Tā bija iziešana, atšķiršanās no bezdievīgajiem, bēgšana dzīvības dēļ. Tā tas bija Noas laikā, tā ar Latu, tā ar mācekļiem pirms Jeruzālemes izpostīšanas, un tā tas būs arī pēdējās dienās. Atkal ir dzirdama Dieva balss ar brīdinājuma vēsti, kas viņa ļaudīm pavēl atšķirties no visu pārņemošās netaisnības.
Tikumiskā pagrimšana un atkrišana, kāda tā reliģiskajā [167] pasaulē pastāvēs pēdējās dienās, pravietim Jānim atklāsmē tika attēlota ar Bābeli, — “lielo pilsētu, kurai ir vara pār visiem pasaules ķēniņiem”. (Atkl. 17:18) Pirms tās izpostīšanas no Debesīm atskan aicinājums: “Izejiet no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalība viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.” (Atkl. 18:4) Tāpat kā Noas un Lata dienās, arī tagad jānotiek skaidri izteiktam atšķiršanās procesam no grēka un grēciniekiem. Starp Dievu un pasauli nevar būt nekāds kompromiss, nekāda atkāpšanās, lai glābtu pasaulīgās bagātības. “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mat. 6:24)
Līdzīgi Sidima ielejas iedzīvotājiem, ļaudis sapņo par mieru un labklājību. “Izglāb savu dzīvību”, mūs brīdina Dieva eņģeļi, bet citas balsis saka: “Neuztraucieties! Mums nav ko baidīties!” Vairums apstiprina, ka valda “miers un drošība”, laikā, kad Debesis ziņo, ka grēciniekiem tuvojas ātra iznīcība. Naktī pirms bojāejas līdzenuma pilsētas nodevās trokšņainām izpriecām un izsmēja Dieva vēstneša bailes un brīdinājumu, bet smējēji savu dzīvi beidza ugunī. Tieši šajā naktī uz visiem laikiem aizvērās žēlastības durvis bezdievīgajiem, bezrūpīgajiem Sodomas iedzīvotājiem. Dievs neļaus sevi vienmēr apsmiet; Viņš neļaus ilgi ar sevi rotaļāties. “Redzi, tā Kunga diena nāk briesmīga ar dusmām un ar karstu bardzību, lai pārvērstu zemi par tuksnesi un iznīcinātu tajā esošos grēciniekus.” (Jes. 13:9) Lielākā pasaules daļa Dieva žēlastību atmetīs un tiks ātri un nenovēršami iznīcināta. Bet, kas paklausīs brīdinājumam, tie dzīvos “Visaugstākā patvērumā un (..) paliks Visvarenā ēnā.” Viņa patiesība tiem būs par apsegu un bruņām. Tiem pieder apsolījums: “Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam savu pestīšanu!”
Lats tikai neilgu laiku palika Coārā. Bezdievība tur valdīja tāpat kā Sodomā, un viņš baidījās tur uzturēties, jo arī šī pilsēta varēja tikt izpostīta. Neilgi pēc tam arī Coāra pēc Dieva nodoma tika aprīta ugunīs. Lats devās kalnos un dzīvoja tur kādā alā, šķirts no visa tā, ar ko bija atļāvies savu ģimeni pakļaut bezdievīgās pilsētas iespaidam. Bet pat tur viņam sekoja Sodomas lāsts. Viņa meitu grēcīgo rīcību ierosināja agrākā draudzēšanās ar šīs samaitātās vietas ļaunajiem biedriem. Tikumiskā samaitātība tā bija ieaudusies [168] viņu raksturos, ka tās nespēja atšķirt labu no ļauna. Lata vienīgie pēcnācēji — moābieši un amonieši — bija bezdievīgas elkus pielūdzošas ciltis, kas sacēlās pret Dievu un rūgtā naidā nostājās pret Viņa tautu.
Cik lielā pretstatā Ābrahāma dzīvei bija Lata mūža gājums! Kādreiz viņi bija sabiedrotie, pielūdza pie viena altāra un dzīvoja viens otram blakus ceļinieku teltīs, bet — cik atšķirti tagad! Atstādams Ābrahāma altāri un tā dienišķos upurus dzīvajam Dievam, viņš bija atļāvis saviem bērniem sajaukties ar samaitātiem, elkiem kalpojošiem ļaudīm. Un tomēr viņa ģimenē bija saglabājusies Dieva bijāšana, jo Svētajos Rakstos viņš ir nosaukts par “taisnu vīru”. Viņa taisnā dvēsele vienmēr cieta, dzirdot bezdievīgas runas un redzot varas darbus un pārkāpumus, kurus tas nespēja aizkavēt. Lats tika izrauts kā “pagale no uguns” (Cak. 3:2), bet zaudēja sievu un bērnus, dzīvoja alās līdzīgi meža zvēriem, un savas vecuma dienas tam vajadzēja sagaidīt ar kaunu; pasaulei viņš neatstāja taisnu cilti, bet divas elkudievīgas nācijas, kas bija naidā ar Dievu un karoja pret Viņa tautu, kamēr to bezdievības mērs nāca pilns un tās tika nolemtas iznīcībai. Cik briesmīgi rezultāti sekoja vienam nepārdomātam solim!
Gudrais vīrs saka: “Nenopūlē pārlieku sevi, lai tu kļūtu bagāts, — atmet tādu savu gudrību!” (Sal. pam. 23:4) “Sīkstulis izposta pats savu namu, bet kas ienīst kukuļus, tas dzīvos.” (Sal. pam. 15:27) Un apustulis Pāvils paskaidro: “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā.” (1. Tim. 6:9)
Apmetoties uz dzīvi Sodomā, Lats bija apņēmies pilnīgi izsargāties no netaisnības un pavēlēt savam namam pēc sevis, bet piedzīvoja pilnīgu neveiksmi. Apkārtējais samaitājošais iespaids iedarbojās uz viņa paša ticību, un bērnu sakari ar Sodomas iedzīvotājiem zināmā mērā ar tiem saistīja arī viņa intereses. Un sekas bija acīm redzamas.
Vēl arvien daudzi izdara tādu pašu kļūdu. Izraugoties dzīvesvietu, tie vairāk skatās uz laicīgām priekšrocībām, nekā uz tikumisko un sabiedrisko iespaidu, kāds apņems viņu ģimeni. Cerībā iegūt lielāku labklājību tie izvēlas skaistu, auglīgu apkārtni vai ziedošu pilsētu, bet viņu bērni ir kārdināšanu apņemti un pārāk bieži sadraudzējas ar tādiem cilvēkiem, kas nelabvēlīgi iespaido [169] dievbijības un pareiza rakstura veidošanos. Tikumiskas vaļības atmosfēra, neticība un vienaldzība pret reliģiskām lietām darbojas pretī vecāku iespaidam. Jaunatnes acu priekšā vienmēr ir piemēri par sacelšanos pret vecāku un dievišķo autoritāti; daudzi stājas tuvās attiecībās ar neticīgajiem un savieno savu likteni ar Dieva ienaidniekiem.
Dievs grib, lai mēs, meklējot mājvietu, vispirms ņemtu vērā tikumisko un reliģisko ietekmi. Mēs varam nonākt grūtos apstākļos, jo daudziem nav tādas apkārtnes, kādu tie vēlētos, bet, ja turp sauc pienākums, Dievs darīs mūs spējīgus palikt nesamaitātiem, ja tikai, uzticoties Kristus žēlastībai, paliekam modri un lūdzam Dievu. Bet bez vajadzības mēs nedrīkstam sevi pakļaut iespaidiem, kas neder kristīga rakstura veidošanai. Ja mēs labprātīgi dodamies pasaulīguma un neticības atmosfērā, tad izsaucam pār sevi Dieva nepatiku un aizdzenam no savām mājvietām Viņa eņģeļus.
Kas saviem bērniem grib sagādāt pasaulīgu godu un bagātību uz mūžības interešu rēķina, beidzot atradīs, ka šīs priekšrocības ir briesmīgs zaudējums. Daudzi, līdzīgi Latam, redz savu bērnu bojāeju un tik tikko var izglābt paši savas dvēseles. Tā tiek zaudēts visa mūža darbs un dzīve ir tikai nožēlojama kļūda. Ja viņi būtu rīkojušies patiesi gudri, tad bērniem būtu mazāk pasaulīgās mantas, bet tie sev būtu nodrošinājuši tiesības uz nemirstīgu mantojumu.
Manta, ko Dievs ir apsolījis savai tautai, neatrodas šajā pasaulē. Ābrahāmam virs zemes nebija nekāda īpašuma, “arī ne pēdas platumā”. (Ap. d. 7:5) Viņam gan bija liela bagātība, bet viņš to izlietoja par godu Dievam un par svētību citiem cilvēkiem, un šo pasauli neuzskatīja par savu dzimteni. Dievs viņu bija aicinājis atstāt savas zemes elkus pielūdzošos ļaudis ar solījumu: dot Kānaānas zemi par mūžīgu īpašumu, un tomēr to nesaņēma ne viņš, ne viņa dēls, ne dēla dēls. Kad Ābrahāmam vajadzēja kapa vietu saviem mirušajiem, tā viņam bija jāpērk no kānaāniešiem. Viņa vienīgais īpašums Apsolītajā zemē bija klintī izcirstais kaps Makpelas alā.
Bet Dieva Vārds nav kļūdījies; tas pilnībā nav piepildījies arī ar jūdu ieiešanu Kānaānā. “Ābrahāmam un viņa dzimumam doti apsolījumi.” (Gal. 3:16) Ābrahāmam pašam vajadzēja saņemt mantojumu. [170] Varētu likties, ka apsolījuma piepildīšana tika pārāk ilgi atlikta, bet “viena diena tam Kungam ir kā tūkstoš gadi, un tūkstoš gadi kā viena diena”. (2. Pēt. 3:8) Varētu domāt, ka viss paredzētais kavējas, bet Tas noteiktā laikā “nāktin nāks un nekur nepaliks”. (Habak. 2:3) Ābrahāmam un viņa dzimumam apsolītā dāvana neaptvēra tikai Kānaānas zemi, bet visu pasauli, tā kā to paskaidroja apustulis: “Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais apsolījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā.” (Rom. 4:13) Un Bībele skaidri māca, ka Ābrahāmam dotie apsolījumi tiks piepildīti ar Kristu. Visi, kas Kristum pieder, “ir Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki”, “neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums”. (Gal. 3:29; 1. Pēt. 1:4) “Tad nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visaugstā svēto tautai” un “lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam”. ( Dan. 7:27; Ps. 37:11)
Dievs Ābrahāmam ļāva skatīt šo nemirstīgo mantojumu, un viņš ar šo cerību apmierinājās. “Ticības spēkā viņš apmetās Apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma mantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlājs un radītājs ir Dievs.” (Ebr. 11:9,10)
Par Ābrahāma pēcnācējiem teikts: “Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņemdami, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes.” (Ebr. 11:13) Ja gribam iegūt “labāku, Debesu izcelsmes mantu”, mums šeit jādzīvo kā viesiem un svešiniekiem. Kas ir Ābrahāma bērni, tie meklēs pilsētu, pēc kuras ilgojās Ābrahāms” un kuras cēlājs un radītājs ir pats Dievs”.