[105] Ūdens pacēlās piecpadsmit olektis pāri pār visaugstākajiem kalniem. Ģimenei šķirstā bieži šķita, ka bojāeja ir neizbēgama, jo viņu kuģis piecus mēnešus tika dzenāts šurp un turp kā rotaļlieta vēju un viļņu varā. Tas bija smags pārbaudījums, bet Noas ticība negrīļojās, jo viņš zināja, ka visu kārto Dieva roka.
Ūdeņiem krītoties, Kungs lika šķirstam peldēt uz kādu vietu kalnu apvidū, kura tieši šim nolūkam Viņa spēkā bija pasargāta. Šie kalni atradās netālu viens no otra, un šķirsts mierīgi iepeldēja savā ostā un beidza mētāties plašajā okeānā. Tas deva lielu atvieglojumu nogurušajiem, vētrās dzenātajiem ceļotājiem.
Noa un viņa ģimene ar rūpēm gaidīja ūdeņu krišanos, jo ilgojās atkal staigāt pa cietzemi. Četrdesmit dienas pēc tam, kad kļuva redzamas kalnu virsotnes, viņi izlaida ārā kraukli — putnu ar asu ožu, lai tas atklātu, vai zeme jau ir sausa. Tā kā putns visā apkārtnē neatrada neko citu kā tikai ūdeni, tas turpināja lidot no šķirsta uz priekšu un atpakaļ. Septiņas dienas vēlāk Noa izlaida balodi, bet arī tas neatrada zemi, kur kāju nolikt, un atgriezās atpakaļ šķirstā. Noa gaidīja vēl septiņas dienas un vēlreiz izlaida balodi. Kad tas vakarā atgriezās ar eļļas koka lapiņu knābī, visi jutās ļoti iepriecināti. Tad Noa pacēla šķirsta jumtu un redzēja, ka zeme ir sausa. (1. Moz. 8:13) Bet viņš tomēr vēl pacietīgi palika šķirstā. Uz Dieva pavēli viņš tur bija iegājis, tādēļ arī gaidīja īpašus norādījumus, lai varētu to atstāt.
Beidzot no Debesīm nonāca kāds eņģelis un atvēra masīvās durvis, pavēlēdams sentēvam un viņa ģimenei iziet ārā uz zemes, ņemot līdzi visu dzīvo radību. Atbrīvošanās priekā Noa tomēr neaizmirsa To, kura žēlastības pilnā vadība viņu bija pasargājusi. Pirmais darbs pēc šķirsta atstāšanas bija altāra celšana [106] un upura pienešana no visiem šķīstajiem dzīvniekiem un putniem. Tā viņš parādīja pateicību Dievam par izglābšanos un ticību lielajam upurim — Kristum. Noas upuris Dievam patika, un Viņš svētīja ne tikai sentēvu un viņa ģimeni, bet arī visus, kas vēl dzīvos virs zemes.
“Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja uz sevi: “Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ (..). Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.” (1. Moz. 8:21,22) Šeit ietverta mācība visām nākamajām paaudzēm. Noa bija izgājis uz izpostītās zemes, bet pirms savas mītnes iekārtošanas viņš uzcēla altāri Dievam. Viņam bija neliels skaits mājlopu un tie paši tika ar lielām grūtībām uzturēti, tomēr tas priecīgi deva daļu Kungam kā apstiprinādams, ka Viņam pieder viss. Arī mūsu pirmajam pienākumam vienmēr vajadzētu būt labprātības upurim Dievam. Katru Dieva mīlestības un žēlastības izpausmi pret mums vajadzētu atzīmēt ar nodošanos Viņam un ar ziedojumiem Viņa lietai.
Lai mākoņu rašanās un lietus gāzes nebaidītu cilvēkus, ka atkal var nākt plūdi, Kungs Noas ģimenei deva iedrošinošu apsolījumu: “Es nodibinu savu derību ar jums (..) turpmāk vairs grēku plūdi nemaitās zemi. (..) Savu varavīksni Es lieku padebešos, tā lai ir par derības zīmi starp Mani un pasauli. Ja Es ar mākoņiem pārklāšu zemi un padebešos parādīsies varavīksne, tad Es pieminēšu savu derību, kādu Es savā un jūsu starpā un ar visām dzīvām būtnēm un visu radību esmu noslēdzis (..).” (1. Moz. 9:11-16)
Ak, cik liela ir Dieva pretimnākšana un mīlestība uz maldošajiem radījumiem, ka Viņš par savu derības zīmi ar cilvēkiem licis padebešos šo krāšņo varavīksni! Kungs paskaidro, ka Viņš, varavīksni uzlūkojot, pieminēs savu derību. Tas nenozīmē, ka Viņš to kādreiz varētu aizmirst, bet Dievs runā mūsu dēļ, lai mēs varētu labāk saprast. Dievs paredzēja, ka tad, kad vēlākās paaudzes jautās par krāšņās varavīksnes nozīmi, kas apņems debesis, vecāki bērniem varētu atbildēt, atkārtojot stāstu par grēku Plūdiem un sakot, ka Visvarenais licis varavīksni padebešos par zīmi, ka ūdens nekad vairs zemi nepārplūdinās.[107] Tā no paaudzes uz paaudzi cilvēkiem stāstīs par Dieva mīlestību un stiprinās viņu uzticēšanos Radītājam.
Debesu varavīksnei līdzīgs loks apņem troni un ir redzams virs Kristus galvas. Pravietis saka: “Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu.” (Ec. 1:28) Atklāsmes grāmatā tiek paskaidrots: “Tūliņ es tapu aizrauts garā, un raugi — goda krēsls celts debesīs; goda krēslā kāds sēdēja. (..) ap goda krēslu bija varavīksnes loks, kas izskatījās kā smaragds.” (Atkl. 4:2,3) Kad cilvēki ar savu lielo ļaunumu izaicina Dieva sodu, tad Pestītājs, kas mūs aizstāv pie Tēva, norāda uz varavīksni padebešos, uz varavīksnes loku ap Dieva troni un pār savu galvu, kā uz Dieva žēlastības zīmi grēciniekam, kas atgriežas.
Ar Noam doto apgalvojumu Dievs ir saistījis vienu no visdārgākajiem savas žēlastības apsolījumiem: “(..) Kā es toreiz zvērēju, ka Noas ūdeņi vairs nepārplūdinās zemi, tā Es tagad zvēru, — uz tevi vairs nedusmošos un tevi nerāšu. Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka tas Kungs, tavs apžēlotājs.” (Jes. 54:9,10)
Kad Noa redzēja spēcīgos plēsīgos zvērus, kas kopā ar viņu izgāja no šķirsta, viņš baidījās, ka tie neiznīcina viņa ģimeni, kas taču sastāvēja tikai no astoņām personām. Bet Kungs savam kalpam ar eņģeli sūtīja mierinošu vēsti: “Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes dzīvniekus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, kā arī visas jūras zivis. Jūsu rokās tās ir nodotas. Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai ir jums par barību. Es jums tos visus nododu tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai.” (1. Moz. 9:2,3)
Līdz tam laikam Dievs nebija devis nekādu atļauju lietot uzturā dzīvniekus. Viņš vēlējās, lai cilvēku cilts pilnībā pārtiktu no zemes augļiem, bet tagad, kad visi zaļie augi bija iznīcināti, Viņš atļāva lietot šķīsto dzīvnieku gaļu, kuri bija saglabāti šķirstā.
Plūdos bija pārveidojusies visa zemes virsma. Grēka dēļ to bija skāris trešais briesmīgais lāsts. Kad ūdeņi sāka nožūt un pakalnus apņēma liela duļķaina jūra, visapkārt izkaisīti gulēja cilvēku un dzīvnieku līķi. Kungs negribēja [108] pieļaut, ka tie sāktu pūt un samaitātu gaisu, tāpēc Viņš zemi pārvērta lielā kapsētā. Stiprais vējš, ko Viņš sūtīja nožāvēt ūdeņus, aizrāva sev līdzi pat kalnu virsotnes un pārklāja mirušos ar kokiem, klintīm un akmeņiem.
Tādā veidā tika aprakts zelts, sudrabs, dārgakmeņi un reti sastopamie koki, kuri pirms Plūdiem greznoja pasauli, darīdami to bagātu, un kurus iedzīvotāji izlietoja, lai kalpotu elkiem, — tie visi tika apslēpti no cilvēku acīm, pie kam spēcīgo ūdens straumju iespaidā pār šīm bagātībām nogulsnējās zemes ieži, dažos gadījumos pat veseli kalni. Dievs redzēja, ka, jo bagātākus Viņš darīja grēcīgos cilvēkus, jo samaitātāki tie kļuva. Dārgumus, kurus Viņš tiem bija devis, lai pagodinātu laipno Devēju, tie izveidoja par pielūgšanas priekšmetiem, apkaunodami un nicinādami Dievu.
Zeme atstāja neaprakstāmas postažas un tuksneša iespaidu. Kādreiz tik samērīgie un skaistie kalni tagad bija sagrauti un nesimetriski. Zemes virsmu klāja akmeņi, klinšu bluķi un citu iežu masīvi. Dažās vietās kalni un pakalni pazuda, neatstādami nekādas pēdas, bet līdzenuma vietā pacēlās neredzētas kalnu grēdas. Atsevišķās vietās šādi pārveidojumi bija lielāki kā citur. Kur kādreiz zeme bija bagāta ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem, tur tagad visiespaidīgākā kārtā atklājās lāsta pēdas. Apgabalos, kuri nebija apdzīvoti vai kur bija mazāk grēkots, arī lāsta sekas nebija tik stipri izjūtamas.
Šajā laikā tika aprakti milzīgi meži. Ar laiku tie pārvērtās akmeņoglēs, veidojot pašreiz pastāvošos akmeņogļu slāņus; tādā pašā veidā radušies arī naftas krājumi. Ogles un nafta bieži sakarst un zem zemes sāk degt. Tad tiek sakarsētas klintis, aizdegas kaļķakmens un izkūst dzelzsrūda. Ūdens iedarbība uz kaļķi šo karstumu padara vēl niknāku, izraisot zemestrīces, vulkānu lavas un liesmu izvirdumus. Ugunij un ūdenim saskaroties ar dažādu zemes iežu un rūdu slāņiem, rodas eksplozijas, kuru troksnis izskan līdzīgi apslēptiem pērkona dārdiem. Gaiss ir karsts un smacīgs. Seko vulkānu izvirdumi, un bieži vien, karstajiem elementiem nerodot brīvu izeju, dreb zeme un tās virskārta šūpojas kā jūras viļņi; atveras lielas plaisas, kurās pazūd pilsētas, ciemi un veseli kalni. [109] Šīs apbrīnojamās parādības kļūs arvien biežākas un briesmīgākas tieši pirms Kristus otrās atnākšanas un pasaules gala, liecinot par mūsu Zemes drīzo bojāeju.
Zemes dziļumi ir Kunga ieroču noliktavas, kas Viņam sniedza visu nepieciešamo senās pasaules izpostīšanai. No zemes nākošais ūdens, savienojoties ar ūdeni no debesīm, veica savu iznīcinošo darbu. Sākot ar grēku Plūdiem, uguns un ūdens ir bijuši Dieva ieroči sevišķi bezdievīgu pilsētu pārmācīšanai. Šīs sodības tiek sūtītas, lai cilvēki, kas izturas vieglprātīgi pret Dieva likumiem un min kājām Viņa autoritāti, nodrebētu Kunga varenības priekšā un atzītu Viņa taisno virsvaldību. Redzot uguns liesmu pārņemtos kalnus, izkausētās lavas briesmīgās straumes un īsā laikā izžūstošās upes, kā arī apdzīvoto pilsētu apbēršanu un plaši trakojošo iznīcību, visdrosmīgākās sirdis sāk šaubīties un drebēt, un neticīgie smējēji spiesti atzīt Visspēcīgā Dieva bezgalīgo varu.
Attiecībā uz šiem notikumiem senatnes pravieši saka: “Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā! Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, — ka tā tavs vārds lai kļūtu pazīstams taviem pretiniekiem, ka tā lai pagāni drebētu Tavā priekšā, kad Tu dari lielus brīnumus, kas pārsniedz mūsu cerības! Kaut Tu nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā!” (Jes. 64:1-3) “(..) Caur viesuļiem un vētrām ved tā Kunga ceļš; mākoņi ir putekļi zem Viņa kājām. Viņš norāj jūru un dara to sausu un izsusina visas upes.” (Nah. 1:3,4)