Iedrošinājums : “Nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu”, bija visai nozīmīgs. Ābrahāmam tika apsolīti pēcnācēji, kuru būs tik daudz, cik debesīs zvaigžņu, bet līdz šim izredzētā tauta vairojās tikai pamazām, un Kānaānas zeme pašreiz nebija izdevīga vieta tādas tautas izaugsmei, par kādu runāja pravietojumi. To apdzīvoja varenas pagānu ciltis, kurām jātiek padzītām ne ātrāk kā “pēc četrām cilvēku paaudzēm”. Ja Israēla pēcnācējiem šeit būtu jāpieaug par neskaitāmu ļaužu pulku, tad tiem zemes iedzīvotājus vajadzētu vai nu izdzīt, vai ar tiem sajaukties. Pirmo variantu viņi nevarēja īstenot saskaņā ar Dieva norādījumiem, bet, sajaucoties ar kānaāniešiem tiem draudētu briesmas tikt pavedinātiem uz kalpošanu elkiem. Toties Ēģiptē bija visi nepieciešamie nosacījumi dievišķā padoma īstenošanai. Tiem tika atvērta auglīga ūdeņiem bagāta zeme, sniedzot priekšrocības viņu ātrai pieaugšanai. Nepatika, ko ēģiptieši sajuta pret viņu nodarbošanos — “jo ēģiptiešiem lopu gani ir nicināmi” (1. Moz. 46:34), deva tiem iespēju palikt atšķirtai un noslēgtai tautai, izolējot tos no ēģiptiešu elku kalpošanas ceremonijām.
[233] Nonākot Ēģiptē, viss pulks tūlīt devās uz Gošenes zemi. Uz turieni ķēnišķīgas svītas pavadībā valsts ratos steidzās arī Jāzeps. Viņš aizmirsa apkārt valdošo greznību un savu augsto stāvokli; viņu bija pārņēmušas tikai vienas domas, tikai vienas ilgas dega viņa sirdī. Kad tas ieraudzīja tuvojamies ceļiniekus, viņš vairs nespēja savaldīt savas jūtas, kuras tik ilgus gadus bija nācies apspiest. Viņš izlēca no ratiem un steidzās uz priekšu apsveikt tēvu. “To ieraudzījis, tas krita viņam ap kaklu un ilgi raudāja pie viņa krūts. Tad Israēls Jāzepam sacīja: “Tagad labprāt gribu mirt, jo esmu tevi redzējis un zinu, ka tu vēl esi dzīvs.” (1. Moz. 46:29,30)
Jāzeps ņēma piecus no saviem brāļiem, lai tos iepazīstinātu ar faraonu un saņemtu no viņa norādījumus nākamai dzīves vietai. Pateicībā savam pirmajam ministram, valdnieks vēlējās viņus pagodināt, ieceļot valsts dienestā, bet, palikdams uzticīgs Jehovam, Jāzeps gribēja brāļus pasargāt no kārdināšanām, kādām tie būtu padoti pagānu galmā, un ieteica tiem atklāti pateikt savu nodarbošanos, kad ķēniņš par to jautātu. Jēkaba dēli paklausīja šim padomam un parūpējās arī pateikt, ka viņi šeit grib palikt tikai uz kādu laiku un ne pastāvīgi, tādā veidā paturēdami sev tiesības aiziet, kad viņi to vēlēsies. Un ķēniņš, kā jau bija apsolījis, tiem par mājvietu norādīja “labāko vietu visā zemē”, — Gošenes apgabalu.
Neilgi pēc viņu ierašanas Jāzeps arī savu tēvu atveda pie ķēniņa. Sentēvam bija svešs ķēniņa galms, bet varenās dabas vidū viņš bija saticies ar spēcīgāku Valdnieku, tāpēc tagad apzinātā pārākumā pacēla savas rokas un svētīja faraonu.
Pie savas pirmās sasveicināšanās ar Jāzepu, Jēkabs bija teicis, ka sakarā ar rūpju un skumju perioda laimīgajām beigām viņš ir gatavs mirt. Bet tam tika doti vēl septiņpadsmit gadi Gošenes zemes mierīgajā patvērumā. Šie gadi, pretstatā iepriekšējiem, bija laimes pilni. Viņš varēja skatīt savu dēlu patiesās nožēlas un atgriešanās pierādījumus; redzēja, ka viņa ģimenei bija dotas visas iespējas izveidoties par lielu nāciju, un savā ticībā satvēra apsolījumus, ka tā nākotnē iemantos Kānaānas zemi. Viņu pašu apņēma mīlestības un labvēlības pierādījumi, kādus varēja sagādāt Ēģiptes pirmais ministrs, un, juzdamies laimīgs sava ilgi zaudētā dēla sabiedrībā, viņš mierīgi nogāja kapā.
Jūtot nāves tuvumu, viņš sūtīja pēc Jāzepa. [234] Vēl arvien cieši turēdamies pie apsolījuma par Kānaānas zemes iemantošanu, viņš teica: “Parādi man žēlastību un mīlestību un neaproc mani Ēģiptes zemē, bet ļauj man gulēt pie maniem tēviem. Aizved mani no Ēģiptes un aproc viņu kapos.” Jāzeps apsolījās tā darīt, bet Jēkabs vēl nebija mierā, — tas prasīja svinīgu zvērestu, ka to guldīs pie viņa tēviem Makpelas alā.
Turpat vēl vajadzēja nokārtot kādu citu svarīgu lietu. Jāzepa dēlus bija nepieciešams likumīgi ievest Israēla dēlu skaitā. Nākdams pie tēva uz pēdējām pārrunām, Jāzeps ņēma līdzi arī Manasi un Ēfraimu. No mātes puses šie jaunekļi bija saistīti ar ēģiptiešu priesteru augstāko šķiru un, ja tie vēlētos palikt kopā ar šo tautu, tad tēva stāvoklis tiem pavēra iespēju tikt pie bagātības un goda. Jāzeps tomēr vēlējās, lai tie savienotos ar viņa tautu. Viņš ticēja derības apsolījumam un gribēja, lai viņa dēli atteiktos no tā goda, ko piedāvāja Ēģiptes galms, par labu kādai vietai nicināto ganu ciltī, kurai bija uzticēti Dieva noslēpumainie apsolījumi.
Jēkabs teica: “Tad nu tavi divi dēli, kas tev ir dzimuši Ēģiptes zemē, pirms es atnācu uz Ēģipti, Ēfraims un Manase, būs manējie, līdzi Rūbenam un Simeonam.” Tiem vajadzēja tikt uzņemtiem viņa bērnu kārtā un kļūt par atsevišķu cilšu galvām. Tādā veidā vienai no Rūbena nevērtētajām pirmdzimtības priekšrocībām, — divkāršai daļai Israēlā, tagad vajadzēja attiekties uz Jāzepu.
Jēkaba acis vecumā bija kļuvušas tumšas, un viņš sākumā nebija ievērojis jauno cilvēku ierašanos, bet nojautis viņu stāvu apveidus, jautāja: “Kas tie tādi?” Kad viņam to pateica, tas turpināja: “Pieved tos man tuvāk, ka es tos svētīju.” Kad tie pienāca klāt, viņš tos apskāva un skūpstīja un svinīgi lika savas rokas uz viņu galvām, lai tos svētītu. Tad viņš lūdza: “Tas Dievs, kura priekšā staigāja Ābrahāms un Īzāks, mani tēvi, kas man ir bijis mans gans no sākuma līdz šai dienai, tas eņģelis, kas mani atpestījis no visa ļauna, tas lai svētī šos bērnus.” Te vairs nebija nekādas paļaušanās uz sevi un cilvēciskajiem spēkiem vai viltību. Dievs ir bijis viņa uzturētājs un balsts. Viņš nesūdzējās par ļaunajām dienām pagātnē. Tā laika pārbaudījumus un bēdas tas vairs neuzskatīja par lietām, kas būtu nostājušās tam pretī. Atmiņā atausa vienīgi Dieva žēlastība un Viņa mīlestības pierādījums, kas bija ar viņu visā ceļinieka dzīvē. [235]
Beidzis svētīšanu, Jēkabs savam dēlam izteica iedrošinošus vārdus — šo ticības apliecību atstādams nākamajām paaudzēm cauri visiem garajiem un drūmajiem verdzības laikiem. “Redzi, es mirstu, bet Dievs būs ar jums un vedīs jūs atpakaļ jūsu zemē.”
Tad pie viņa nāves gultas tika saaicināti kopā visi dēli. Un Jēkabs sauca savus dēlus un sacīja: “Sapulcējieties un uzklausieties, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu! Es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida nākamajās dienās.” Viņš bieži un ar bažām bija domājis par ģimenes nākotni un centies iztēloties dažādo cilšu likteni. Tagad, kad dēli no viņa gaidīja pēdējo svētību, pār sentēvu nāca Dieva Gars, un viņš pravietiskā skatījumā redzēja savu pēcnācēju nākotni. Viens pēc otra tika minēti dēlu vārdi, aprakstīts katra raksturs un īsumā pasludināta katras cilts nākotne.
“Rūben, mans pirmdzimtais, tu esi mans spēks, mana vīra stipruma pirmais, izlase cildenumā un izcils varā.”
Tā tēvs attēloja stāvokli, kādu Rūbenam vajadzēja ieņemt kā pirmdzimtajam, bet viņa smagais grēks Edarā darīja to necienīgu saņemt pirmdzimtības tiesības un svētības, tāpēc Jēkabs turpināja: “Verdošs kā ūdens, tu nebūsi pārāks.”
Priesterība tika piešķirta Levijam, valstības un Mesijas apsolījums Jūdam un divkārša mantojuma daļa Jāzepam. Rūbena cilts Israēlā nekad nepacēlās pārākā stāvoklī, tā skaitliski nebija tik liela kā Jūdas, Jāzepa vai Dana cilts un bija viena no pirmajām, kuru aizveda verdzībā.
Pēc Rūbena vecuma ziņā seko Simeons un Levijs. Tie kopīgi bija piedalījušies briesmu darbā pret sihemiešiem un bija visvainīgākie Jāzepa pārdošanā. Attiecībā uz šiem diviem dēliem tika dots paskaidrojums: “Es tos izdalīšu pa Jēkabu un izkaisīšu pa Israēlu.”
Skaitot Israēla tautu pie ieiešanas Kānaānā, Simeona cilts izrādījās vismazākā. Savā pēdējā svētībā Mozus Simeonu nemaz nepieminēja. Apmetoties Kānaānā, šī cilts saņēma tikai nelielu daļu no Jūdas mantojuma, un ģimenes, kuras vēlāk kļuva ievērojamas, nodibināja dažādas kolonijas, apmetoties ārpus svētās zemes robežām. Arī Levija pēcnācēji nesaņēma nekādu mantojumu, izņemot četrdesmit astoņas dažādās zemes daļās izkaisītas pilsētas. Tomēr šī cilts parādīja uzticību Jehovam, kad citas ciltis atkrita, un tādēļ tiem tika nodrošināta kalpošana svētajā vietā, kā rezultātā lāsts pārvērtās svētībā.
Vislielākās pirmdzimtības svētības pārgāja uz Jūdu. Šī vārda nozīme - “slava, teikšana” — atklājas cilts pravietiskajā stāstā.
[236] “Jūda, tu tas esi — tevi teiks tavi brāļi, tava roka būs uz kakla taviem ienaidniekiem, tavā priekšā klanīsies tava tēva bērni. Jūda ir jauns lauva, no laupījuma tu esi pacēlies, mans dēls; viņš nometies guļ; kā lauva un kā lauvas māte, kas viņu traucēs? Scepteris nezudīs no Jūdas, ne valdības zizlis no viņa kājām, kamēr Miers nāks, un Viņam paklausīs tautas.” (Pēc Glika tulk.)
Lauva, meža ķēniņš, ir piemērots ainojums šai ciltij, no kuras nāca Dāvids un Dāvida Dēls, patiesais “Lauva no Jūda cilts”, kuram beidzot pakļausies visas varas, un visas tautas dos Viņam godu.
Lielākajai savu bērnu daļai Jēkabs pasludināja laimīgu nākotni. Beidzot pienāca Jāzepa kārta, un tēva sirdī kūsāja jūtu pārbagātība, izlūdzoties svētību pār Jāzepa galvu, “kas tika atšķirts starp brāļiem”.
“Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri. Strēlnieki cēla nemieru. Viņi raidīja uz viņu bultas, karoja ar viņu, tomēr viņa loks nelūza, un vingras palika viņa rokas. To darīja Jēkaba stiprums, viņa gans — Israēla klints. No tavu tēvu Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. [237] Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, tās lai ir pār Jāzepa galvu un pār izraudzītā galvu starp brāļiem.”
Jēkabs savā dzīvē bija dziļu un kvēlu jūtu cilvēks; viņa mīlestība uz dēliem saglabājās stipra un maiga, un mirstot izteiktajā liecībā nebija partejiskuma vai dusmu izpausmju. Viņš tiem visu bija piedevis un tos visus mīlēja. Viņa tēvišķā pieķeršanās būtu izpaudusies tikai pamudinājuma un iedrošinājuma vārdos, bet pār viņu nāca Dieva spēks, un praviešu Gara iespaidā viņš bija spiests teikt patiesību, lai cik sāpīga tā arī nebūtu.