Piecus gadus vēlāk, rakstot par šīm pašām dāvanām efeziešiem, apustulis skaidri atklāj to mērķi un norāda, ka tām jāpastāv tik ilgi, kamēr šis mērķis ir aizsniegts. Viņš saka: “Tāpēc ir sacīts: uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem” un “Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.” (Ef. 4:8,11-13)
Apustuļu laikā draudze nesasniedza to vienprātību, par kuru šeit runāts, un drīz pēc šiem laikiem savu tumšo ēnu pār to sāka mest lielā garīgā atkrišana; Kristus pilnība un ticības vienprātība noteikti netika sasniegta arī atkrišanas apstākļos. Tā netiks sasniegta, līdz kamēr pēdējā žēlastības vēsts no visām tautām un ciltīm, no visdažādākajām aprindām un maldīgām organizācijām sapulcinās vienu draudzi, [25] pilnīgu visās Evaņģēlija formās un tādu, kas gaidīs uz Cilvēka Dēla atnākšanu. Un, ja draudzei jebkad ir bijusi vajadzība pēc viņas aizsardzībai paredzētajiem līdzekļiem, pēc mierinājuma, vadības un uzmundrinājuma, tad tas noteikti nepieciešams pēdējo dienu briesmās, kad savu zemisko līdzekļu pielietošanā ļaunās varas sasniegušas visaugstāko pakāpi, kas ar saviem meistarīgajiem viltojumiem un kārdinājumiem mēģinās pavest, ja tas būtu iespējams, pat izredzētos. Tāpēc pravietojumi par Svētā Gara izliešanu sevišķi piemēroti draudzei par labu tieši pēdējās dienās.
Tomēr vispārējā kristīgā literatūra parasti māca, ka garīgās dāvanas domātas tikai apustuļu laikam, jo tās esot dotas vienīgi Evaņģēlija sēklas iesēšanai, un ka pēc tam, kad Evaņģēlijs ir izplatīts, šīs dāvanas vairs nav bijušas vajadzīgas un tāpēc tik ātri no draudzes pazudušas. Bet apustulis Pāvils sava laika kristiešus brīdināja, ka “ļaunuma noslēpums” jau sācis darboties un pēc viņa aiziešanas starp tiem “iebruks plēsīgi vilki, kas ganāmo pulku nesaudzēs”. No draudzes “vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi”. (Ap.d.20:29.30) Tāpēc nevar būt, ka dāvanas, kas draudzei dotas tās aizsargāšanai pret šo ļaunumu, kā nevajadzīgas būtu zudušas tieši tad, kad šo dāvanu klātbūtne un palīdzība ir vēl vairāk nepieciešama nekā laikā, kad draudzes vidū darbojās apustuļi.
Mēs atrodam tālākus Pāvila izteicienus Korintas draudzei, kas rāda, ka vispārpieņemtie jēdzieni par īslaicīgām garīgām dāvanām nav pareizi. Viņš norāda uz atšķirību starp tagadējo nepilnīgo stāvokli un godības pilno nemirstību, ko ticīgie beidzot sasniegs. 1. Kor. 13:9,10 viņš saka: “Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.” Viņš ilustrē tagadējo stāvokli, salīdzinādams to ar bērnību un tai piemītošām vājībām, bērnišķām domām un rīcību, bet pilnības stāvokli pielīdzina vīra gadiem ar attiecīgi [26] skaidrāku izpratni, briedumu un spēku.
Garīgās dāvanas viņš pieskaita lietām, kas mums nepieciešamas pašreizējā nepilnīgajā stāvoklī, bet kuras vairs nebūs vajadzīgas, kad būs sasniegta pilnība.
“Mēs tagad visu redzam mīklaini kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tikai pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (1. Kor. 13:12) Pēc tam viņš runā par žēlastības dāvanām, kuras mums būs mūžīgā pilnības stāvoklī, tās ir — ticība, cerība, mīlestība. “(..) šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. Kor. 13:12)
Ar to tiek izskaidrots astotais pants: “Mīlestība nekad nebeidzas.” Tas nozīmē, ka patiesā mīlestība turpināsies mūžīgi, jo tā ir nākamā nemirstīgā cilvēka vainagojošā īpašība; bet pravietojumi “mitēsies”, jo būs pienācis laiks, kad pravietojumi vairs nebūs vajadzīgi un praviešu Gara dāvana vairs netiks lietota kā draudzes palīglīdzeklis; “un valodas beigsies”, tas ir — valodu dāvana vairs nebūs vajadzīga; “un atzīšana mitēsies” — atzīšana, ne abstraktā nozīmē, bet kā sevišķa garīga dāvana, kļūs nevajadzīga, jo mūžīgā dzīvē mēs saņemsim pilnīgu atziņu.
Ja nu mēs pieņemam, ka garīgās dāvanas mitējušās ar apustuļu laikiem un ka tās vairs nav vajadzīgas, tad līdz ar to it kā atzīstam, ka apustuļu laiki ir bijuši vājie un draudzes bērnības laiki, kad uz visu skatījās kā tumsā caur spoguli; bet laiks, kur draudzē nāca plēsīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēja un kad draudzē cēlās vīri, kas runāja nepareizas lietas, lai pieviltu mācekļus, ir laikmets, kas iezīmējas ar pilnīgu gaismu un pilnīgu atziņu, un ka tad izbeidzās nepilnīgie, bērnišķīgie apustuļu laiki ar savu neskaidro atziņu. Jāatceras, ka dāvanas izzūd tikai tad, kad sasniegts pilnīgāks stāvoklis, stāvoklis, kur turpmāk tās vairs nav vajadzīgas. Bet neviens ar skaidru saprātu pat uz mirkli nevar pieļaut domu, ka apustuļu [27] laiki garīgi atpaliek no tiem sekojošiem laikmetiem. Un, ja toreiz garīgās dāvanas bija nepieciešamas, tad arī tagad tās noteikti ir vajadzīgas.
Starp līdzekļiem, kurus apustulis uzskaita savās vēstulēs korintiešiem un efeziešiem, kā draudzei dotās “dāvanas” mēs atrodam “ganus, mācītājus, palīgus, valdītājus”, un par visām tām tiek runāts kā par draudzē vēl pastāvošām. Kāpēc tad nevarētu izpausties arī ticības, dziedināšanas, praviešu Gara un vēl citas dāvanas? Kas ir pilnvarots izšķirt, kuras garīgās dāvanas no draudzes izņemtas, jo iesākumā taču tās visas bija dotas vienlīdzīgā mērā?
Atklāsmes grāmatā 12:17 ietverts pravietojums, ka pēdējās dienās garīgās dāvanas tiks atjaunotas. Šīs Rakstu vietas pārbaude apstiprina pieminēto uzskatu.
Tekstā runāts par “atlikušajiem” (pēc Glika tulk.) no sievas sēklas. Tā kā sieva ir draudzes ainojums, tad viņas sēkla ir atsevišķie draudzes locekļi visos laikos. Un ar “atlikušiem” no viņas sēklas domāti pēdējie kristieši vai arī tie, kuri, Kristum nākot, vēl dzīvos virs zemes. Rakstu vieta tālāk ziņo, ka tie “tur Dieva baušļus un tiem ir Jēzus Kristus liecība”, bet Atklāsmes 19:10 paskaidro, ka “Jēzus liecība ir praviešu Gars”, kas jāsaprot kā 1. Kor. 12:9,10 minētā praviešu Gara dāvana.
Šo dāvanu piešķiršana draudzei nenozīmē, ka tās būtu dotas katram draudzes loceklim. Attiecībā uz šo punktu apustulis saka: “Vai visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? (..)” Atbilde ir: Nē, ne visi ir apustuļi, pravieši, skolotāji utt., bet šīs dāvanas ir sadalītas starp locekļiem, kā Dievam patīk. (1. Kor. 12:7,11) Un tomēr par šīm garīgajām dāvanām ir teikts, ka tās “Dievs ir devis draudzei”, un ja dāvana ir piešķirta kaut tikai vienam draudzes loceklim, tad var teikt, ka šī dāvana ir dota draudzei vai atrodas draudzē. Tāpēc arī pēdējā paaudzē jābūt Jēzus liecībai vai praviešu Gara dāvanai; un mēs ticam, ka tas tiešām tā arī ir.
Kāda cita Svēto Rakstu daļa, acīmredzot, domāta [28] pēdējām dienām, skaidri runā par tiem pašiem faktiem. 1. Tes. 5. nodaļu apustulis iesāk ar vārdiem: “Bet par laiku un stundu, brāļi, man jums nav jāraksta; jo jūs paši labi zināt, ka tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī.” 4. pantā viņš turpina: “Bet jūs, brāļi, nedzīvojiet tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis.” Un pēc tam viņš, dodot dažādus norādījumus par šo notikumu, starp citu saka: “Neapslāpējiet Garu, neniciniet pravietošanu; pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet.” (19.-21. p.) Tālāk 23. pantā viņš lūdz, lai tieši šiem cilvēkiem, kuriem ir darīšana ar pravietojumiem, gars, dvēsele un miesa visā pilnībā bezvainīgi tiktu pasargāti uz Kunga, Jēzus Kristus atnākšanas dienu.
Vai, ņemot vērā visu sacīto, mums nav tiesības ticēt, ka pēdējās dienās draudzē atklāsies praviešu Gara dāvana, ar ko tā saņems daudz gaismas un daudz savlaicīgu pamācību?
Visas lietas jāpārbauda ar apustuļa mērauklu — “pārbaudiet visu un labo paturiet”. Un viss jāapsver, vadoties no Pestītāja vārdiem: “Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Pamatojoties uz šiem norādījumiem par praviešu Gara dāvanu draudzē, mēs šo darbu ieteicam nopietnām studijām tiem, kas tic, ka Bībele ir Dieva Vārds un draudze — miesa, kuras galva ir Kristus.
Ūrija Smits.