“Tāpēc arī toreizējā pasaule gāja bojā ūdens plūdos. Bet tagadējās debesis un tagadējo zemi glabā un uztur tas pats vārds ugunij un bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienai.” (2. Pēt. 3:6,7) Tuvojas kāda cita vētra. Dieva atriebjošās dusmas vēlreiz tīrīs zemi un iznīcinās grēku un grēcinieku.
Grēki, kuru dēļ Dieva sods nāca pār pirmsplūdu pasauli, pastāv arī šodien. Dievbijība ir padzīta no cilvēku sirdīm, un Viņa likumus pavisam vienaldzīgi min kājām un raugās uz tiem ar nicināšanu. Tā laika pasaulīgums līdzinās šodien dzīvojošās pasaules garam. Kristus teica: “Jo tā, kā tajās dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” (Mat. 24:38,39) Ne jau tāpēc Dievs notiesāja pirmsplūdu laika cilvēkus, ka tie ēda un dzēra. Viņš pats tiem vajadzību apmierināšanai pārpilnībā bija devis zemes augļus. Grēks bija tas, ka tie šīs dāvanas ņēma, nepateikdamies Devējam, un paši sevi samaitāja, nododoties neierobežotai ēstkārei. Arī laulības bija atļautas; tas bija viens no pirmajiem Dieva ieceltajiem iekārtojumiem. Attiecībā uz tām Viņš bija devis īpašus norādījumus, lai šo savienību ietērptu svētumā un skaistumā. Bet norādījumus aizmirsa un laulību izlietoja nelietīgi, liekot tai kalpot kaislībām.
Līdzīgs stāvoklis ir arī šodien. Kas pats par sevi ir atļauts, tiek briesmīgi pārspīlēts. Nesātībai nododas bez ierobežojumiem. Kristietības piekritēji šodien ēd un dzer kopā ar dzērājiem, kaut gan viņu vārdi ieņem goda vietu draudzes grāmatās. Negausība notrulina miesīgos un garīgos spēkus un sagatavo ceļu zemākajām kaislībām. Tūkstoši neizjūt nekādu tikumisku pienākumu ierobežot savas jutekliskās iegribas un kļūst par kaislību vergiem. [102] Cilvēki dzīvo savu tieksmju apmierināšanai, vienīgi šai pasaulei un šai dzīvei. Pārmērības ņēmušas virsroku visās ļaužu šķirās. Uzticību Dievam upurē greznībai un savai patikai. Kas ātri grib kļūt bagāti, pārgroza taisnību, apspiež nabagus un vēl arvien pērk un pārdod “vergus un cilvēku dvēseles”. Krāpšana, kukuļošana un zagšana nesodīti ielavās augstās un zemās aprindās. Laikrakstu ziņas mudž no ziņojumiem par noziegumiem un slepkavībām, kuras izdara tik aukstasinīgi un nevajadzīgi, ka, liekas, ir zudušas visas cilvēcīgās jūtas. Un šie šausmu darbi ir tik ikdienišķa parādība, ka tiem paiet garām gandrīz bez jebkādiem paskaidrojumiem un izbrīna. Anarhijas gars iespiežas visās tautās, un notikumi, kas laiku pa laikam uztrauc pasauli, liecina vienīgi par sakurinātajām kaislībām un netaisnību, kas, vienreiz izrāvusies no grožiem, piepildīs pasauli ar postu un vaimanām. Ainas, ko inspirācija rāda par sabiedrības stāvokli pirms Plūdiem, pārāk patiesi attēlo to dzīves līmeni, kādam pretī steidzas mūsdienu sabiedrība. Pat šajā gadsimtā un tā saucamajās kristīgajās zemēs katru dienu notiek noziegumi, kas ir tikpat tumši un briesmīgi kā tie, kuru dēļ tika iznīcināti vecās pasaules grēcinieki.
Pirms Plūdiem Dievs sūtīja Nou, lai tas brīdinātu pasauli un ļaudis varētu nožēlot savus grēkus, tā izbēgot draudošajai bojāejai. Arī tagad, kad tuvojas Kristus otrā atnākšana, Kungs pasaulē sūta savus kalpus ar brīdinājuma vēsti, lai tautas sagatavotos šim notikumam. Tūkstoši ir dzīvojuši, pārkāpdami Dieva likumus, un tagad Viņš tos žēlastībā aicina paklausīt šiem svētajiem priekšrakstiem. Visiem, kas ticībā Kristum Dieva priekšā nožēlos un atstās savus grēkus, tiek apsolīta piedošana. Bet daudzi uzskata, ka atstāt grēku ir pārāk liels upuris. Tā kā viņu dzīve nesaskan ar Dieva šķīstajiem tikumiskās valdības pamatlikumiem, tad tie atmet Viņa brīdinājumus un noliedz Viņa likumu autoritāti.
No daudzajiem zemes iedzīvotājiem [103] pirms Plūdiem tikai astoņas dvēseles ticēja un paklausīja Dieva Vārdam, kuru sludināja Noa. Simt divdesmit gadus šis patiesības sludinātājs brīdināja pasauli par draudošo bojāeju, bet viņa vēsti atmeta un nonicināja. Tā būs arī tagad. Pirms nāks lielais Likumdevējs, lai sodītu nepaklausīgos, pārkāpēji tiks brīdināti un aicināti nožēlot grēkus un paklausīt Dievam, bet lielajam vairākumam šie brīdinājumi būs veltīgi. Apustulis Pēteris saka: “Vispirms ievērojiet to, ka pēdējos laikos nāks nikni smējēji, kuri dzīvos savās pašu kārībās. Un sacīs: “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” (2. Pēt. 3:3,4) Vai tādi vārdi arī šodien nav dzirdami ne tikai no bezdievīgajiem, bet arī no tiem, kas mūsu zemē sludina no kanceles? Viņi apliecina, ka “nav nekāda pamata būt nemierīgiem. Pirms Kristus nāks, visai pasaulei jātop atgrieztai un taisnībai jāvalda tūkstoš gadus. Miers, miers! Viss ir gluži tāpat, kā tas ir bijis no iesākuma. Lai neviens nejūtas iztraucēts no trokšņotāju satraucošajām balsīm!” Bet šī mācība par tūkstošgadu miera valstību nesaskan ar Kristus un Viņa apustuļu izteicieniem. Jēzus zīmīgi jautāja: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūk. 18:8) Un, kā mēs redzējām, Viņš pats paskaidroja, ka pasaules stāvoklis būs tāds kā Noas dienās. Pāvils mūs brīdina, ka, tuvojoties galam, mēs redzēsim bezdievības un ļaunuma pieņemšanos spēkā. “Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām.” (1. Tim. 4:1) Un apustulis brīdina, ka “(..) pastarajās dienās iestāsies grūti laiki.” (2. Tim. 3:1) Viņš sniedz pārsteidzošu grēku uzskaiti, kas valdīs pat starp ārēji dievbijīgiem ļaudīm.
Tuvojoties pārbaudes laika noslēgumam, pirmsplūdu cilvēki nodevās satraucošām izpriecām un dzīrošanai. Kam bija iespaids un vara, tie ļaužu prātu centās aizņemt ar jautrību un izpriecām, lai pēdējais svinīgais brīdinājums nevienu neiespaidotu. Vai mēs neredzam, ka tas pats atkārtojas mūsu dienās? Dieva kalpi sludina vēsti, ka visu lietu gals ir tuvu, bet pasaule grimst dažādās izpriecās un baudās. Uzbudinoši sarīkojumi nomaina viens otru, liekot vienaldzīgi raudzīties uz Dievu un neļaujot ļaudīm nopietnāk pievērsties tām patiesībām, kas vienīgās tos var glābt no nākamās sodības.
Kad Noas dienu lielie un gudrie vīri apgalvoja, ka pasaule nevar iet bojā Plūdos, kad cilvēku bailes bija apklusinātas, kad Noas sludināšanu visi uzskatīja par maldiem un viņu pašu [104] par fanātiķi, tad bija pienācis Dieva laiks. Tad “(..) pārplūda lielo dzelmju avoti, un tika atvērti debesu logi” (1. Moz. 7:11), un smējējus aprija Plūdu ūdeņi. Ar visu lielīgo pasaules filozofiju cilvēki pārāk vēlu atzina, ka visa viņu gudrība ir tikai ģeķība, ka Likumdevējs ir lielāks nekā dabas likumi un ka Visvarenajam netrūkst līdzekļu savu nodomu izpildīšanai. “Un kā tas bija Noas dienās (..)”, “ tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.” (Lūk. 17:26,30) “Bet tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks, un zeme un viss, kas uz tās radīts.” (1. Pēt. 3:10)
Kad filozofiskie prāta slēdzieni būs apklusinājuši bailes no Dieva soda, kad reliģijas mācītāji būs pasludinājuši mieru un labklājību uz ilgiem laikiem un pasaule, atmetot Dieva brīdinājumus un izsmejot Viņa vēstnešus, nodosies saviem laicīgajiem darbiem un izpriecām, stādīšanai un namu celšanai, ēšanai un precību pasākumiem, tad “(..) pēkšņi pār viņiem nāks posts, (..) viņi nevarēs izbēgt.” (1. Tes. 5:3)