Hušajs, nebūdams drošs, ka svārstīgais ķēniņš paklausīs viņa padomam, tūlīt brīdināja Dāvidu, lai tas bez kavēšanās bēgtu pāri Jordānai. Priesteriem, kuriem ar saviem dēliem to vajadzēja ziņot tālāk, Hušajs nosūtīja vēsti: “Celieties un steigšus ejiet pāri par ūdeņiem, jo tādu un tādu padomu pret jums ir Ahitofels devis!”
Par šiem jaunekļiem radās aizdomas un tos centās panākt, tomēr tiem izdevās izpildīt savu bīstamo uzdevumu. Tā Dāvids, pirmās bēgšanas dienas grūtību un bēdu nogurdināts, saņēma vēsti, ka vēl šajā naktī viņam jāiet pāri Jordānai, jo viņa paša dēls grib to nogalināt.
Ko gan izjuta tik nežēlīgi vajātais tēvs un ķēniņš šo lielo briesmu brīdī? “Stiprais vīrs”, karotājs, ķēniņš, kura vārds bija likums, cieš no sava dēla nodevības, no dēla, kuru viņš mīlēja, lutināja un kuram negudri uzticējās; viņam jāpanes arī to savu padoto aiziešana un pāri darījumi, kas pie viņa bija saistīti ar visstiprākajām godprātības un uzticības saitēm. Kādos vārdos lai Dāvids tagad izsaka savas dvēseles izjūtas? Vislielāko grūtību un briesmu brīdī ķēniņa sirds paļaujas uz Dievu un viņš dzied:
“Ak Kungs, cik daudz gan man pretinieku! [742]
Cik daudz tādu, kas ceļas pret mani!
Daudz ir to, kas saka uz manu dvēseli:
“Tai pestīšanas nevaid pie Dieva!”
Bet Tu, Kungs, esi mans vairogs,
Kas mani sargā, mans gods un tas, kas paceļ manu galvu.
Skaļā balsī es piesaucu to Kungu,
Un Viņš atsaucās man no sava svētā kalna.
Es apgūlos un aizmigu,
Un nu es esmu pamodies,
Jo tas Kungs mani sargā.
Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem,
Kas visapkārt nostājušies pret mani (..)
No tā Kunga nāk palīdzība,
Tava svētība lai plūst pār tavu tautu!”
(Ps. 3:2-9)
Dāvids un viss viņa pulks — karavīri, valstsvīri, veci ļaudis
un jaunekļi, sievietes un mazi bērni — nakts tumsā devās pāri dziļajai
un straujajai upei. “Un kad ausa rīta gaisma, tad visi līdz pat pēdējam
vīram atradās viņā pusē Jordānai.”
Dāvids ar savu karaspēku atkāpās uz Mahanaimu, kur kādreiz bija atradies Išbošeta tronis. Tā bija stipri nocietināta pilsēta, kuras kalnainā apkārtne to darīja par izdevīgu patvēruma vietu kara laikā. Apgabals bija bagāts ar uzturlīdzekļiem, un ļaudis izrādījās labvēlīgi noskaņoti pret Dāvidu. Šeit viņam pievienojās daudz piekritēju, un cilts turīgie vīri atnesa bagātīgus pārtikas krājumus, kā arī citas nepieciešamās lietas.
Hušaja padoms panāca savu mērķi un deva Dāvidam iespēju aizbēgt; tomēr straujais un nesavaldīgais ķēniņa dēls ilgi nebija atturams un drīz vien devās vajāt savu tēvu. Un “Absaloms gāja pāri Jordānai un visi Israēla vīri viņam līdz”. Par sava karaspēka virspavēlnieku Absaloms bija iecēlis Amasu, Dāvida māsas Abigailas dēlu. Viņa armija bija liela, bet nedisciplinēta un nesagatavota cīņai ar tēva kaujās pārbaudītiem vīriem.
Dāvids savus spēkus sadalīja trijās grupās — Joāba, Abišaja un gātieša Itaja vadībā. Viņš pats bija nodomājis vadīt vīrus cīņā, bet pret to stipri iebilda kā armijas virsnieki, tā padomnieki un citi ļaudis. Viņi sacīja: [743] “Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut arī vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ tagad svarīgākais ir, lai tu mums vajadzības brīdī sniegtu no pilsētas palīdzību.” Un ķēniņš tiem atbildēja: “Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!” (2. Sam. 18:3,4)
No pilsētas mūriem pilnībā varēja pārskatīt dumpinieku garās rindas. Troņa sagrābēju pavadīja liels pulks, salīdzinot ar kuriem Dāvida spēki šķita tikai kā viena saujiņa. Noraugoties uz pretinieka spēkiem, Dāvids nedomāja par savu kroni un ķēniņa valsti, ne arī par savu dzīvību, kura bija atkarīga no kaujas iznākuma. Tēva sirds bija pildīta ar mīlestību un līdzcietību pret savu dumpīgo dēlu. Armijai soļojot cauri pilsētas vārtiem, Dāvids uzmudināja savus uzticīgos kareivjus, pavēlēdams tiem stipri paļauties uz Israēla Dievu, kas viņiem var piešķirt uzvaru. Bet pat šajā brīdī viņš nevarēja apspiest savas jūtas attiecībā uz Absalomu. Joābam, ejot pirmās kolonas priekšgalā un noliecot lepno galvu, lai uzklausītu valdnieka pēdējos brīdinājumus, Dāvids trīcošā balsī sacīja: “Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!” Bet ķēniņa rūpes, kas it kā sacīja, ka Absaloms viņam ir dārgāks par valstību, dārgāks pat par tronim uzticīgajiem pavalstniekiem, tikai vēl vairāk palielināja karavīru sašutumu pret šo nedabīgo dēlu.
Par kaujas lauku kļuva kāds mežs Jordānas tuvumā, kur Absaloma armijas lielais skaits viņiem pašiem nāca par ļaunu. Meža biezokņos un dumbrājos šīs nedisciplinētās vienības apjuka, un tās nevarēja ne pārraudzīt, ne vadīt. “Tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tai dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru.” Redzēdams, ka šodien viss ir pazaudēts, Absaloms metās bēgt, bet viņa galvas mati aizķērās kupla koka zaros, mūlis aizskrēja, un viņš, bezpalīdzīgi karājoties, krita savu ienaidnieku rokās. Šādā stāvoklī to atrada kāds karavīrs, kurš, baidīdamies izsaukt pār sevi ķēniņa nepatiku, taupīja Absalomu un par redzēto paziņoja Joābam. Turpretī Joābu neiegrožoja nekādi sirdsapziņas pārmetumi. Viņš bija draudzējies ar Absalomu un divas reizes panācis viņa samierināšanu ar Dāvidu, bet šī uzticība tika samaksāta ar apkaunojošu nodevību. Ja nebūtu bijis šo ar Joāba iejaukšanos iegūto priekšrocību, tad pašreizējais dumpis ar visām tā šausmām nekad nebūtu [744] noticis. Tagad Joābam ar vienu cirtienu bija iespējams iznīcināt visa šī ļaunuma iedvesmotāju. “Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī (..). Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu.”
Tā aizgāja bojā dumpja cēlāji Israēlā. Ahitofels mira pats no savas rokas, bet ķēniņa dēls Absaloms, kura ievērojamais skaistums bija Israēla lepnums, tika nogalināts pašā jaunības spēkā un viņa mirušās miesas iesviestas bedrē un pārsegtas ar akmeņu kaudzi par zīmi mūžīgam negodam. Dzīves laikā Absaloms sev bija uzcēlis dārgu pieminekli ķēniņa ielejā, bet pār viņa kapu šajā vientuļajā vietā vienīgais piemineklis bija akmeņu kopa.
Pēc sacelšanās vadoņa nogalināšanas Joābs bazūnējot atsauca savu armiju no bēgošo pulku vajāšanas, un tūlīt tika nosūtīti vēstneši ar ziņojumu ķēniņam.
Lūkodamies uz kaujas lauka pusi, uz pilsētas mūriem stāvošais sargs ieraudzīja skrienam kādu vīru. Drīz viņš saskatīja vēl otru. Pirmajam skrējējam tuvojoties, sargs pie vārtiem gaidošajam ķēniņam sacīja: “Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs, Cadoka dēls!” Tad ķēniņš sacīja: “Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk ar labu vēsti!” Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: “Miers!” Un viņš noliecās ķēniņa priekšā ar savu seju līdz zemei un sacīja: “Slavēts lai ir tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kuri savas rokas bija izstiepuši pret manu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!” Bet ķēniņš jautāja: “Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?” Uz to Ahimaācs atbildēja izvairīgi.
Otrais vēstnesis nāca saukdams: “Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!” Atkal pār ķēniņa lūpām izlauzās apspiestais jautājums: “Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?” Nespēdams apslēpt smago ziņu, vēstnesis sacīja: “Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!” Ar to pietika. Dāvids vairāk nejautāja, bet ar noliektu galvu “uzkāpa vārtu augšējā telpā, un raudāja un sauca: “Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!”
[745] Atgriežoties no kaujas, uzvarētāju pulki tuvojās pilsētai un viņu līksmie uzvaras kliedzieni atbalsojās apkārtējos kalnos. Bet ieejot caur pilsētas vārtiem, viņu skaļums aprima, karogi noslīga viņu rokās un tālāk tie gāja ar nolaistu skatu, vairāk līdzinoties ļaudīm, kas cietuši sakāvi un nevis panākuši uzvaru. Ķēniņš viņus negaidīja un neapsveica, bet no vārtu augšistabas bija dzirdama viņa žēlošanās un vaimanāšana: “Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!”
“Tanī dienā uzvara pārvērtās sērās visai tautai, jo tanī dienā ikviens dzirdēja: “Ķēniņš ir noskumis sava dēla dēļ.” Un tikai zagšus tanī dienā karaspēks atgriezās pilsētā, tā, kā allaž mēdz zagties iekšā ļaudis, kas kaujās sakauti bēguši un krituši kaunā.”
Joābs bija sašutis un saniknots. Dievs viņiem bija devis iemeslu priekam un līksmībai; bija apspiesta plašākā sacelšanās, kāda jebkad Israēlā piedzīvota; un tomēr šī lielā uzvara tiek pārvērsta par sērām tā vīra dēļ, kura noziegumu vajadzēja samaksāt ar tūkstošu drosmīgu cilvēku asinīm. Skarbais un rupjais karavīrs izlauza sev ceļu pie ķēniņa un izaicinoši sacīja: “Šodien tu esi apklājis ar kaunu visu savu kalpu vaigus, lai gan tie šodien glābuši tavu dzīvību (..). Jo tu mīli tos, kas tevi ienīst, un tu ienīsti tos, kas tevi mīl; tu šodien esi atklāti parādījis, ka tev tavi karapulku virsnieki un kalpi nav itin nekas; jā, tagad es zinu, ka būtu tikai Absaloms dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev, liekas, būtu pavisam pa prātam. Bet nu tagad celies, izej ārā un runā sirsnīgu vārdu ar saviem kalpiem! Tik tiešām — pie tā Kunga es ar zvērestu apstiprinu, ka, ja tu neiziesi, tad neviens pats vīrs vairs šo nakti nepaliks pie tevis, un tā tev būs vislielākā nelaime no visām tām nelaimēm, kas tev ir uzbrukušas no tavas jaunības laikiem līdz šai pašai dienai!”
Par šo aso un pat nežēlīgo pārmetumu sirdī satriektais ķēniņš neļaunojās. Redzēdams, ka virspavēlniekam taisnība, viņš nogāja lejā vārtos un ar iedrošinošiem un cildinošiem vārdiem apsveica garāmejošos drosmīgos karavīrus.