Ābrahāma saime sevī ietvēra vairāk nekā tūkstoš dvēseles. Kas vien, viņa pamācīti, sāka pielūgt Dievu, tie visi sev vietu atrada sentēva nometnē un šeit, kā kādā skolā, saņēma tālākus norādījumus, kas tos sagatavoja par īstiem patiesās ticības pārstāvjiem. Tāpēc uz Ābrahāmu gūlās liela atbildība. Viņš audzināja nākamo ģimeņu vadītājus, un viņa valdīšanas veids tika pārņemts tur, kur tiem pašiem nācās vadīt savas saimniecības.
Agrākos laikos tēvs bija savas saimes valdnieks un priesteris, un bērni pakļāvās viņa autoritātei pat tad, kad tiem jau pašiem bija savas ģimenes. Viņa pēcnācēji tika mācīti uzskatīt to par savu galvu — kā laicīgās, tā arī ticības lietās. Ābrahāms pūlējās saglabāt šo patriarhālo pārvaldes veidu, jo tas kalpoja Dieva atzīšanas nostiprināšanai. Lielās saimes locekļus vajadzēja saistīt kopā tik cieši, lai uzceltu valni pret bezdievību, kas visur bija plaši un dziļi iesakņojusies. Ābrahāms visiem spēkiem centās pasargāt savas nometnes pārstāvjus no sajaukšanās ar pagāniem un no viņu elkiem veltītās dievkalpošanas ieradumu vērošanas, jo viņš zināja, ka tuva satiksme ar grēku nemanot samaitās labos tikumus. Vislielākās rūpes viņš pielika, lai izvairītos no visāda veida nepareizām ticības mācībām un lai cilvēku prātos iespiestu atziņu par dzīvā Dieva varenību un godību, kurš vienīgais ir pielūgšanas cienīgs.
Tā bija gudra kārtība, ko bija ieviesis pats Dievs, lai savu tautu, cik vien tas iespējams, atturētu no saiešanās ar pagāniem, darot tos par ļaudīm, kas dzīvo savrup un nesajaucas ar pagāniem. Dievs Ābrahāmu atšķīra no elkiem kalpojošajiem radiem, lai sentēvs savu ģimeni varētu audzināt ārpus samaitājošiem iespaidiem, kuri to apņēma, dzīvojot Mezopotāmijā, un lai patiesā ticība no paaudzes uz paaudzi visā pilnībā saglabātos viņa pēcnācējos.
[142] Ābrahāma mīlestība uz saviem bērniem un visu namu lika viņam sargāt šo cilvēku reliģisko pārliecību, lai tos apmācītu dievišķajos norādījumos, kurus viņš tiem un arī tālāk visai pasaulei varēja atstāt kā visdārgāko novēlējumu. Visi tika pamācīti, ka atrodas zem Debesu Dieva virsvaldības. No vecāku puses nedrīkstēja notikt nekāda apspiešana un no bērnu puses nekāda nepaklausība. Dieva likums katram bija noteicis viņa pienākumus, un, tikai tos ievērojot, ikviens varēja iegūt sev laimi un labklājību.
Viņa personīgā attieksme ar ikdienas dzīves kluso iespaidu bija pastāvīgs piemērs pārējiem ģimenes locekļiem. Mājās tika parādīta nesatricināma taisnības izjūta, labdarība un nesavtīga laipnība, kas izsauca pat ķēniņu apbrīnu. No viņa dzīves plūda patīkama smarža, un to raksturoja cēlums un piemīlība, kas visiem liecināja par šī vīra attiecībām ar Debesīm. Viņš neizturējās nevērīgi arī pret viszemāko kalpu. Viņa namā nebija viens likums pavēlniekam, otrs kalpam, ķēnišķīga uzņemšana bagātam un pavisam cita nabagam. Attieksme pret visiem bija taisnīga un līdzcietīga, kā pret dārgās dzīvības dāvanas līdzmantiniekiem.
“Viņš pavēlēs savam namam pēc sevis.” Viņš nepieļaus nekādu noziedzīgu nevērību, kas bērnos ļautu attīstīties ļaunām tieksmēm. Viņš nenodosies negudrai lutināšanas vājībai un savu pienākuma apziņu nepakļaus nepareizi izprastas mīlestības prasībām. Ābrahāms ne tikai pareizi mācīs, bet arī saglabās svēto un taisno likumu autoritāti.
Cik maz mūsu dienās seko viņa priekšzīmei! No pārāk daudzu vecāku puses redzama akla un patmīlīga sentimentalitāte, tuvredzīga mīlestība, kas ļauj bērniem ar viņu vēl neizveidoto taisnīguma izjūtu un nesavaldītajām tieksmēm dzīvot pēc pašu prāta. Tāda rīcība vārda pilnā nozīmē ir ļoti nežēlīga attiecībā pret jaunatni un nes lielu ļaunumu pasaulei. Šī vecāku vājība rada nekārtības ģimenēs un visā cilvēku sabiedrībā, vadot jauniešus uz nodošanos savām tieksmēm, bet ne uz pakļaušanos dievišķajām prasībām. Līdz ar to viņu sirdīs veidojas nepatika darīt Dieva prātu, un savu pretreliģisko un nepaklausīgo garu tie nodod tālāk bērniem un bērnu bērniem. Līdzīgi Ābrahāmam, vecākiem vajadzētu pavēlēt savam namam pēc sevis. Māciet paklausīt vecāku autoritātei un dariet to par pirmo soli paklausībā Dievam! [143]
Mazā vērība, kādu Dieva likumiem pievērš pat reliģiskās dzīves vadītāji, nodara lielu ļaunumu. Vispār pieņemtā mācība, ka dievišķie likumi cilvēkiem vairs nav saistoši, uz tikumību atstāj tādu pašu iespaidu kā elkudievība. Kas mēģina mazināt svēto Dieva likumu prasības, tie izdara triecienu ģimenes un valsts pamatiem. Reliģiskie vecāki, paši nestaigādami pēc Kunga norādījumiem, arī savam namam nepavēl iet pa Kunga ceļiem. Dieva likumi netiek darīti par dzīves mērauklu. Un, kad bērni nodibina paši savu pavardu, tie nesajūt ne mazāko pienākumu mācīt saviem pēcnācējiem to, ko viņi paši nekad nav mācījušies. Tāpēc arī ir tik daudz bezdievīgu ģimeņu un tik dziļa un vispārīga tikumiskā pagrimšana.
Ja vecāki paši ar visu sirdi nestaigā pēc Kunga likumiem, viņi nespēs to pavēlēt arī saviem bērniem pēc sevis. Šajā ziņā nepieciešama liela, dziļa un visu aptveroša reforma. Jālabojas vecākiem, jālabojas sludinātājiem, un viņu namos jāienāk Dievam. Ja tie vēlas stāvokli mainīt, tiem ģimenēs jāienes Dieva Vārds un tam jākļūst par viņu padomdevēju. Bērni jāmāca, ka balss, kas viņus uzrunā, ir no Dieva un tai jāpaklausa bez ierunām. Tiem jāsaņem pacietīgi norādījumi, laipni un nenogurstoši pamācot, kā dzīvot, lai patiktu Dievam. Tādu ģimeņu bērni būs sagatavoti sastapties ar neticīgo viltus gudrību. Ja tie Bībeli būs darījuši par savas ticības stiprumu, tad viņiem būs pamats, kas šaubu plūdos netiks aizskalots.
Ļoti daudzās mājās netiek lūgts. Vecāki domā, ka viņiem nav laika rīta un vakara lūgšanām. Viņi nevar atlicināt pat dažas minūtes, lai pateiktos Dievam par daudzajām žēlastības dāvanām, par laipniem saules stariem, par lietu, kas dara auglīgus viņu laukus, un par svēto eņģeļu apsardzību. Tiem nav laika, lai izlūgtos dievišķo palīdzību un vadību ar pastāvīgu Jēzus klātbūtni viņu ģimenēs. Darbā viņi dodas līdzīgi vērsim vai zirgam, domās nemaz nepievēršoties Dievam vai Debesīm. Viņu dvēseles ir tik [144] dārgas, ka, glābjot tās no bezcerīgās bojāejas, Dieva Dēls par tām atdeva savu dzīvību. Bet šo lielo Dieva laipnību tie vērtē tikai nedaudz vairāk kā iznīcībai padotie dzīvnieki.
Kas mīl Dievu, tiem, tāpat kā seno laiku sentēviem, jāuzceļ altāris visur, kur viņi iekārto savas teltis. Ja vispār kādreiz ir bijis laiks, kad katrai mājai vajadzētu kļūt par lūgšanas namu, tad tas ir tagad. Tēviem un mātēm par saviem bērniem bieži jāpaceļ savas sirdis pazemīgās lūgšanās uz Dievu. Lai tēvs kā ģimenes priesteris noliek uz altāra rīta un vakara upurus, un lai sieva ar bērniem pateicībā viņam pievienojas. Tādā ģimenē labprāt uzkavēsies Jēzus.
No katras kristīgas mājas vajadzētu plūst svētai gaismai. It visā rīcībā jāatklājas mīlestībai. Tai jāplūst no saimes cilvēku savstarpējām attiecībām, izpaužoties apdomīgā rīcībā un nesavtīgā laipnībā. Ir ģimenes, kur šie principi tiek īstenoti, mājas, kurās pielūdz Dievu un kur valda īsta mīlestība. No šīm ģimenēm kā salds vīraks pie Dieva paceļas rīta un vakara lūgšanas, un pār pazemīgajiem lūdzējiem, līdzīgi rīta rasai, nāk Viņa žēlastības dāvanas un svētības.
Pareizi iekārtota kristīga māja sniedz spēcīgu liecību par ticības patieso vērtību, liecību, kuru neticīgiem nav iesējams noliegt. Visi var redzēt, ka ģimenē darbojas kāds spēks, kas atstāj iespaidu uz bērniem, ka ar viņiem ir Ābrahāma Dievs. Ja kristiešu mājās valdītu patiesa reliģija, tad tās atstātu varenu iespaidu uz labu. Viņi tiešām būtu pasaules gaisma. Ar Ābrahāmam teiktajiem vārdiem Debesu Dievs runā uz visiem uzticīgajiem vecākiem: “Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kas nāks pēc viņa, ka tie sarga tā Kunga ceļu, pildot taisnību un tiesas, lai tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu visam tam, par ko viņš ar to ir runājis.” (1. Moz. 18:19)