Kādā nakts atklāsmē viņš atkal dzirdēja dievišķo balsi: “Nebīsties, Ābrām, Es esmu tev par sargu un vairogu, un tava alga ir ļoti liela.” Bet viņa prātu tā nomāca ļaunas nojautas, ka tas šo apsolījumu vairs nespēja uzņemt ar tādu nešaubīgu paļāvību kā agrāk. Viņš lūdza taustāmu pierādījumu, ka tas tiešām piepildīsies. Bet kā lai piepildās šis derības apsolījums, ja viņam netiek dāvāts dēls? “Dievs, mans Kungs, ko Tu man gribi dot?” viņš jautāja. “Redzi, es staigāju apkārt bez bērniem, un mana nama mantinieks būs šis damaskietis Ēliēzers.” (1. Moz. 15:1,2) Viņš bija nolēmis adoptēt par dēlu savu uzticīgo kalpu Ēliēzeru un darīt to par savu mantinieku. Bet Ābrāmam tika apgalvots, ka par mantinieku kļūs viņa paša dēls. Tad viņu izveda ārā no telts un lika vērot neskaitāmos zvaigžņu pulkus, [137] kas mirdzēja pie debesīm; un to darot, sentēvs dzirdēja vārdus: “Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” Un “Ābrāms ticēja Dievam un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību”. (Rom. 4:3)
Sentēvs vēl arvien lūdza pēc redzamas zīmes savas ticības stiprināšanai un pēc pierādījuma nākamām paaudzēm, ka Dievs attiecībā uz tiem pildīs savu žēlastības nodomu. Un Kungs nonāca zemē, lai slēgtu ar savu kalpu derību, un darīja to tā, kā cilvēki bija paraduši apstiprināt savas uzņemtās saistības. Uz dievišķo norādījumu Ābrāms upurēja vienu jaunu govi, vienu kazu un vienu aunu — visus trīs gadus vecus, pārdalīja tos uz pusēm un nolika gabalus netālu vienu no otra. Klāt viņš vēl pievienoja vienu ūbeli un vienu jaunu balodi, bet tos nedalīja uz pusēm. Tad viņš godbijīgi gāja caur šiem upura gabaliem un deva Dievam svinīgu solījumu mūžīgai paklausībai. Modrs un apņēmīgs viņš palika pie šī upura, kamēr nogāja saule, sargādams to no plēsīgiem putniem, lai tie to nesagānītu vai neaprītu. Saulei norietot, viņš iegrima dziļā miegā. “Un notika, kad saule bija nogājusi un iestājusies pilnīga tumsa, tad it kā dūmains ceplis un degoša lāpa parādījās starp tiem gabaliem.” (1. Moz. 15:7-18) Tad viņš uztvēra Dieva balsi, kas tam pavēlēja negaidīt uz tūlītēju Apsolītās zemes iemantošanu un norādīja arī uz viņa pēcnācēju ciešanām pirms apmešanās uz dzīvi Kānaānā. Šeit tam tika atklāts atpestīšanas plāns ar Kristus upura nāvi un Viņa nākšanu godībā. Kā apsolījuma galīgo un pilnīgo piepildījumu Ābrāms redzēja Ēdenes krāšņumā atjaunotu zemi, kuru tas saņems par mūžīgu mantojumu.
Kā ķīla šai derībai ar cilvēku parādījās dūmains ceplis un uguns liesma, kas, liecinot par Dieva godības tuvumu, šāvās caur “upura gabaliem” un tos aprija. Un atkal Ābrāms dzirdēja balsi apstiprinām, ka Kānaānas zeme tiks “dota viņa pēcnācējiem no Ēģiptes upes līdz lielajai upei - Eifratas upei”.
Kad Ābrāms bija nodzīvojis Kānaānā gandrīz 25 gadus, Kungs viņam parādījās un teica: “Es esmu tas Visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns.” (1. Moz. 17:1-16) Godbijībā sentēvs pakrita uz sava vaiga, un vēsts skanēja tālāk: “Es celšu derību starp sevi un tevi, un Es tevi vairodams vairošu.” Kā derības piepildīšanas zīmi viņa vārdu, kas līdz šim bija Ābrāms, pārveidoja par Ābrahāmu, kas nozīmēja “tēvs daudzām tautām”. [138] Viņa sievai Saraj turpmāk vajadzēja saukties Sāra, jo tā kļūs par māti daudz ļaudīm un no tās celsies “valstu ķēniņi”.
Šajā laikā Ābrahāmam kā “apstiprinājums ticības taisnībai” (Rom. 4:11) tika dots apgraizīšanas rituāls. To sentēvam un viņa pēcnācējiem vajadzēja ievērot par zīmi, ka tie ir nodevušies kalpošanai Dievam un, līdz ar to, atšķirti no elku kalpiem, un arī, ka Dievs viņus ir pieņēmis kā savu sevišķu īpašumu. Līdz ar to tiem vajadzēja pildīt savu daļu ar Ābrahāmu slēgtās derības noteikumos. Viņi nedrīkstēja doties laulībā ar pagāniem, jo tā pazaudētu godbijību pret Dievu un Viņa svētajiem likumiem; tie tiktu kārdināti piedalīties citu tautu grēcīgajos ieradumos un pavedināti kalpot elkiem.
Dievs Ābrahāmam piešķīra lielu godu. Dieva eņģeļi nāca un runāja ar viņu kā draugs ar draugu. Kad pār Sodomu vajadzēja nākt sodībai, viņam netika slēpti lietas apstākļi un tas kļuva par grēcinieku aizbildinātāju Dieva priekšā. Viņa attieksme pret eņģeļiem rāda skaistu viesmīlības priekšzīmi.
Pusdienas tveicē sēdēdams savas telts durvīs un noraudzīdamies uz mierīgo ainavu, sentēvs tālumā ieraudzīja nākam trīs ceļiniekus. Pirms Ābrahāma telts sasniegšanas viņi apstājās, it kā apspriezdami, kurp doties. Negaidot, kamēr tie lūgs viņa labvēlību, un redzēdams, ka tie it kā grib iet citā virzienā, Ābrahāms ātri piecēlās un steidzās tiem pretī, vislaipnākā veidā lūdzot parādīt viņam godu un atspirdzināties viņa nama pajumtē. Viņš pats ar savām rokām atnesa ūdeni, lai tie no kājām varētu nomazgāt ceļa putekļus. Viņš pats tiem izvēlējās ēdienu un, kamēr tie vēsajā paēnā atpūtās, viss tika ātri sagatavots. Kad tie nu baudīja viņa viesmīlību, sentēvs vērodams stāvēja blakus. Šādu laipnu izturēšanos Dievs ir uzskatījis par pietiekoši svarīgu, lai to uzrakstītu savā Vārdā, un tūkstoš gadus vēlāk to vēlreiz piemin Dieva Gara iedvesmotais apustulis: “Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebr. 13:2)
Ābrahāms savos viesos redzēja tikai trīs nogurušus ceļiniekus un nemaz nedomāja, ka starp viņiem ir Viens, kuru nebūtu grēks pielūgt. Bet tad atklājās Debesu sūtņu īstais raksturs. [139] Lai gan tie tagad, savu uzdevumu pildot, bija Dieva dusmu vēstneši, taču Ābrahāmu, šo ticības vīru, viņi uzrunāja, vispirms domājot par svētībām. Dievs gan ir stingrs attiecībā pret netaisnību un pārkāpumiem, tomēr Viņam nav nekādas patikas atriebties. Viņam, mīlestībā bezgalīgajai Būtnei, izpostīšanas darbs ir “sveša lieta”.
“Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas (..).” (Ps. 25:14) Ābrahāms bija godājis Dievu, un Dievs tagad pagodināja viņu, kopīgi apspriežoties un atklājot savus nodomus. “Vai man no Ābrahāma būs slēpt, ko Es gribu darīt?” teica Kungs, “Sūdzības par Sodomu un Gomoru ir nākušas, ka viņu apgrēcība ir liela un ļoti smaga. Es gribu noiet un pārliecināties, vai tie ir darījuši tā, kā tās sūdzības pie manis nākušas, Es visu gribu izzināt.” (1. Moz. 18: 17,20,21) Kungs pavisam skaidri zināja Sodomas noziegumus, bet izteicās pēc cilvēku ieraduma, lai labāk būtu izprotama Viņa taisnā rīcība. Pirms iznest spriedumu pārkāpējiem, Viņš pats gribēja iet un pārbaudīt šo ļaužu rīcību un, ja tie vēl nebūtu pārkāpuši Viņa žēlastības robežu, Viņš dotu laiku grēku nožēlai.
Divi Debesu sūtņi aizgāja un atstāja Ābrahāmu vienatnē ar To, par kuru viņš tagad bija pārliecināts, ka Tas ir Dieva Dēls. Un ticības vīrs aizlūdza par Sodomas iedzīvotājiem. Kādreiz viņš tos bija glābis ar zobenu, — tagad pūlējās glābt ar savām aizlūgšanām. Tur vēl arvien dzīvoja Lats ar savu ģimeni, un nesavtīgā mīlestība, kas Ābrahāmu spieda tos atbrīvot no ēlamiešu rokām, arī tagad, ja vien tas būtu Kunga prāts, vēlējās viņus pasargāt no Dieva soda vētras.
Lūgumu viņš izteica ar dziļu godbijību un pazemību: “Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan esmu tikai putekļi un pīšļi.” Viņš nebija pašpārliecināts un nelielījās ar savu taisnīgumu. Tas neprasīja nekādu labvēlību, balstoties uz savu paklausību vai atsaucoties uz upuriem, kurus bija pienesis darot Dieva prātu. Pats būdams grēcinieks, viņš lūdza Dieva labvēlību citu grēcinieku labā. Šādam garam vajadzētu vadīt ikvienu, kas jebkad tuvojas Dievam. Ar bērna paļāvību Ābrahāms vērsās pie sava mīļā Tēva. Viņš uzrunāja Debesu sūtni un sirsnīgi izteica savu lūgumu. Lai gan Lats bija kļuvis par Sodomas iedzīvotāju, tas tomēr nepiedalījās vispārējos noziegumos, un Ābrahāms domāja, ka tik apdzīvotā pilsētā vajadzētu būt arī vēl citiem patiesā Dieva pielūdzējiem. Tādēļ viņš sacīja: “Nemūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nekad nevar notikt, ka Tas, kas visu zemi tiesā, nespriestu taisnu tiesu.” (1. Moz. 18:25) [140] Un Ābrahāms nelūdza vienu reizi vien, bet vairākkārt. Iedrošināts ar lūgšanu uzklausīšanu, viņš turpināja, kamēr saņēma apsolījumu, ka pilsēta tiks saudzēta pat tad, ja tur būs tikai desmit taisni iedzīvotāji.
Ābrahāma lūgumu apgaroja mīlestība uz bojā ejošajām dvēselēm. Viņš ilgojās glābt grēciniekus, kaut arī tam rieba samaitātās pilsētas grēki. Viņa lielā interese par Sodomu norāda uz rūpēm, kādas mums vajadzētu izjust par visiem neatgrieztajiem cilvēkiem. Mums jāienīst grēks, bet jāmīl un jāžēlo grēcinieki. Mums visapkārt dvēseles iet pretī iznīcībai, tikpat bezcerīgai un drausmīgai kā tā, kas skāra Sodomu. Katru dienu vienam vai otram Zemes iedzīvotājam izbeidzas pārbaudes laiks. Katru stundu daži pārkāpj žēlastības sniedzamības robežu. Bet vai ir dzirdamas brīdinošas un lūdzošas balsis, kas tiem liktu bēgt no briesmīgā soda? Kur ir rokas, kas tos tiecas izraut no nāves? Kur ir tie, kas pazemīgi un tomēr neatlaidīgi par viņiem lūdz Dievu?
Ābrahāma gars bija Kristus gars. Dieva Dēls pats ir lielais Starpnieks, kas aizrunā grēcinieku labā. Viņš, kurš samaksājis par katras dvēseles atpirkšanu, zina tās vērtību. Izjuzdams tādu pretīgumu pret grēku, kā to spēj vienīgi tīrs, neaptraipīts raksturs, Kristus parādīja tik lielu mīlestību uz grēciniekiem, kas var iekļauties vienīgi bezgalīgajā žēlastībā. Visas pasaules grēku nastas nomākts, nāves mokās pie krusta Jēzus lūdza par tiem, kuri Viņu apsmēja un nonāvēja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūk. 23:34)
Par Ābrahāmu rakstīts, ka viņš ir “nosaukts Dieva draugs”, “visu ticīgo tēvs”. (Jēk. 2:23; Rom. 4:11) Atstātajās liecībās par uzticīgo sentēvu varam atrast paša Dieva izteiktu atzinību: “Ābrahāms Manai balsij ir paklausījis un ir sargājis Manas pavēles un Manus norādījumus, Manus baušļus un Manus likumus”, kā arī “Es esmu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kādi nāks pēc viņa, ka tie sarga tā Kunga ceļu, pildot taisnību un tiesas, lai tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu visam tam, par ko viņš ar to ir runājis.” (1. Moz. 26:5; 18:19) Uzdevums, kam Ābrahāms tika aicināts, bija augsts pagodinājums, — kļūt par tēvu tautai, kas gadu simtiem ilgi pasaulei saglabās un pasargās Dieva atklātās patiesības; par tēvu ļaudīm, caur kuriem visas tautas pasaulē tiks svētītas, nākot apsolītajam Mesijam. Un Tas, kas sentēvu [141] aicināja, atzina viņu par šī goda cienīgu. Runātājs taču bija Dievs. Viņš, kas saprot visas cilvēku domas no tālienes un par tiem spriež taisnīgi, saka: “Es viņu pazīstu.” — Savtīgu nolūku dēļ Ābrahāms neatkāpsies no patiesības. Viņš turēs baušļus un rīkosies taisni un pareizi. Viņš ne tikai pats bīsies Kungu, bet mācīs reliģiju arī savā namā. Viņš visu saimi audzinās taisnībā. Viņa mājas likumi būs Dieva baušļi.