[117] Lai atkal ar cilvēkiem piepildītu izpostīto Zemi, kuru Plūdi tikko bija šķīstījuši no tās morālās samaitātības, Dievs bija saglabājis vienu vienīgu ģimeni — Noas namu, par kuru Viņš sacīja: “(..) Es esmu vērojis, ka tu esi manā priekšā taisns šinī ciltī.” (1. Moz. 7:1) Tomēr trijos Noas dēlos drīz vien attīstījās tās pašas atšķirīgās iezīmes, kas bija redzamas pirmsplūdu pasaulē. Šemā, Hamā un Jafetā, kuriem vajadzēja kļūt par cilvēces cilts dibinātājiem, jau iepriekš varēja saskatīt viņu pēcnācēju raksturu.
Runādams Svētā Gara iedvesmā, Noa jau iepriekš pasludināja triju lielo rasu vēsturi, kurām vajadzēja nākt no šiem ciltstēviem. Attiecībā uz Hama pēcnācējiem, runādams vairāk par dēlu nekā par tēvu, viņš paziņoja: “Lai Kānaāns ir nolādēts; viņš lai kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem.” (1. Moz. 9:25) Hama nedabīgais noziegums liecināja, ka no viņa dvēseles jau sen pazudusi bērnišķīgā godbijība pret vecākiem, jo viņš tagad atklāja sava rakstura bezdievību un zemiskumu. Šīs ļaunās īpašības uz visiem laikiem ieaudās tālāk Kānaānā un viņa pēcnācējos, kuru turpmākie grēki izsauca pār tiem Dieva sodību.
No otras puses — Šema un Jafeta cieņa pret tēvu un līdz ar to pret Dieva likumiem, viņu pēcnācējiem solīja gaišāku nākotni. Attiecībā uz šiem dēliem tika paziņots: “Svētīts lai ir tas Kungs, Šema Dievs, bet Kānaāns lai top tam par kalpu. Dievs lai vairo Jafetu, ka viņš mīt Šema teltīs, bet Kānaāns lai ir viņam kalps.” (1. Moz. 9:26,27) Šema līnijai vajadzēja kļūt par izredzētās tautas, Dieva Derības un apsolītā Pestītāja līniju. Jehova bija Šema Dievs. No viņa vajadzēja nākt Ābrahāmam un Israēla tautai, no kuras celsies Kristus. “Svētīga tā tauta, kurai Kungs ir par Dievu.” (Ps. 144:15) [118] Un Jafets “lai mīt Šema teltīs”. Evaņģēlija svētībās galvenokārt dalīsies Jafeta pēcteči.
Kānaāna pēcnācēji ieslīga pagānisma visdziļākajās formās. Lai gan pravietiskais lāsts viņus notiesāja uz verdzību, tomēr gadsimtiem ilgi spriedums vēl kavējās. Dievs panesa viņu bezdievību un samaitātību, kamēr tie pārkāpa dievišķās pacietības robežas. Tad tie pazaudēja savus īpašumus un kļuva par Šema un Jafeta pēcnācēju dzimtcilvēkiem. Noas pravietojums nebija nekāds patvaļīgs paziņojums par dusmām vai labvēlību. Šis spriedums nenoteica viņa dēlu raksturu un likteni, bet rādīja, kādas sekas būs katra izvēlētajam dzīves gājumam un viņu rakstura attīstībai. Tas atklāja Dieva nolūku attiecībā uz tiem un viņu pēcnācējiem, ņemot vērā viņu pašu raksturu un uzvedību. Bērni parasti manto vecāku tieksmes un dziņas, darot pēc viņu parauga, un tā vecāku grēki pāriet bērnos no vienas paaudzes otrā. Hama pēcnācējos izpaudās viņa paša godbijības trūkums un zemiskums, kas līdz ar to izsauca lāstu pār daudzām paaudzēm. “(..) viens vienīgs negantnieks var iznīcināt daudz laba.” (Sal. māc. 9:18)
No otras puses — cik bagātīgi tika atalgota Šema godbijība pret tēvu, un kāda izcila svēto vīru līnija sekoja viņa pēcnācējos! “Tas Kungs zina sirdsšķīsto dienas”, “(..) no viņa pēcnācēju cilts nāk svētība.” (Ps. 37:18,26) “Tad nu tev būs atzīt, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, kas ir uzticīgs Dievs un kas derību tur un dara žēlastību tiem līdz tūkstošam augumam, kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus.” (5. Moz. 7:9)
Kādu laiku Noas pēcnācēji turpināja dzīvot kalnos, kur bija nosēdies šķirsts. Viņu skaitam pieaugot, atkrišana izraisīja šķelšanos. Kas vēlējās aizmirst Radītāju un atmest Viņa likuma ierobežojumus, tie pastāvīgi jutās apgrūtināti no viņu biedru dievbijīgā dzīvesveida un mācībām, tādēļ nolēma no Dieva pielūdzējiem aiziet. Viņi pārvietojās uz Sineāras līdzenumiem pie Eifratas upes. Tos vilināja šīs vietas skaistums un zemes auglīgums, tā ka tie nolēma tur apmesties uz pastāvīgu dzīvi.
Šeit viņi apņēmās uzcelt pilsētu un tik augstu torni, lai par to brīnītos visa pasaule. Šim nolūkam ļaudis vajadzēja atturēt no izklīšanas. Dievs cilvēkiem bija [119] pavēlējis izplatīties pa visu zemi, lai to piepildītu un sev pakļautu, bet Bābeles cēlāji nolēma palikt kopā un nodibināt monarhiju, kas beidzot apņemtu visu pasauli. Tā viņu pilsēta kļūtu par universālas impērijas metropoli; tās godība izsauktu pasaules apbrīnu un cieņu un padarītu slavenus cēlājus. Lieliskais, debesīs sniedzošais tornis kļūtu par tā cēlāju gudrības un spēka pieminekli un paustu viņu slavu visām nākamajām paaudzēm.
Sineāras līdzenuma iedzīvotāji neticēja Dieva derībai, ka Viņš vairs nevedīs Plūdus pār Zemi. Daudzi no tiem pat noliedza Dieva esamību un Plūdu izcelšanos pierakstīja dabiskiem cēloņiem. Daži gan ticēja kādai augstākai Būtnei un pieļāva domu, ka Tā ir izpostījusi pirmsplūdu pasauli, bet viņu sirds, tāpat kā Kainam, sacēlās pret Dievu. Viens no torņa celšanas mērķiem bija rūpes par pašu personisko drošību varbūtēju plūdu gadījumā. Celdami torni augstāk par to līmeni, kuru aizsniedza Plūdu ūdeņi, viņi cerēja izbēgt visām iespējamām briesmām. Tiecoties mākoņos, tie vēlējās noskaidrot arī Plūdu cēloņus. Viss pasākums bija vērsts uz to, lai vairāk un vairāk izceltu projektētāju lepnību un vadītu nākamo paaudžu prātus prom no Dzīvā Dieva pie kalpošanas elkiem.
Kad tornis bija daļēji uzcelts, vienu tā daļu izmantoja celtnieku dzīvokļiem. Citas, greznāk izrotātās telpas veltīja dieviem. Ļaudis priecājās par sasniegto un slavēja zelta un sudraba dievus, vērsdamies pret debesu un zemes Valdnieku. Bet pēkšņi šis tik veiksmīgi iesāktais darbs apstājās. Lai izjauktu celtnieku nodomu, uz zemi tika sūtīti eņģeļi. Tornis jau bija sasniedzis ievērojamu augstumu, un strādniekiem celtnes augšējā daļā nebija iespējams tieši sazināties ar tiem, kas strādāja lejā. Šajā nolūkā dažādās vietās bija izvietoti ziņneši, kas saņēma rīkojumus un nodeva tos tālāk nākamajiem, gan attiecībā uz visdažādākajiem materiāliem, gan par citiem ar darbu saistītiem jautājumiem. Bet tagad, vēstīm ejot no viena uz otru, ļaudis vairs nevarēja saprasties un pieprasīto materiālu vietā tika sagādāti tādi, kas nebija vajadzīgi, [120] jo lejā saņemtie rīkojumi bieži vien bija pilnīgi pretēji augšā dotajiem. Sekoja sajukums un domstarpības. Viss darbs beidzot apstājās. Cēlāji nekādi nespēja izprast šos pārpratumus un dusmās vainoja viens otru. Viņu lielīgais pasākums beidzās ar kautiņu un asins izliešanu. Kā Dieva nepatikas izpausme no debesīm izlauzās zibeņi, izārdot torņa augšējo daļu. Cilvēkiem bija jāsaprot, ka pār visu vēl valda Dievs Debesīs. Līdz tam laikam visi runāja vienu valodu. Tagad tie, kas viens otru varēja saprast, apvienojās atsevišķās grupās un aizgāja uz dažādām zemes pusēm. “Un tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu.” (1. Moz. 11:8) Šī izkaisīšana veicināja zemes vispārēju apdzīvotību, un Kunga nodoms tika īstenots dzīvē tieši ar to darbu, kuru paredzēja Viņa plānu šķērsošanai.
Bet ak, kāds zaudējums tas bija tiem, kuri nostājās pret Dievu! Kungs vēlējās, lai cilvēki izplatītos un apmestos kā tautas uz dzīvi dažādās zemes daļās, nesot sev līdzi Viņa prāta atzīšanu, lai patiesības gaisma neierobežotā spožumā atmirdzētu arī visās nākamajās paaudzēs. Uzticīgais taisnības sludinātājs Noa pēc Plūdiem dzīvoja vēl trīssimt piecdesmit gadus un Šems — piecsimts gadus, tā ka viņa pēcnācējiem bija izdevība iepazīties ar Dieva prasībām un Viņa rīcību attiecībā uz sentēviem. Bet tie negribēja klausīties šajās nepatīkamajās patiesībās; viņi nemaz nevēlējās domāt par Dievu, un ar valodu sajaukšanu tiem lielā mērā arī tika atņemta iespēja sarunāties ar tiem, kas varētu izplatīt gaismu.
Bābeles cēlāji bija neapmierināti un nostājās pret Kungu. Kur tiem vajadzēja pateikties par Dieva žēlastību pret Ādamu un atcerēties Viņa laipno derību ar Nou, tie izrādīja nepatiku par Dieva bardzību sakarā ar pirmā pāra izdzīšanu no Ēdenes un kurnēja par pasaules iznīcināšanu Plūdos. Bet, nostājoties pret Dieva it kā patvaļīgo un bargo rīcību, viņi tajā pašā laikā labprāt pakļāvās visnežēlīgākā tirāna ieviestajai kārtībai. Sātans centās izsaukt ļaudīs nepatiku attiecībā uz upuriem, kam vajadzēja ainot Kristus nāvi, un, cilvēku prātam arvien vairāk aptumšojoties kalpošanā elkiem, viņš vadīja tos uz šo upuru viltošanu un savu bērnu sadedzināšanu uz elku altāriem. Ļaudīm novēršoties no Dieva, dievišķo īpašību — taisnības, skaidrības un mīlestības [123] vietā stājās apspiešana, vardarbība un zvēriskums.
Bābeles iedzīvotāji bija nodomājuši dibināt no Dieva neatkarīgu pārvaldes iekārtu. Starp tiem bija daži, kas bijās Dievu, bet tie tika apmānīti no bezdievīgo prasībām un ievilkti līdzi viņu plānos. Šo uzticīgo dēļ Dievs ar sodu vēl vilcinājās un deva visiem laiku atklāt savu īsto raksturu. Apstākļiem noskaidrojoties, Dieva bērni centās ļaudis atturēt no viņu nodoma, bet tie bija pārāk vienoti savā Debesis izaicinošajā pasākumā. Ja viņiem būtu atļauts netraucēti rīkoties tālāk, tad tikumība pasaulē kļūtu samaitāta jau pašā sākumā. Viņu savienība bija dibināta uz sacelšanās pamatiem, un valsti tie gribēja iekārtot sevis pagodināšanai, kurā nebūtu vietas ne Dieva pārvaldībai, ne Viņa godam. Ja šādu sazvērestību paciestu tālāk, tad virsroku gūtu vara, kas no zemes virsas izskaustu taisnību un reizē ar to arī mieru, laimi un drošību. Dieva likumu vietā, kuri ir “svēti, taisni un labi” (Rom. 7:12), cilvēki gribēja ieviest tādus, kas atbilstu viņu pašu patmīlīgās un briesmīgās sirds nodomiem.
Kas Kungu bijās, tie sauca pēc Viņa iejaukšanās. “Un tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla.” (1. Moz. 11:5) Aiz līdzcietības pret pasauli Dievs izjauca torņa cēlāju nodomus un satrieca pīšļos viņu pārdrošo pieminekli. Žēlastībā Viņš tiem izmainīja valodu, tā darot galu to dumpīgajiem nodomiem. Dievs ilgi pacieš cilvēku stūrgalvīgo rīcību un dod tiem bagātas izdevības atgriezties, bet Viņš ievēro visus viltīgos manevrus, ar kuriem tie grib nostāties pret Viņa svēto likumu autoritāti. Lai iegrožotu netaisnību, laiku pa laikam paceļas neredzama roka, kura tur valdības scepteri. Ir doti nepārprotami pierādījumi, ka savā gudrībā, mīlestībā un taisnībā bezgalīgais Visuma Radītājs ir visaugstākais Valdnieks Debesīs un virs Zemes. Nostājoties pretī Viņa varai, neviens nevar palikt nesodīts.