[224] Līdz ar auglīgo gadu iestāšanos sākās sagatavošanās gaidāmajiem bada gadiem. Visās Ēģiptes zemes svarīgākajās vietās Jāzepa vadībā ierīkoja milzīgas noliktavas un veica tālu ejošus pasākumus labības pārpalikuma saglabāšanai. Tā rīkojās visu septiņu auglīgo gadu laikā, līdz uzkrātās labības daudzumu vairs nespēja pat aprēķināt.
Tad pienāca Jāzepa paredzētie septiņi bada gadi. “Un iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize. Kad arī visā Ēģiptes zemē iestājās trūkums, tad tauta kliedza faraona priekšā pēc maizes. Bet faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: “Ejiet pie Jāzepa, dariet, kā viņš jums teiks.” Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visas noliktavas, un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga.” (1. Moz. 41:54-56)
Bads izplatījās pa visu Kānaānas zemi, un to smagi izjuta arī tajā apgabalā, kur dzīvoja Jēkabs. Dzirdēdami par Ēģiptes ķēniņa bagātajiem krājumiem, Jēkaba desmit dēli devās uz turieni pirkt labību. Ierodoties viņi tika sūtīti pie ķēniņa vietnieka, un kopā ar citiem lūdzējiem tiem vajadzēja satikties ar zemes valdnieku. Un tā tie “klanījās viņa priekšā ar vaigu pie zemes”. “Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina.” Viņa ebrejiskais vārds pēc ķēniņa pavēles bija pārmainīts, un Ēģiptes pirmajam ministram tagad bija maz līdzības ar to jaunekli, kuru tie kādreiz bija pārdevuši ismaēliešiem. Kad Jāzeps redzēja brāļus klanāmies savā priekšā, viņš atcerējās kādreiz redzētos sapņus un atmiņā atdzīvojās pagātnes ainas. Viņa asais skats uzlūkoja šo vīru grupu un ievēroja, ka ar tiem kopā nav Benjamīna. Vai arī tas būtu kritis par upuri šiem nodevīgajiem un briesmīgajiem vīriem? Jāzeps apņēmās uzzināt patiesību. [225] “Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.”
“Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši pirkt labību. Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki.” Jāzeps gribēja uzzināt, vai tiem vēl ir tas pats augstprātīgais gars kā toreiz, kad visi dzīvoja kopā, un kāroja iegūt arī kādas tuvākas ziņas par mājām, bet viņš labi saprata, cik mulsinoši var būt šo vīru izteicieni. Viņš vēlreiz atkārtoja savu apsūdzību, un tie atbildēja: “Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāļi, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav”.
Izlikdamies, ka apšauba viņu stāstītā patiesumu, un vēl arvien tos nosaukdams par izlūkiem, valdnieks paskaidroja, ka grib viņus pārbaudīt, un pieprasīja, lai tie paliek Ēģiptē, līdz viens no viņiem būs aizgājis un atvedis šurp jaunāko brāli. Ja viņi tam nepiekrīt, tad tiks uzskatīti par izlūkiem. Bet Jēkaba dēli tādiem noteikumiem nevarēja piekrist, jo pa to laiku, kamēr šo lietu īstenotu, viņu ģimenes ciestu trūkumu, un kurš gan no tiem viens pats uzņemtos ceļojumu un savus brāļus atstātu cietumā? Kā gan tas šādos apstākļos varētu sastapties ar tēvu? Likās, ka tos vai nu nonāvēs vai pakļaus verdzībai un, ja atvestu Benjamīnu, tad arī tam būtu jādalās viņu liktenī. Tādēļ tie nolēma labāk palikt visi un ciest kopīgi, nekā sagādāt savam tēvam bēdas, zaudējot vienīgo palikušo dēlu. Un tā viņus ieslodzīja cietumā, kur tie palika trīs dienas.
Pa šiem gadiem, kamēr Jāzeps tika šķirts no saviem brāļiem, Jēkaba dēlu raksturs bija ļoti izmainījies. Kādreiz būdami skaudīgi, nesavaldīgi, viltīgi, ļauni un atriebīgi, tie tagad, nelaimes piemeklēti, parādīja nesavtību, savstarpēju uzticību un nodošanos tēvam un, lai gan būdami jau vidējos gados, pakļāvās viņa autoritātei.
Trīs dienas Ēģiptes cietumā bija rūgtu sāpju un nožēlas pilnas, jo brāļi atcerējās savus pagātnes grēkus. Ja neatvedīs Benjamīnu, tad, šķiet, tos noteikti uzskatīs par izlūkiem, bet bija maz cerību, ka tēvs piekritīs atlaist jaunāko dēlu. Trešajā dienā Jāzeps atkal lika atvest brāļus pie sevis. Viņš neuzdrošinājās tos ilgāk turēt apcietinājumā. Tēvs un ģimenes jau varēja būt lielā trūkumā. [226] “Dariet tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dievu. Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums brāļiem paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc, ka bads taču ir jūsu mājās. Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies, un jūs nemirsit.” Brāļi vienojās pieņemt šo priekšlikumu, kaut arī nedeva nekādas cerības, ka tēvs Benjamīnu laidīs viņiem līdzi. Jāzeps ar tiem sarunājās ar tulka palīdzību, un, tā kā tie nedomāja, ka zemes valdnieks viņus saprot, tad savā starpā brīvi runāja viņa klātbūtnē. Tie sevi apsūdzēja par kādreizējo izturēšanos pret Jāzepu. “Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.” Rūbens, kas bija plānojis viņu no bedres atbrīvot, vēl piebilda: “Vai es neteicu jums, sacīdams: “Neapgrēkosimies pie šī zēna”, bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas.” Kad Jāzeps to dzirdēja, viņš nespēja savaldīties; izgāja ārā un raudāja. Atgriezies viņš pavēlēja saistīt Simeonu un to atkal ievietot cietumā. Brāļu briesmīgajā rīcībā Simeons bija visu iedvesmotājs un galvenais vaininieks, tāpēc arī izvēle krita uz viņu.
Atlaižot brāļus ceļā, Jāzeps deva pavēli apgādāt tos ar labību un katra vīra maisā slepeni ielikt viņu atnesto naudu. Labību tiem iedeva arī lopu vajadzībām ceļojuma laikā. Kad kāds no tiem ceļā atvēra savu maisu, tas bija pārsteigts, atrazdams maku ar visu sudrabu. Kad viņš to pateica brāļiem, tie jutās satraukti un apmulsuši un sacīja viens uz otru: “Ko Dievs mums ir darījis?” Vai to vajadzēja uzlūkot kā labu zīmi no Kunga, vai arī Viņš pieļaus, lai tos sodītu par viņu grēkiem un tie nonāktu vēl lielākā nelaimē? Viņi atzina, ka Dievs viņu grēkus ir redzējis un tagad soda.
Jēkabs ļoti norūpējies gaidīja savus dēlus, un, viņiem atgriežoties, sapulcējās visa nometne, lai dzirdētu, ko tie tēvam stāstīja par visu, kas ar viņiem noticis. Visu sirdīs iezagās satraukums un bailes. Ēģiptes zemes valdnieka izturēšanās, šķiet, liecināja par kaut ko ļaunu, un izbailes pastiprinājās, kad, atverot maisus, katrā atrada viņa īpašnieka naudu. Vecais tēvs savās sāpēs izsaucās: “Jūs man atņemat manus bērnus! [227] Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad arī Benjamīnu jūs gribat paņemt. Tas viss ir nācis pār mani!” Uz to Rūbens atbildēja: “Manus divus dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ.” Tomēr šī neapdomīgā valoda nespēja Jēkabu nomierināt. Viņš iebilda: “Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicis. Ja ceļā, kur jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manus sirmos matus ar skumjām novestu pazemē.”
Sausums turpinājās un, laikam ejot, izbeidzās no Ēģiptes atvestais labības krājums. Jēkaba dēli labi saprata, ka tiem nav nekādas nozīmes vēlreiz doties uz Ēģipti bez Benjamīna. Viņiem bija maz cerību grozīt tēva lēmumu, un tie klusēdami gaidīja notikumu tālāko norisi. Tumšāka un tumšāka kļuva tuvā bada ēna; visās rūpju pilnajās sejās nometnē vecais vīrs lasīja kopējo vajadzību un beidzot teica: “Ejiet, pērciet mums mazliet labības!”
Jūda atbildēja: “Tas vīrs mums stingri piekodināja, teikdams: Jums neredzēt manu vaigu, iekams jūs neatvedīsit savu brāli. Ja tu esi ar mieru atlaist mūsu brāli līdz ar mums, tad mēs gribam iet un gribam tev pirkt maizes labību. Jo tas vīrs teica: Jums neredzēt manu vaigu, iekams jūsu brālis nav ar jums.” (1. Moz. 43. nod.) Redzot, ka tēvs savā lēmumā sāk svārstīties, viņš vēl turpināja: “Atlaid zēnu kopā ar mums, tad mēs celsimies un iesim, lai varam palikt dzīvi un lai mums nebūtu jāmirst, mums, tev un mūsu bērniem.” Viņš apsolījās rūpēties par savu brāli un uzņemties vainu, ja gadījumā Benjamīnu neatvestu atpakaļ pie tēva.
Jēkabs nevarēja vairs ilgāk liegt savu piekrišanu, tādēļ lika dēliem gatavoties ceļam. Viņš arī teica, lai ņem dāvanu valdniekam no tām lietām, kādas vēl varēja dot bada piemeklētā zeme, - “mazliet balzāma un medus, nardi, dārgas zāles, riekstus un mandeles” un divkāršu naudas summu. “Ņemiet arī savu brāli un celieties un ejiet pie tā vīra.” Kad dēli bija gatavi sākt šo nedrošo ceļojumu, vecais vīrs piecēlās un rokas pret debesīm pacēlis, lūdza: “Un tas Visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību tā vīra priekšā, ka viņš atlaiž jums līdzi ir to jūsu brāli, ir Benjamīnu. Bet es esmu, kam bērni ir rautin atrauti.”
Atkal tie ceļoja uz Ēģipti un nāca Jāzepa priekšā. Kad viņš ieraudzīja Benjamīnu, savas mātes dēlu, [228] tas jutās dziļi aizkustināts. Tomēr viņš šo nemieru apslēpa, pavēlēja tos aizvest uz savu namu un lika sagatavot kopīgu mielastu. Kad brāļus ieveda zemes valdnieka pilī, tie ļoti uztraucās, jo baidījās, ka tos sauks pie tiesas maisos atrastās naudas dēļ. Viņi domāja, ka tā tur tika ielikta ar nolūku, lai atrastu iemeslu tos padarīt par vergiem. Savās bailēs viņi apspriedās ar nama pārvaldnieku, izklāstīdami tam Ēģiptes apmeklēšanas iemeslus, un, lai apliecinātu savu nevainību, ziņoja arī par maisos atrasto naudu, kuru tie tagad atveduši līdz ar naudu jaunas maizes pirkšanai. Viņi sacīja: “Mēs nezinām, kas naudu ir atlicis mūsu barības maisos,” bet uzrunātais vīrs atbildēja: “Miers ar jums! Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu Dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis.” Tad brāļi nedaudz nomierinājās, un, kad viņiem pievienojās no cietuma atbrīvotais Simeons, tie juta, ka Dievs tiešām bijis viņiem žēlīgs.