ka viņa liktenis saistīts ar Israēlu. Viņa pēdējie vārdi bija: “Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedīs jūs no šīs zemes uz to zemi, kuru Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.” Tādēļ viņš no Israēla bērniem pieprasīja svinīgu zvērestu, lai tie viņa kaulus ņemtu līdzi uz Kānaānas zemi.
“Un Jāzeps nomira simts desmit gadus vecs, un to iebalzamēja un ielika Ēģiptes šķirstā.”
Atgādinādams Jāzepa pēdējos vārdus, šis šķirsts nākamo grūto gadsimtu laikā Israēlam liecināja, ka tie Ēģiptē atrodas tikai kā piemājotāji, un lika cerībā raudzīties uz Apsolīto zemi, jo viņu atbrīvošanas laikam noteikti jānāk.