Dāvida sirdsapziņa viņam atgādināja rūgtas un pazemojošas patiesības. Kamēr uzticīgie pavalstnieki brīnījās par šo pēkšņo likteņa pagriezienu, ķēniņam pašam tas nebija noslēpums. Viņš jau bieži bija nojautis, ka drīz var nākt tāda stunda kā šī, vienīgi brīnījās, ka Dievs tik ilgi panesa viņa grēkus un vēl arvien atlika pelnīto atmaksu. Un tagad, savas steidzīgās un rūpju pilnās bēgšanas laikā, ejot basām kājām, ķēniņa drēbes apmainījis pret maisa ietērpu un viņa pavadītāju vaimanām atbalsojoties apkārtējos kalnos, viņš domāja par savu mīļoto galvaspilsētu, — par vietu, kur bija noticis viņa grēks, — un, atceroties Dieva laipnību un lēnprātību, viņš vēl nebija zaudējis visas cerības. Ķēniņš juta, ka Kungs vēl viņam parādīs žēlastību.
Daudzi ļaundari ir aizbildinājuši savus pārkāpumus, norādot uz Dāvida krišanu, bet cik maz ir to, kas līdzīgi Dāvidam pazemojas un nožēlo savus grēkus! Cik maz ir to, kas ar tādu pacietību un izturību panes rājienus un atmaksājošos piemeklējumus! Savu grēku viņš bija atzinis un nožēlojis un gadiem ilgi kā uzticīgs Dieva kalps bija centies pildīt savu pienākumu; viņš bija rūpējies par valsts uzcelšanu, un viņa vadībā tā bija sasniegusi tādu spēku un labklājību, kā nekad agrāk. Viņš bija sakrājis daudz materiālu dievnama būvei; vai tad lai tagad pazūd viss viņa dzīves darbs? Vai aizgājušo gadu nopietno pūļu rezultātam — ģeniālā, dievbijīgā un valstiskā darba sasniegumam jānonāk neapdomīgā un nodevīgā dēla rokās, kurš nedomāja ne par Dieva godu, ne arī par Israēla labklājību? Cik dabiski Dāvidam būtu šajā lielajā nelaimē kurnēt pret Dievu! [738]
Bet viņš nelaimes cēloni saskatīja pats savā grēkā. Pravieša Mihas vārdi atklāj tieši to garu, kāds tobrīd valdīja Dāvida sirdī: “(..) ja es arī mītu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma! Es panesīšu tā Kunga dusmas, — jo es jau esmu pret Viņu grēkojis, — kamēr Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnību.” (Mihas 7:8,9) Un Kungs ķēniņu neatstāja. Šī viņa piedzīvojumu nodaļa, kur tas, ciezdams nežēlīgu pretestību un apvainojumus, parādās pazemīgs, nesavtīgs, augstsirdīgs un padevīgs, ir viena no viscēlākajām visā viņa dzīves gājumā. Nekad Israēla valdnieks Debesu skatījumā nebija patiesi lielāks kā šajā savas ārēji visdziļākās pazemošanās stundā.
Ja Dievs būtu atļāvis Dāvidam pēc grēka nenorātam turpināt savu dzīvi un arī tālāk baudīt mieru un labklājību uz troņa, neskatoties uz to, ka viņš bija pārkāpis dievišķos priekšrakstus, tad neticīgie un smējēji ar zināmu pamatojumu varētu norādīt uz Dāvida dzīvi kā uz Bībeles reliģijas apkaunojumu. Bet ar šiem notikumiem, caur kuriem Kungs tagad lika Dāvidam iet, Viņš rāda, ka grēku nevar ne paciest, ne atvainot. Dāvida dzīves stāsts mums ļauj saskatīt lielos mērķus, kurus Dievs spraudis savai rīcībai ar grēku. Tas pat vismazākajos sodības piemeklējumos ļauj ieraudzīt Dieva žēlastības un labvēlības nodoma piepildīšanos. Viņš Dāvidu nolika zem rīkstes, bet to nepazudināja. Bēdu cepļa uzdevums ir šķīstīt, bet ne iznīcināt. Kungs saka: “Ja viņi neturēs svētus Manus noteikumus un nepildīs Manus baušļus, tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem. Tomēr savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu savu uzticību.” (Ps. 89:32-34)
Drīz pēc Dāvida aiziešanas Jeruzālemē ieradās Absaloms ar savu armiju un bez cīņas ieņēma Israēla cietoksni. Kā viens no pirmajiem tikko kronēto valdnieku apsveica Hušajs, un ķēniņa dēls jutās pārsteigts un apmierināts par sava tēva senā drauga un padomnieka pievienošanos viņam. Absaloms bija pārliecināts par savas lietas izdošanos. Līdz šim viņa viltīgie nodomi visur bija pašķīrušies, un, gribēdams ātrāk nostiprināt savu troni un iemantot tautas uzticību, viņš ar prieku apsveica Hušaju savā galmā.
Tagad pie Absaloma atradās liels karaspēks, bet tas galvenokārt sastāvēja no karot nepieradušiem vīriem. Tie vēl nebija piedalījušies nevienā kaujā. Ahitofels labi saprata, ka Dāvida stāvoklis nemaz nav tik bezcerīgs. Liela tautas [739] daļa vēl arvien uzticējās viņam; pie tā atradās cīņās rūdīti karavīri, kas bija uzticīgi savam ķēniņam, un viņa armiju vadīja spējīgi un piedzīvojuši ģenerāļi. Ahitofels zināja, ka pēc pirmās sajūsmas par jauniecelto ķēniņu iestāsies atslābums. Un, ja sacelšanās ciestu neveiksmi, Absalomam vēl būtu iespēja samierināties ar savu tēvu, bet par dumpja galveno vaininieku tad visi uzskatītu viņu, jo tieši viņš bija Absaloma pirmais padomdevējs, tādēļ to arī skartu vissmagākais sods. Lai nogrieztu Absalomam atkāpšanās iespēju, Ahitofels tam ieteica tādu rīcību, kas visai tautai liktu saprast, ka samierināšanās vairs nav iespējama. Ar velnišķu viltību šis izmanīgais un neko augstu nevērtējošais valstsvīrs skubināja Absalomu sacelšanās grēkam pievienot vēl kādu citu asins vainu. Saskaņā ar austrumu tautu paradumu viņam tagad vajadzēja apņemt sava tēva liekās sievas, ar to paziņojot, ka ir uzkāpis sava tēva tronī. Absaloms paklausīja šim nežēlīgajam aicinājumam. Un tā piepildījās Dāvidam ar pravieša lūpām teiktie Dieva vārdi: “Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam (..). Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to es darīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā!” Ne jau Dievs deva ierosinājumu šiem bezdievīgajiem darbiem, bet Dāvida grēka dēļ Viņš vienkārši neizlietoja savu varu šo noziegumu aizkavēšanai.
Ahitofelu augstu vērtēja viņa gudrības dēļ, bet tam trūka tā apgaismojuma, kas nāk no Dieva. “Kunga bijāšana ir gudrības iesākums” (Sal. pam. 9:10), un tās Ahitofelam nebija, citādi viņš sekmes šai nodevībai negaidītu no asinsgrēka piekopšanas. Cilvēki ar samaitātām sirdīm izplāno bezdievīgus darbus, kā kad nebūtu visu pārvaldošas varas, kas varētu šķērsot viņu nodomus. “Bet, kas debesīs valda, smejas, un tas Kungs tos tur par nieku.” (Ps. 2:4) Kungs saka: “Ja viņi negribēja Manu padomu un nonicināja Manus soda norādījumus, tad lai nu viņi bauda paši savas dziļākās gara būtības augļus, un lai atēdas paši sava padoma. Jo, ko bezprātīgais iekāro, tas viņus nogalina, un ģeķus pazudina viņu pašu pārgalvība.” (Sal. pam. 1:30-32)
Guvis panākumus savas personīgās drošības saglabāšanai, Ahitofels skubināja Absalomu uz tūlītēju rīcību pret Dāvidu. [740] Viņš sacīja: “Lūdzu, atļauj man, ka es izmeklēju divpadsmit tūkstoš vīrus, un tad es celšos vēl šo pašu nakti un došos vajāt Dāvidu. Un es gribu viņam tad uzbrukt, kad viņš būs piekusis un viņa rokas būs nogurušas, un tad es viņu tā izbiedēšu, ka visi karavīri, kas pie viņa atrodas, bēgs, un tad es ķēniņu nogalināšu vienu pašu. Tad es atvedīšu visu tautu atkal atpakaļ pie tevis(..).” Citi padomdevēji piekrita šim plānam. Ja to būtu īstenojuši dzīvē, Dāvids noteikti kristu, ja tikai Kunga tieša iejaukšanās to neglābtu. Tomēr notikumus kārtoja kāda par izslavēto Ahitofelu augstāka gudrība. “Bet tas Kungs to tā bija nolicis, lai Ahitofela labais padoms tiktu atmests, tāpēc ka tas Kungs pats lika nākt nelaimei pār Absalomu.”
Hušajs nebija aicināts šajā apspriedē, un nelūgts tas negribēja uzmākties, lai pret viņu nerastos aizdomas kā pret spiegu. Bet pēc sapulces dalībnieku izklīšanas Absaloms, kas augstu vērtēja sava tēva padomnieku spriedumus, arī viņam izstāstīja Ahitofela priekšlikumu. Hušajs saprata, ka šī plāna īstenošana Dāvidu pazudinātu. Tāpēc viņš sacīja: “Šoreiz padoms, ko ir devis Ahitofels, nav atzīstams par labu. Un Hušajs sacīja: “Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir varoņi un ka tie ir ar dusmu pilnu sirdi, gluži kā lāču māte laukā, kurai ir lācēni paņemti. Bez tam, tavs tēvs ir karavīrs, un viņš un viņa vīri nebūt nenodosies nakts atpūtai. Redzi, viņš jau tagad būs paslēpies kādā aizā vai citā kādā vietā.” Viņš lika saprast, ka, Absaloma karaspēkam izsekojot Dāvidu, tie ķēniņu tomēr nesagūstītu; un, ja tos sakautu, tad ļaudis varētu kļūt mazdūšīgi un Absaloma lietai ar to būtu nodarīts liels ļaunums. “Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis un ka tie vīri, kas ar viņu stipri kopā turas, arī ir varoņi.” Un viņš ieteica kādu citu, uzpūtīgam, lielīgam un savtīgam raksturam patīkamu plānu: “Lai labi izrīkots tiktu sapulcināts pie tevis viss Israēls, no Dana līdz Bēršebai, tādā vairumā kā smiltis jūras malā, un lai tad tie, tev pašam esot viņu vidū, dotos cīņā. Ar šiem spēkiem mēs viņam uzbruksim, kurā vietā vien mēs viņu sastapsim, un kritīsim viņam virsū tā, kā rasa uzkrīt zemei, tā, ka no visiem viņa vīriem neatstāsim dzīvu nevienu vienīgo! Un gadījumā, ja tas atvilktos kādā pilsētā, tad viss Israēls apvilktu apkārt ap šo pilsētu virves, un mēs to novilktu lejā upē, ka tur vairs nepaliktu pat ne zvirgzdu graudiņš.” Tad Absaloms un Israēla ļaudis sacīja: “Arkas vīra Hušaja padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms!” [741] Bet vienu vīru tur nevarēja piekrāpt, vīru, kas jau iepriekš skaidri saskatīja šīs Absaloma liktenīgās kļūdas gala rezultātu. Ahitofels saprata, ka dumpinieku lieta ir zaudēta. Viņš arī zināja, lai kāds būtu ķēniņa dēla liktenis, tad tomēr viņam, Absaloma padomdevējam un viņa lielo noziegumu iedvesmotājam, vairs nav nekādu cerību. Ahitofels bija atbalstījis Absaloma sacelšanos; tēva apkaunošanai viņš tam bija ieteicis visriebīgāko grēku; viņš bija devis padomu Dāvida nokaušanai un pats izplānojis, kā to panākt; viņš bija sarāvis pēdējo samierināšanās iespēju ar ķēniņu. Un tagad kāds cits tika vērtēts augstāk par viņu, pat no Absaloma. Greizsirdības, dusmu un izmisuma nomākts, Ahitofels “aizjāja uz savu namu savā dzimtajā pilsētā. Pēc tam viņš vēl apkopa savu namu un tad pakārās”. Tāds bija gala iznākums šī cilvēka gudrībai, kurš, neskatoties uz savām lielajām spējām, nedarīja Dievu par savu padomdevēju. Sātans savaldzina cilvēkus ar glaimojošiem solījumiem, tomēr beidzot katra dvēsele sapratīs, ka “grēka alga ir nāve”. (Rom. 6:23)