Šeit eņģeļi tos atstāja un devās atpakaļ uz Sodomu, lai veiktu savu izpostīšanas darbu. Tagad Latam tuvojās Kāds cits, — Tas, kura priekšā bija aizlūdzis Ābrahāms. Visās līdzenuma pilsētās nebija atrodami pat desmit taisnie, bet, paklausot sentēva lūgumam, no bojāejas tika izrauts vienīgais cilvēks, kas bijās Dievu. Atskanēja pārsteidzoši stingra pavēle: “Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šajā apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.” Šaubīšanās un vilcināšanās tagad varēja kļūt liktenīga. Viens vienīgs ilgu pilns skats uz dievināto pilsētu, viena acumirkļa kavēšanās atstāt šo skaisto mājvietu viņiem varēja maksāt dzīvību. [161] Dieva sodības vētra tikai gaidīja, kamēr šie nabaga bēgļi atradīs sev drošu patvērumu.
Bet Lats, apmulsis un izbijies, iebilda, ka viņš nespēj darīt to, ko no viņa prasa, jo tad varētu uzbrukt kāda nelaime un tam būtu jāmirst. Dzīvojot bezdievīgajā pilsētā starp neticīgajiem, arī viņa ticība bija aptumšojusies. Viņam blakus stāvēja pats Debesu Pavēlnieks, un tomēr tas lūdza par savu dzīvību, it kā Dievs, kas viņam bija parādījis tik daudz mīlestības un gādības, nevarētu to pasargāt arī turpmāk. Viņam vajadzēja pilnīgi uzticēties Debesu sūtnim un bez šaubīšanās un jautāšanas nolikt savu gribu un dzīvību Kunga rokās. Bet, līdzīgi daudziem citiem, viņš pats mēģināja rūpēties par sevi: “Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik nenozīmīga. Tur es būtu glābts.” Šeit pieminētā pilsēta saucās Bela, vēlāk Coāra. Tā atradās tikai dažas jūdzes no Sodomas un bija tikpat samaitāta un arī nolemta pazušanai. Bet Lats lūdza, lai to saudzētu, domādams, ka tas ir pavisam mazs lūgums, un viņa vēlēšanās tika izpildīta. Kungs sacīja: “Lūk, es paklausīšu tevi arī šinī lietā; es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis. Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekams tu neesi nonācis tur.” (1. Moz. 19:22) Ak, cik liela ir Dieva žēlastība pret Viņa maldos esošajiem radījumiem!
Atkal tas saņēma svinīgo pavēli steigties, jo uguns vētra kavēsies vēl tikai mazu brīdi. Bet viens no bēgļiem uzdrošinājās pamest skatu atpakaļ uz bojāejai nolemto pilsētu un kļuva par Dieva sodības pieminekli. Ja Lats pats nebūtu vilcinājies paklausīt eņģeļu biedinājumam, bet būtu steidzīgi bēdzis kalnos, nelūdzot neko citu un neceļot nekādus iebildumus, tad arī viņa sieva būtu izglābusies. Lata iespaids būtu viņu pasargājis no grēka, kas tagad apzīmogoja tās likteni. Viņa svārstīšanās un vilcināšanās tai lika uz dievišķo brīdinājumu raudzīties pārāk vieglprātīgi. Kaut arī viņa pati jau atradās līdzenumā, sirds bija pieķērusies Sodomai, un līdz ar to arī aizgāja bojā. Tā sacēlās pret Dievu, jo Viņa spriedums skāra bērnus un īpašumus. Lai gan tik ļoti apžēlota sakarā ar izvešanu no bezdievīgās pilsētas, viņa tomēr domāja, ka tiek piemeklēta pārāk bargi, ja iznīcina bagātības, ko tā bija sakrājusi ilgu gadu darbā. Kur vajadzēja pateikties par glābšanu, viņa uzstājīgi lūkojās atpakaļ, vēlēdamās pasargāt to dzīvības, kas bija atmetuši dievišķo brīdinājumu. Tās grēks rādīja, ka viņa nav dzīvības cienīga, [162] par kuras saglabāšanu tā izjuta tik maz pateicības.
Mums jāsargās, ka neizturamies pavirši pret Dieva laipno gādību, ar ko Viņš grib panākt mūsu izglābšanu. Ir kristieši, kas saka: “Mani neinteresē atpestīšanas iespēja, ja līdz ar mani netiek glābts mans dzīvesdraugs un bērni.” Tiem šķiet, ka Debesis nebūs Debesis, ja tur neatradīsies arī viņu tuvinieki. Bet vai tie, kas auklē šādas domas, izprot pareizi savu nostāju pret Dievu, ņemot vērā Viņa lielo laipnību un žēlastību? Vai tie ir aizmirsuši, ka kalpošanā savam Radītājam un Pestītājam viņi ir saistīti ar visstiprākajām mīlestības un godbijības jūtām? Žēlastības piedāvājums attiecas uz visiem, un, ja mūsu draugi atmet Pestītāja mīlestības pilno aicinājumu, vai tad arī mums jānovēršas? Dvēseles atpestīšana ir ļoti dārga. Kristus par mūsu atpirkšanu atdeva neaprēķināmu maksu, un neviens, kas cienīs šo lielo upuri vai dvēseles vērtību, nenicinās Dieva piedāvāto žēlastību, pat ja arī citi tā darītu. Tieši tas, ka daudzi neatzīst Dieva taisnīgās prasības, mūs var pamudināt uz vēl lielāku čaklumu, lai mēs paši godātu Dievu un aicinātu pieņemt Viņa mīlestību visus, uz kuriem mums ir kaut kāds iespaids.
“Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.” (1. Moz. 19:23) Likās, ka tās gaišie stari līdzenuma pilsētām sludina tikai mieru un labklājību. Ielās sākās ikdienas trokšņainā kustība; cilvēki devās savās dažādajās gaitās, pie darba vai izpriecām. Lata znoti uzjautrinājās par vājprātīgā vecā vīra bailēm un biedinājumiem. Pēkšņi un negaidīti, kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm, izlauzās vētra. Pār pilsētām un auglīgajiem līdzenumiem Kungs lika līt ugunij un sēram. Pilis un tempļi, dārgās celtnes, dārzi un vīna kalni, jautrie izpriecas meklējošie pūļi, kuri vēl iepriekšējā vakarā izsmēja Debesu sūtņus, — viss pazuda liesmās. Lielā ugunsgrēka dūmi kāpa uz augšu līdzīgi varena cepļa dūmiem. Un skaistā Sidima ieleja pārvērtās par tuksnesi, par vietu, ko vairs neapbūvēs un neapdzīvos, — kas visām paaudzēm liecinās, ka pārkāpējus noteikti piemeklēs Dieva sods.
Liesmas, kas aprija līdzenuma pilsētas, savai brīdinošai atblāzmai liek spīdēt līdz mūsu dienām. Tās pasludina briesmīgo un svinīgo mācību, ka, lai gan Dieva žēlastība ilgi pacieš pārkāpējus, tomēr ir kāda robeža, par kuru tālāk cilvēki grēkodami nedrīkst iet. [165] Kad tiek aizsniegta šī robeža, žēlastības piedāvājumi izbeidzas un seko sods.
Pasaules Pestītājs paskaidro, ka ir vēl lielāki grēki par tiem, kuru dēļ iznīcināja Sodomu un Gomoru. Kas dzird Evaņģēlija aicinājumu nožēlot un atgriezties, bet to neņem vērā, Dieva priekšā ir vairāk vainīgi, nekā Sidima ielejas iedzīvotāji. Un vēl lielāks grēks ir tiem, kas saka, ka pazīst Dievu un tur Viņa baušļus, un tomēr ar savu raksturu un savā ikdienas dzīvē Kristu aizliedz. Pestītāja brīdinājumu gaismā Sodomas liktenis ir svinīgs biedinājums ne tikai tiem, kas vainīgi atklātos grēkos, bet visiem, kuri pārāk viegli skatās uz Debesu sūtīto gaismu un priekšrocībām.
Uzticīgais Liecinieks saka Efezas draudzei: “Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atkl. 2:4,5) Atbildi uz savu mīlestības un piedošanas piedāvājumu Pestītājs gaida ar daudz maigāku līdzcietību nekā laicīgie vecāki, kas vēlas piedot saviem untumainajiem, nelaimju piemeklētajiem bērniem. Kad tie iet projām, Viņš sauc: “Tad nu atgriezieties tagad pie Manis, un arī Es gribu atgriezties pie jums!” (Mal. 3:7) Bet, ja maldīgais pastāvīgi liedzas ņemt vērā žēlastībā un līdzjūtībā aicinošo balsi, tad beidzot tiek atstāts tumsā. Sirds, kura ilgi izturas vieglprātīgi pret Dieva žēlastību, nocietinās savos grēkos tā, ka žēlastība to vairs nevar ietekmēt. Šausmīgs būs tās dvēseles stāvoklis, par kuru lūdzošais Pestītājs beidzot teiks: šis cilvēks “ir pievienojies elka dievu pielūdzējiem, lai tad viņš arī iet”. (Hoz. 4:17) Līdzenuma pilsētām soda dienā būs vieglāk nekā tiem, kas iepazinuši Kristus mīlestību un tomēr no tās novērsušies, izvēlēdamies sev grēcīgās pasaules priekus.
Jūs, kas izturaties vieglprātīgi pret Dieva žēlastības piedāvājumiem, padomājiet par daudzajiem ierakstiem Debesu grāmatās, kas tur atzīmēti pretī jūsu vārdam; tur ir ziņojumi par tautu, ģimeņu un atsevišķu cilvēku necienīgo un negodbijīgo rīcību. Dievs var ilgi paciest, kamēr ieraksti grāmatās vairojas un turpinās arī aicinājumi atgriezties; Dievs vēl piedāvā žēlastību, tomēr pienāks laiks, kad rēķins būs pilns, kad dvēsele būs izšķīrusies un cilvēks pats būs izlēmis savu likteni. Tad tiks dota zīme soda izpildīšanai.
Pasaules reliģiskais stāvoklis šodien vieš iemeslu uztraukumam. Jau ilgi ir turpinājusies rotaļāšanās ar Dieva žēlastību. Vairākums Dieva baušļus padara par spēkā neesošiem, “mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles”. (Mat. 15:9) Neticība ņem virsroku daudzās mūsu zemes baznīcās. Ne tikai neticība šī vārda vispārējā nozīmē — kā atklāta Bībeles noliegšana, bet neticība, kas tērpusies kristietības apģērbā un tomēr grauj ticību Bībelei kā Dieva atklāsmes grāmatai. Sirsnīga nodošanās un dzīva dievbijība atdevušas vietu aukstam formālismam. Rezultātā virsroku ņem atkrišana un miesas kārības. Kristus paskaidro: “Kā tas bija Lata dienās (..), tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.” (Lūk. 17:28,30) Ziņojumi par dažādiem netikumiem ik dienas apliecina šo vārdu piepildīšanos. Pasaule ātri nobriest iznīcībai. Drīz tiks izlietas Dieva sodības un aprīts grēks un grēcinieki.
Mūsu Pestītājs saka: “Bet sargieties, ka jūsu sirdis netiek apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lūk. 21:34-36)
Pirms Sodomas izpostīšanas Dievs sūtīja vēsti Latam: “Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šajā apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.” (1. Moz. 19:17) Tādu pašu brīdinošu balsi dzirdēja Kristus mācekļi pirms Jeruzālemes izpostīšanas. “Bet, kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu, tad ziniet, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā.” (Lūk. 21:20,21) Viņi nedrīkstēja vilcināties, lai glābtu kaut ko no sava īpašuma, bet vajadzēja izmantot iespēju glābties pašiem.