Kad valdnieks atkal atnāca pie tiem, viņi pazemīgi nodeva savas dāvanas un “klanījās viņa priekšā līdz zemei”. Vēlreiz Jāzeps atcerējās savu sapni un, kad bija ar viesiem sasveicinājies, jautāja: “Kā jums klājas, un kā klājas jūsu sirmajam tēvam, par kuru jūs stāstījāt? Vai viņš vēl ir dzīvs?” “Tavam kalpam, mūsu tēvam, klājas labi,” tie atbildēja, ”viņš vēl ir dzīvs,” un atkal nometās ceļos un noliecās pie zemes.” Tad Jāzepa skats apstājās pie Benjamīna, un viņš sacīja: “Vai tas ir jūsu jaunākais brālis, par kuru stāstījāt? Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!…”, jo maigu jūtu pārņemts, viņš vairāk neko nespēja pateikt. “Un, iegājis savā istabā, viņš tur raudāja.”
Kad Jāzeps atkal bija atguvis pašsavaldīšanos, tas atgriezās, un viņi visi sēdās pie galda. Pēc kastu likumiem, ēģiptieši nedrīkstēja ēst kopā ar citu tautību ļaudīm. Tādēļ Jēkaba dēliem gan bija kopējs galds, bet zemes valdnieks sava augstā stāvokļa dēļ ēda atsevišķi, un arī ēģiptiešiem bija savs galds. Kad visi bija apsēdušies, brāļi jutās pārsteigti, jo bija nosēdināti precīzi pēc vecuma. “Un viņš deva tiem no sava galda goda daļu, bet Benjamīnam goda daļa bija piecas reizes lielāka par to, ko citi dabūja.” Ar tādas labvēlības parādīšanu Benjamīnam viņš gribēja pārliecināties, vai arī pret jaunāko brāli tie izrādīs tādu pašu naidu un skaudību, kā tas kādreiz bija noticis ar viņu. Vēl arvien domādami, ka Jāzeps nesaprot viņu valodu, brāļi [229] savā starpā sarunājās pavisam brīvi, un tā viņam bija izdevība uzzināt to patiesos uzskatus. Tomēr viņš vēlējās tos vēl tālāk pārbaudīt un pirms viņu aizceļošanas jaunākā brāļa maisā lika paslēpt savu sudraba biķeri.
Brāļi priecīgi devās atceļā uz mājām. Simeons un Benjamīns bija ar tiem kopā, lopi apkrauti ar labību, un visi juta, ka ir izbēguši briesmām, kas, šķiet, bija tik tuvu. Bet tikko viņi izgāja aiz pilsētas vārtiem, kad tos panāca mājas pārvaldnieks, uzrunājot ar pārmetumu pilniem vārdiem: “Kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu? Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzer.” Bija pieņemts domāt, ka šim kausam ir spēks atklāt jebkuru indīgu vielu, kas tajā atrastos. Tajos laikos šādi kausi bija lielā cieņā, jo it kā nodrošināja pret ļaunprātīgu rīcību.
Uz šo mājas pārvaldnieka apsūdzību ceļinieki atbildēja: “Kāpēc mans kungs runā šādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu. Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu labības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu? Pie kura no taviem kalpiem to atradīs, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par kalpiem.”
“Lai tad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par kalpu, bet jūs būsit brīvi.”
Tūlīt sākās meklēšana. “Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē”, un mājas uzraugs tos pārbaudīja, iesākdams ar Rūbenu, un tā līdz pat jaunākajam. Kausu atrada Benjamīna maisā.
Brāļi saplēsa savas drēbes par zīmi vislielākajām bēdām un lēnām atgriezās atpakaļ pilsētā. Pēc viņu pašu sprieduma Benjamīnam uz visu mūžu tagad vajadzēja palikt par vergu. Tie sekoja pārvaldniekam uz pili un, tā kā tur vēl atradās arī valdnieks, pakrita viņa priekšā pie zemes. “Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams neparedzēšu?” Tā Jāzeps gribēja piespiest viņus atzīties noziegumā. Viņš nemaz nepretendēja uz dievišķu spēku, bet tikai vēlējās, lai tie ticētu, ka var lasīt viņu dzīves noslēpumus.
Jūda atbildēja: “Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam kalpi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts.” [230]
“Lai neviens nedomā, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par kalpu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva.”
Visdziļāko sāpju pārņemts, Jūda tuvojās valdniekam un izsaucās: “Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu un mans kungs neiekaistu dusmās pret savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam!”
Tad viņš dziļi aizkustinošiem vārdiem attēloja tēva ciešanas par Jāzepa zaudēšanu un viņa pretošanos laist Benjamīnu uz Ēģipti, jo tas bija vienīgais dēls, kas bija palicis no Rahēles, kuru Jēkabs tik sirsnīgi mīlēja. “Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietin piesieta pie tā, tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā. Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: Ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā. Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par kalpu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup. Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam.”
Jāzepam pietika. Viņš bija redzējis savu brāļu patiesas atgriešanās augļus. Kad viņš bija noklausījies Jūdas cēlo piedāvājumu, viņš deva pavēli, lai visi iziet, izņemot šos vīrus, un tad, skaļi raudādams, sauca: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl dzīvs?”
Brāļi palika nekustīgi stāvam, sastinguši no bailēm un pārsteiguma. Ēģiptes valdnieks — viņu brālis, kuru tie bija apskauduši un domājuši nonāvēt, bet beidzot pārdeva verdzībā. Viņi atcerējās visu, ko tam bija ļaunu darījuši. Atcerējās, kā bija nicinājuši viņa sapņus un pūlējušies tos aizkavēt. Un tomēr — paši paveica savu daļu, lai šie sapņi piepildītos, un tagad, kad tie bija pilnīgi viņa varā, Jāzeps bez šaubām atriebsies par visu netaisnību, ko bija cietis.
Redzot apjukumu, viņš laipni teica: “Nāciet tuvāk klāt!” Un kad tie pienāca tuvāk, turpināja: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.” [231] Apzinoties, ka tie jau pietiekoši cietuši par to nežēlību, ko agrāk bija parādījuši, viņš augstsirdīgi mēģināja izkliedēt visas bailes un atvieglināt viņu pašpārmetumu rūgtumu.
“Jo šis ir otrs bada gads šinī zemē,” viņš turpināja, “un vēl būs pieci gadi, kuros nebūs nedz aršanas, nedz sēšanas. Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku. Tā ne jūs mani šurp esat atsūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam, un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi. Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: To tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies! Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu; ir tu, ir tavi bērni, ir tavi bērnu bērni, ir tavi sīklopi, ir tavi liellopi, ir viss, kas tev pieder. Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu, jo vēl būs pieci bada gadi, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir. Jūsu acis redz, un mana brāļa Benjamīna acis redz, ka tā ir mana mute, kas uz jums runā.” (1. Moz. 45:6-12) “Un viņš krita Benjamīnam, savam brālim, ap kaklu un raudāja; un Benjamīns raudāja pie viņa krūts. Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un to darīdams raudāja. Pēc tam viņa brāļi runāja ar to.” (14.,15. p.) Viņi pazemīgi atzina savu grēku un lūdza piedošanu. Tie ilgi bija dzīvojuši bēdās un sirdsapziņas pārmetumos un tagad priecājās, ka brālis vēl dzīvs.
Ziņa par notikušo ātri nonāca pie ķēniņa, kas, kārodams parādīt Jāzepam pateicību, uzaicināja zemes valdnieka ģimeni pie sevis un teica: “(..) visas Ēģiptes labumi būs jūsu.” Brāļi tika nodrošināti ar bagātīgiem pārtikas krājumiem, ratiem un visu, kas nepieciešams lielās ģimenes pārceļošanai uz Ēģipti, un līdz ar pavadoņiem nosūtīti atpakaļ uz mājām, bet Benjamīns no Jāzepa saņēma dārgākas dāvanas nekā pārējie brāļi. Un tad, baidīdamies, ka ceļā neizceltos ķildas, tiem promejot, Jāzeps vēl deva norādījumu: “Nebarieties uz ceļa!” (pēc Glika tulk.)
Jēkaba dēli atgriezās pie tēva ar priecīgu vēsti: “Jāzeps vēl ir dzīvs, un tas valda pār visu Ēģiptes zemi!” Sākumā vecais vīrs to vienkārši nevarēja saprast, viņš nespēja ticēt dzirdētajiem vārdiem, bet, kad redzēja garo ratu rindu un apkrautos lopus un, ka [232] Benjamīns bija kopā ar tiem, viņš tika pārliecināts un prieka pārpilnībā izsaucās: “Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu.”
Desmit dēliem vēl bija veicams kāds pazemošanās darbs. Tagad tie tēvam atzinās krāpšanā un tajā šausmas iedvesošajā pasākumā, kas tik ilgus gadus bija sarūgtinājis tēva un viņu pašu dzīvi. Jēkabs nebija domājis, ka tie spēj izdarīt tādu briesmīgu grēku, bet tagad, kad redzēja, ka viss nācis par labu, piedeva viņiem un svētīja savus maldīgos bērnus.
Drīz vien tēvs kopā ar dēliem, viņu ģimenēm, ganāmpulkiem, lieliem un maziem lopiem un ar daudziem pavadoņiem uzsāka ceļojumu uz Ēģipti. Ar priecīgu sirdi tie turpināja savu ceļu, līdz nonāca Bēršebā, kur sentēvs pienesa pateicības upuri Kungam un lūdza pēc pārliecības, ka Kungs nāks tiem līdzi. Kādā nakts atklāsmē viņš saņēma brīnišķu apsolījumu: “Nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu. Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti, un es tevi arī vezdams atvedīšu atkal atpakaļ.” (3.,4. p.)