Dāvids no savas pils noraudzījās uz galvaspilsētu — cik “jauki paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks, (..) lielā ķēniņa pilsēta”. (Ps. 48:2) Viņš nodrebēja, domājot, ka tā var kļūt par asins izliešanas un posta vietu. Vai lai viņš aicina tronim palīgā uzticīgos pavalstniekus un aizstāv valsts centrālo pilsētu? Vai lai viņš pieļauj Jeruzālemes pārpludināšanu asinīm? Un ķēniņš pieņēma lēmumu: kara šausmas nedrīkst skart izredzēto pilsētu. Viņš atstās Jeruzālemi un pārbaudīs savu ļaužu uzticību, dodot tiem izdevību pašiem pulcēties pie viņa un viņu atbalstīt. Šajā lielās krīzes brīdī pienākums pret Dievu un Viņa ļaudīm prasīja, lai Dāvids izlietotu to autoritāti, kādu Debesis viņam bija dāvinājušas. Cīņas iznākumu viņš gribēja uzticēt Dievam.
Pazemots un apbēdināts, Dāvids izgāja pa Jeruzālemes vārtiem, — padzīts no sava troņa, no savas pils, no Dieva Šķirsta sava paša mīļotā dēla sacelšanās dēļ. Ļaudis viņam sekoja garā, bēru gājienam līdzīgā, skumjā procesijā. Ķēniņu pavadīja Dāvida miesas sargi krētieši un plētieši un seši simti gātiešu Itaja vadībā, bet Dāvids ar viņam raksturīgo nesavtību nevarēja piekrist, ka šie svešinieki, kas meklējuši viņa aizsardzību, tiktu līdzi ierauti viņa lielajā nelaimē. Viņš izteica izbrīnu, ka tie ir gatavi upurēties viņa labā. “Tad ķēniņš sacīja uz Itaju no Gātas: “Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa! Jo tu esi svešinieks, un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas dzimtenes. Tikai vēl vakar tu esi atnācis, vai lai šodien es tev lieku iet tālāk kopā ar mums! Es jau arī pats eju tikai tur, kur man vēl ir iespējams nokļūt; griezies [732] atpakaļ un ņem līdzi savus radus! Tas Kungs lai tev parāda žēlastību un mieru!”
“Bet Itajs atbildēja: “Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš dzīvs, — nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!” Šie ļaudis no pagānisma bija atgriezti kalpošanai Jehovam un tagad augstsirdīgi parādīja uzticību Dievam un savam ķēniņam. Dāvids ar pateicīgu sirdi pieņēma šo vīru nodošanos viņa šķietami grimstošajai lietai, un viņi visi devās pāri Kidronas upei pa ceļu prom uz tuksnesi.
Tad atkal gājiens apstājās, jo tuvojās kāds pulks svētos amata tērpos. “Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi levīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva Derības šķirstu (..).” Dāvida līdzgaitnieki to uzskatīja kā labu zīmi. Šī svētā simbola klātbūtne tiem bija izglābšanās un pilnīgas uzvaras ķīla. Tas iedvesīs ļaudīm drosmi pievienoties ķēniņam. Un Šķirsta neatrašanās Jeruzālemē izsauks lielas izbailes Absaloma piekritējos.
Ieraugot Šķirstu, Dāvida sirdī uz īsu brīdi ietrīsējās cerība un prieks, bet drīzi vien jau viņu nodarbināja citas domas. Uz viņu kā Dieva mantojuma izraudzīto pārvaldnieku gūlās svinīga atbildība. Israēla ķēniņa prātā pirmajā un augstākajā vietā vajadzēja stāvēt ne personiskajām interesēm, bet gan Dieva godam un Viņa tautas labklājībai. Dievs, kas mājoja starp ķerubiem, bija teicis par Jeruzālemi: “Tā ir Mana atpūtas vieta uz visiem laikiem, te Es mājošu (..).” (Ps. 132:14) Bez dievišķās autoritātes norādījuma ne priesteriem, ne ķēniņam nebija tiesību aiznest no turienes šo Dieva klātbūtnes simbolu. Dāvids saprata, ka viņa sirdij un dzīvei jāsaskan ar dievišķajiem priekšrakstiem, citādi Šķirsts var kļūt nevis par līdzekli panākumu gūšanai, bet par iemeslu nelaimei un postam. Viņš vēl arvien domāja par savu lielo grēku. Sazvērestībā tas saskatīja Dieva taisno tiesu. Zobens, kurš neatstāsies no viņa nama, bija izvilkts, un ķēniņš nezināja, kāds būs gaidāmās cīņas iznākums. Dāvids nedrīkstēja aiznest no nācijas galvaspilsētas šos svētos likumus, kas izteica tautas dievišķā Valdnieka gribu, kas sastādīja valsts konstitūciju un bija tās labklājības pamats.
Viņš pavēlēja Cadokam: “Nes Dieva Šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu žēlastību tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli. [735] Bet, ja Viņš man tā sacīs: Man nav nekādas patikas pie tevis, — tad, redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!”
Un Dāvids vēl piebilda: “Tu esi redzētājs” — cilvēks, kuru Dievs nozīmējis ļaužu pamācīšanai. “Atgriezies vien pilsētā ar mieru, ir tu pats, ir Abjatārs, ir Ahimaācs, tavs dēls, ir Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums. Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, kamēr no jums pienāks kāds vēstījums, kas man sniegs kādas sīkākas ziņas.” Paliekot pilsētā, priesteri varēja viņam labi palīdzēt, vērojot dumpinieku rīcību un uzzinot viņu nodomus, un tad ar savu dēlu Ahimaāca un Jonatāna palīdzību slepeni par to ziņot ķēniņam.
Priesteriem griežoties atpakaļ uz Jeruzālemi, pāri ļaužu pulkam, kas devās pretējā virzienā, ēnas sabiezēja vēl tumšākas. Viņu ķēniņš bija bēglis, paši izstumti, šķirti pat no Dieva Šķirsta; draudīgā nākotne viņus biedēja ar baigām priekšnojautām. “Un Dāvids devās uz Eļļas kalnu un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām, tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja. (..) Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpiniekiem pie Absaloma.” Atkal Dāvids bija spiests šajā lielajā nelaimē ieraudzīt sava grēka sekas. Ahitofela, visspēcīgākā un visgudrākā politiskā vadoņa, atkrišanu izsauca atriebība par ģimenei nodarīto negodu sakarā ar Batsebas apkaunošanu, kas bija viņa mazmeita.
“Tad Dāvids sacīja: “Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!”” Sasniedzis kalna virsotni, ķēniņš zemojās lūgšanā un savas dvēseles nastu pilnībā uzticēja Dievam, pazemīgi nododot sevi Viņa žēlastībai. Šķita, ka viņa lūgšana tūlīt tika paklausīta. Ar saplēstām drēbēm un zemi uz galvas viņam tagad tuvojās Hušajs no Arkas, gudrs un spējīgs padomdevējs, kas sevi bija pierādījis par uzticīgu Dāvida draugu. Tas savā liktenī gribēja dalīties ar troni zaudējušo un bēgošo ķēniņu. It kā dievišķa apgaismojuma skarts, Dāvids saprata, ka šis uzticīgais un godīgais vīrs ir tieši tas, kas galvaspilsētas padomē varēja izdarīt ķēniņa interesēm nepieciešamo pakalpojumu. Uz Dāvida lūgumu Hušajs atgriezās Jeruzālemē, lai piedāvātu savus pakalpojumus Absalomam, tā iznīcinot Ahitofela padomu.
[736] Ar šo gaismas staru savā pamestības tumsā ķēniņš un viņa pavadoņi turpināja iet lejup pa Eļļas kalna austrumu nogāzi, cauri klinšainām un atstātām vietām, cauri mežonīgām aizām, pa akmeņainām un stāvām takām uz Jordānas pusi. “Kad nu ķēniņš nonāca līdz Bahurimai, redzi, tad no turienes iznāca kāds vīrs no Saula dzimtas piederīgiem, un viņa vārds bija Šimejs, Geras dēls. Tuvodamies viņš nepārtraukti lādējās un meta akmeņus uz Dāvidu un uz visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut gan visa karavīru saime un visi miesas sargi gāja ķēniņam pa labo un pa kreiso pusi. Un Šimejs tam sacīja lādēdams: “Ej ārā, ej projām, tu asinskārīgais vīrs, tu ļaundari! Tas Kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins parādu, kā vietā tu esi uzkundzējies par ķēniņu. Bet tagad tas Kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un, redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!”
Dāvida labajās dienās Šimejs ne ar vārdiem, ne rīcību nelika manīt, ka nav uzticīgs pavalstnieks. Bet ķēniņa nelaimē šis benjāminietis atklāja savu patieso dabu. Viņš godāja Dāvidu, kad tas atradās uz troņa, bet lādēja pazemojumā. Būdams zemisks un savtīgs, viņš domāja, ka arī citi ir tādi paši kā viņš, un, sātana iespaidots, izgāza savu naidu pār cilvēku, kuru Dievs pašreiz pārmācīja. Gars, kas kādam liek līksmoties par nonievāto vai nelaimē nonākušo cilvēku, par cilvēku, kas cieš, ir sātana gars.
Šimeja apvainojumi attiecībā uz Dāvidu bija pilnīgi nepareizi, — nepamatoti un ļauni meli. Dāvids nebija izturējies netaisni ne pret Saulu, ne arī pret viņa namu. Kad Sauls atradās viņa varā un viņš to būtu varējis nogalināt, Dāvids atļāvās nogriezt tikai viņa drēbju stūri un vēlāk sev pārmeta pat šo necieņas parādīšanu pret Kunga svaidīto.
Par Dāvida lielo cieņu pret cilvēka dzīvību atrodami pierādījumi pat tajā laikā, kad viņu pašu vajāja kā meža zvēru. Kādā dienā, kad Dāvids vēl slēpās Adullamas alā, atcerēdamies brīvību bērna dienās, viņš izsaucās: “Kas man atnesīs ūdeni no tās akas, kura atrodas Betlēmē pie pilsētas vārtiem?” (2. Sam. 23:13-17) Betlēme tajā laikā bija nonākusi filistiešu rokās, bet trīs varoņi no Dāvida pulkiem izlauzās cauri sardzei un atnesa savam vadonim Betlēmes ūdeni. Bet Dāvids to negribēja dzert. Viņš izsaucās: “Lai tas Kungs mani pasargā, ka es tā kaut ko darītu! Vai tad tās nav to vīru asinis, kuri bija nogājuši, savu dzīvību netaupīdami?” Un viņš godbijīgi izlēja ūdeni kā upuri Kungam. Dāvids bija karavīrs un daudz no savas dzīves bija pavadījis varmācīgu skatu vidē; tiešām, tikai nedaudzi no visiem cilvēkiem, kas gājuši cauri tādiem pārbaudījumiem, ir palikuši tik neskarti no šo piedzīvojumu nocietinošā un demoralizējošā iespaida, kā tas bija noticis ar Dāvidu.
Ķēniņa māsas dēls Abišajs, viens no drosmīgākajiem virsniekiem, nespēja mierīgi noklausīties Šimeja apvainojošajos vārdos. Viņš izsaucās: “Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut galvu!” Bet ķēniņš to aizliedza. Viņš sacīja: “Redzi, mans paša dēls, kas cēlies no maniem gurniem, tagad tīko pēc manas dzīvības, ko tad nu vēl lai nedara šis benjāminietis! Ļaujiet tam, lai viņš lādas, jo tas Kungs viņam to ir licis! Varbūt, ka tas Kungs mani uzlūkos manā postā un jau šodien pārvērtīs viņa lāstu man par svētību.”