Bet Noa stāvēja kā klints vētrā. Ļaužu izsmiekla un nicināšanas apņemts, viņš izcēlās ar savu svēto godīgumu un nesatricināmo uzticību. Viņa vārdus pavadīja spēks, jo tā bija Dieva balss, kas uz cilvēkiem runāja ar sava kalpa lūpām. Viņa savienība ar Dievu darīja to stipru mūžīgajā spēkā, kad viņš simt divdesmit gadus uzticīgi biedināja tā laika ļaudis un pasludināja notikumus, kuri, cik tālu varēja spriest cilvēciskā gudrība, likās neiespējami.
Pirmsplūdu pasaule varēja liecināt, ka gadsimtiem ilgi dabas likumi nebija mainījušies. Viens gadalaiks parastā kārtībā sekoja otram. Lietus līdz šim vēl nekad nebija lijis. [97] Zemi slacināja rasa vai migla. Upes vēl nekad nebija izgājušas no saviem krastiem, bet vienmēr mierīgi plūstot savus ūdeņus droši nesa tālāk uz jūru. Stingri likumi šīs ūdens masas bija turējuši savos krastos. Bet šie prātotāji neņēma vērā Tā rokas, kas ūdeņus bija apstādinājis un sacījis: “Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk (..).” (Īj. 38:11)
Kad laiks gāja un dabā nekādas redzamas pārmaiņas nenotika, vīri, kuru sirds reizēm iedrebējās bailēs, kļuva arvien drošāki. Viņi, tāpat kā daudzi šodien, domāja, ka daba stāv pāri pār Dievu, tās Radītāju, ka dabas likumi ir tik stipri, ka pat Dievs tos nevar izmainīt. Domādami, ka par Noas vēsts nepareizību liecina debess norišu pastāvīgais mierīgums, tie šo vēsti pasaules acīs uzsvēra kā maldus, kā lielu sevis pievilšanu. Lai parādītu, ka viņi nepievērš uzmanību Dieva brīdinājumiem, tie turpināja rīkoties tāpat kā iepriekš. Viņi turpināja dzīrot un plītēt; ēda un dzēra, dēstīja un būvēja, plānoja to, kas vēl nākotnē būtu jāsasniedz, un savā bezdievībā un pārdrošajā Dieva aicinājumu nicināšanā gāja arvien tālāk, lai pierādītu, ka tiem nemaz nav bail no Mūžīgā. Viņi apgalvoja, ka, ja Noas vārdi būtu patiesība, tad arī lielie, slavenie un gudrie vīri to būtu sapratuši.
Ja pirmsplūdu laika ļaudis būtu ticējuši brīdinājumam un būtu atgriezušies no saviem ļauniem darbiem, tad arī Kungs savas dusmas būtu novērsis, kā Viņš tās vēlāk novērsa no Ninīves. Bet savā stūrgalvīgajā pretestībā, neklausīdami sirdsapziņas pārmetumiem un Dieva pravietim, šie cilvēki piepildīja savu netaisnības mēru un nobrieda iznīcināšanai.
Viņu pārbaudes laiks tuvojās beigām. Noa bija palicis uzticīgs Dieva dotajiem norādījumiem. Šķirsts un visi tā nodalījumi pēc Dieva pavēles jau bija sagatavoti un apgādāti ar pārtiku cilvēkiem un dzīvniekiem. Tagad vēl pēdējo reizi Dieva kalps vērsās pie ļaudīm ar savu svinīgo aicinājumu. Vārdos neizsakāmā līdzjūtībā viņš tos lūdza meklēt patvērumu, kamēr tas vēl atrodams. Bet tie viņa vārdus atmeta tāpat kā iepriekš un turpināja smieties un zoboties.
Pēkšņi smejošais pūlis apklusa. No kalniem un mežiem šķirstam mierīgi tuvojās dažādu sugu dzīvnieki, sākot ar visniknākajiem un beidzot ar vismiermīlīgākajiem. Atskanēja vēja brāzmai līdzīgs troksnis un, lūk, no visām pusēm lidoja putni, tā ka viņu daudzums [98] pat debesis aptumšoja, un arī tie pilnīgā kārtībā iegāja šķirstā. Kamēr cilvēki Dieva pavēlei pretojās, dzīvnieki tai paklausīja. Svēto eņģeļu pavadīti, tie pa diviem “līdz ar Nou iegāja šķirstā; tēviņš un mātīte, gluži kā Dievs Noam bija pavēlējis”, bet no šķīstiem dzīvniekiem — pa septiņiem. (1. Moz. 7:9,2.) Pasauli pārņēma izbrīna un dažos pamodās pat bailes. Gudros vīrus aicināja paskaidrot šo sevišķo notikumu, bet veltīgi. Tas bija noslēpums, kuru viņi nespēja izdibināt. Tomēr cilvēki tik ilgstoši bija atmetuši gaismu un tāpēc tā nocietinājušies, ka pat šis notikums uz viņiem atstāja tikai acumirkļa iespaidu. Kad šī notiesātā cilts uzlūkoja spožo sauli un gandrīz vai Ēdenes krāšņumā tērpto zemi, tie uznākušās bailes aizdzina ar nesavaldīgām izpriecām un varas darbiem, šķiet, burtiski izaicinot pār sevi jau atmodinātās Dieva dusmas.
Dievs Noam pavēlēja: “Ej šķirstā tu un viss tavs nams, jo Es esmu vērojis, ka tu esi Manā priekšā taisns šinī ciltī.” (1. Moz. 7:1) Pasaule atmeta brīdinājumus, bet Noas iespaids un priekšzīme nāca par svētību viņa ģimenei. Kā atalgojumu par uzticību un godīgumu, Dievs līdz ar to izglāba visus viņa ģimenes locekļus. Ak, kāds paskubinājums vecākiem!
Grēcīgajai ciltij žēlastības laiks bija beidzies. Lauka zvēri un debess putni bija atraduši patvēruma vietu. Noa un viņa ģimene iegāja šķirstā, “un Kungs aizslēdza durvis”. Atspīdēja žilbinoši spoža gaisma, un godības mākonis, spilgtāks par zibeni, nonāca no debesīm un palika pār ieeju šķirstā. Neredzamas rokas lēnām aizvēra masīvās durvis, kuras šķirstā esošiem cilvēkiem no iekšpuses nebija iespējams aizslēgt. Noa tagad bija drošībā, bet tie, kas atmeta Dieva žēlastību, atstāti ārpusē, bez iespējas atrast patvērumu šķirstā. Durvīm uzlika Debesu zīmogu. Dievs tās bija aizslēdzis un vienīgi Dievs varēja atkal atvērt. Tā būs arī tad, kad Kristus, pirms savas nākšanas debesu padebešos, pārtrauks starpniecības darbu grēcinieku labā, tad žēlastības durvis tiks aizslēgtas. Dievs savā mīlestībā vairs nesavaldīs bezdievīgos un sātanam būs dota pilna vara pār tiem, kas noraidījuši Kunga labvēlību. Tie centīsies iznīcināt Dieva ļaudis, bet, tā kā Noa bija ieslēgts šķirstā, tā arī taisnos tad aizsargās dievišķais spēks.
Septiņas dienas pēc Noa un viņa ģimenes locekļu ieiešanas šķirstā par tuvojošos negaisu vēl nekas neliecināja. Šajā laikā tika pārbaudīta viņu ticība. Tad bija laiks līksmoties ārā esošajiem ļaudīm. [99] Šķietamā vilcināšanās viņos stiprināja domas, ka Noa vēsts ir bijusi tikai maldi un tādu Plūdu nemaz nebūs. Neņemdami vērā svinīgo skatu, ko tie bija redzējuši, kad zvēri un putni iegāja šķirstā un eņģeļi aizslēdza durvis, tie turpināja uzjautrināties un zoboties, pie kam to darīja tieši par šīm Dieva spēka redzamajām zīmēm. Viņi baros sapulcējās ap šķirstu un izsmēja iekšā atrodošos ļaudis ar tādu nekaunību, kā vēl nekad agrāk nebija atļāvušies darīt. Bet astotajā dienā pie debesīm savilkās tumši mākoņi. Tiem sekoja pērkona grāvieni un zibens liesmas. Drīz sāka krist lielas lietus lāses. Neko tamlīdzīgu pasaule vēl nebija piedzīvojusi, un cilvēku sirds sažņaudzās bailēs. Visi sev slepus jautāja: “Vai tas varētu būt, ka Noam taisnība un pasaule lemta iznīcībai?” Debesis kļuva tumšākas un tumšākas un lietus sāka līt arvien spēcīgāk. Visapkārt mežonīgās bailēs gaudoja zvēri un to dažādās balsis šķita kurnam par viņu pašu un cilvēku likteni. Tad “pārplūda lielo dzelmju avoti, un tika atvērti debesu logi”. Šķita, ka ūdens no debesīm gāžas līdzīgi varenām straumēm. Upes izgāja no krastiem un pārpludināja ielejas. Ar mežonīgu spēku ūdens lauzās ārā arī no zemes un simtiem pēdu augstumā svieda gaisā masīvus klinšu bluķus, kuri, krizdami lejup, ieurbās dziļi zemē.
Ļaudis vispirms redzēja ejam bojā savu roku darbu. Viņu greznās celtnes, skaistos dārzus un birzis, kurās bija uzstādīti elku tēli, sadragāja debesu zibeņi, izkaisot atliekas pa visu plašo apkārtni. Sagāzās altāri, uz kuriem tika upurēti cilvēki, un elku kalpi drebēja dzīvā Dieva varenības priekšā, saprotot, ka bojāeju izsaukusi viņu pašu samaitātība un kalpošana citiem dieviem. Pieaugošās vētras spēks vienā masā sajauca kokus, klintis, namus un zemes gabalus. Cilvēkus un dzīvniekus pārņēma neaprakstāmas šausmas. Vētras kaucienus pārspēja ļaužu vaimanas, kas bija nicinājuši Dieva autoritāti. Par savu dzīvību sāka baidīties arī sātans, kurš bija spiests palikt trakojošo elementu vidū. Viņš bija priecājies, ka tik iespaidīgi varēja vadīt cilvēkus pēc sava prāta, un vēlējās, kaut tie vēl dzīvotu un, piekopjot savas negantības, turpinātu sacelšanos pret Debesu Valdnieku. Tagad viņš izteica lāstus pār Dievu, apvainodams Viņu netaisnībā un varmācībā. Arī daudzi ļaudis, līdzīgi sātanam, zaimoja [100] Kungu un, ja tas būtu viņu spēkos, tie To būtu norāvuši no Viņa stiprā troņa. Citi bezprātīgās bailēs stiepa rokas pretī šķirstam un lūdza tos ielaist. Bet tagad visi lūgumi bija veltīgi. Apziņā beidzot pamodās doma, ka ir viens Dievs, kas valda Debesīs. Tie sirsnīgi sauca uz Viņu, bet Kungs vairs tos neuzklausīja. Tajās briesmīgajās stundās tie atskārta, ka šo katastrofu izraisījusi Dieva likumu pārkāpšana. Lai gan viņus pārņēma bailes par grēka sodu, tie tomēr neizjuta nekādu patiesu nožēlu un riebumu pret grēku. Ja sodība tiktu apturēta, viņi atkal atgrieztos pie saviem Debesīm pretīgajiem darbiem. Tieši tāpat būs tad, kad Dieva sods nāks pār zemi pirms tās bojāejas uguns liesmās. Tie, kas nebūs atgriezušies, apzināsies, ka viņu grēks ir tiešo Dieva likumu neievērošana, taču, tāpat kā vecās pasaules grēcinieki, viņi neizjutīs nekādu patiesu grēku nožēlu.
Daži izmisumā ar varu centās ielauzties šķirstā, bet stiprā celtne nepadevās viņu pūlēm. Citi pieķērās šķirstam, kamēr tos atrāva trakojošie ūdeņi vai viņu centienus pārtrauca sadursme ar kokiem un klintīm. Nežēlīgās vētras nests un no viļņa uz vilni mētāts, masīvais šķirsts drebēja visos salaidumos. Dzīvnieku kliedzieni iekšpusē pauda viņu lielās izbailes. Tomēr tas neskarts turpināja peldēt trakojošo elementu vidū, jo spēcīgiem eņģeļiem bija uzdots to pasargāt.
Vētrai pakļautie zvēri metās pie cilvēkiem, it kā tie varētu palīdzēt. Daži no ļaudīm sevi un savus bērnus piesēja vareniem dzīvniekiem, jo zināja, ka tiem ir sīksta dzīvība un tie rāpsies kalnos, lai tikai izbēgtu trakojošiem ūdeņiem. Citi glābiņu meklēja augstākajos kokos kalnu virsotnēs, bet tie tika izrauti ar visām saknēm un kopā ar savu dzīvo nastu iegāzti mutuļojošos ūdeņos. Tā viena pēc otras zuda sākumā iecerētās patvēruma vietas. Ūdenim ceļoties arvien augstāk, ļaudis glābiņu meklēja visaugstākajās virsotnēs. Bieži vien cilvēki un dzīvnieki kopā cīnījās par kādu vietu, kur nolikt savu kāju, līdz viņus visus aiznesa ūdeņi.
No augstāko kalnu virsotnēm ļaudis noraudzījās uz bezgalīgo okeānu. Dieva kalpa svinīgie brīdinājumi tiem vairs nelikās izsmejami. Ak, kā šie notiesātie grēcinieki tagad ilgojās pēc tām izdevībām, kuras bija nokavējuši! Kā viņi tagad lūdzās pēc vēl vienas žēlastības stundas, vēl vienas [101] žēlastības iespējas, pēc vēl viena aicinājuma no Noas mutes! Bet tie vairs nekad nedzirdēja žēlastības pilno balsi. Mīlestība, tāpat kā taisnība, prasīja, lai Dievs reiz sodītu un darītu galu ļaunumam. Atriebjošie ūdeņi gāzās pār pēdējo patvēruma vietu, un Dieva nicinātāji nogrima briesmīgajos dziļumos.