Savas vienaldzības dēļ pret Dieva svētībām un prasībām, Ēzavs Rakstos nosaukts par “pasaulīgu”. (Ebr. 12:16, pēc KJV ) Viņš aino tos cilvēkus, kuri maz vērtē ar Kristu sagādāto atpestīšanu un Debesu mantojumu ir gatavi upurēt iznīkstošo zemes lietu dēļ. Ļaužu lielais vairums dzīvo šai dienai, bez mazākajām rūpēm vai domām par nākotni. Tie izsaucas tāpat kā Ēzavs: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim!” (1. Kor. 15:32) [182] Pār tiem valda viņu tieksmes un, lai nevajadzētu sevi aizliegt, viņi atsakās pat no visvērtīgākā. Ja ir jāizšķiras starp samaitāto iegribu apmierināšanu vai Debesu svētībām, kas apsolītas tikai pašaizliedzīgajiem un dievbijīgajiem, tad virsroku ņem iegribas, bet Debesis faktiski tiek noniecinātas. Cik daudzi, pat no tā saucamajiem kristiešiem, pieķērušies veselībai kaitīgām baudām, kas notrulina dvēseles jūtīgumu! Kad pienākums tos aicina šķīstīties no visas aptraipīšanās pie miesas un gara, lai iegūtu dievbijības piedāvāto svētumu, viņi jūtas aizvainoti. Tie redz, ka nevar dzīvot kaitīgajos ieradumos un reizē nodrošināt arī Debesis, un, tā kā ceļš uz mūžīgo dzīvību ir tik šaurs, tad viņi nolemj pa to vairs neiet.
Ļaužu vairākums savu pirmdzimtību pārdod juteklisku tieksmju apmierināšanai. Viņi upurē veselību, novājina savas spējas un atsakās no Debesīm; un tas viss tikai īslaicīga apmierinājuma vai baudas dēļ, kas vienlaicīgi vājina un pazemo viņu dabu. Kā Ēzavs atmodās, lai ieraudzītu savas sasteigtās izvēles neprātu, kad jau bija par vēlu atgūt zaudēto, tā Dieva dienā būs ar tiem, kas savtīgu iegribu labā atteikušies no Debesu mantinieku tiesībām.