[727] “Tam jāatdod četrkārtīgi,” — tādu spriedumu, klausoties Nātana līdzībā, Dāvids neapzināti izteica pats par sevi, un viņš tika sodīts saskaņā ar paša teiktajiem vārdiem. Vajadzēja krist četriem viņa dēliem, un katra dēla zaudējums nāca kā tēva pieļautā grēka sekas.
Pirmdzimtā dēla Amnona apkaunojošajam noziegumam Dāvids ļāva paiet garām nenorātam un nesodītam. Bauslība laulības pārkāpējiem paredzēja nāves sodu, un Amnona nedabiskais noziegums viņa vainu pat dubultoja. Bet Dāvids, pats juzdamies notiesāts sava pārkāpuma dēļ, nenostājās pret vainīgo tā, kā taisnība to prasīja. Divus gadus Absaloms, savas tik nežēlīgi apvainotās māsas dabīgais aizstāvis, prata apslēpt savu atriebīgo nodomu, lai beidzot to vēl nepiekāpīgāk īstenotu dzīvē. Ķēniņa bērnu svētkos piedzērušais, asins grēkā vainīgais Amnons tika nogalināts pēc sava brāļa pavēles.
Dāvidu skāra divkārša sodība. Viņam tika paziņota briesmīga vēsts: “Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības.” Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; arī visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes.” (2. Sam. 13.-19. nod.) Tomēr ķēniņa bērni satraukti atgriezās Jeruzālemē un atklāja tēvam visu patiesību, jo nokauts bija vienīgi Amnons, un tie “pacēla savas balsis un raudāja; un arī ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā”. Bet Absaloms bēga pie Talmaja, savas mātes tēva, Gešūras ķēniņa.
Kā visiem citiem Dāvida dēliem, Amnonam bija atļauts nodoties savu savtīgo iegribu apmierināšanai. Viņš bija centies piepildīt ikkatru savas sirds iedomu, neņemot vērā Dieva prasības. Neskatoties uz viņa lielo grēku, Dievs to bija ilgi pacietis. Veselus divus gadus viņam tika dota izdevība noziegumu nožēlot, tomēr tas turpināja palikt grēkā, un ar vainas apziņu sirdī to pārsteidza nāve, lai tiesas dienā viņš tāds stātos lielā tribunāla priekšā.
Dāvids neizpildīja savu pienākumu un nesodīja Amnona noziegumu, [728] tāpēc ķēniņa un tēva neuzticības dēļ un grēka nenožēlošanas dēļ no dēla puses Kungs ļāva notikumiem iet savu dabīgo gaitu un nesavaldīja Absalomu. Kad vecāki vai valdītāji neizpilda savus pienākumus, lai sodītu netaisnu rīcību, tad Dievs šo lietu ņem savās rokās. Viņš līdz zināmai pakāpei atņem ļaunumu ierobežojošo spēku, ļaujot apstākļiem attīstīties tā, ka grēks tiek sodīts ar grēku.
Dāvida netaisnās iecietības ļaunās sekas sakarā ar Amnona nesodīšanu ar to vēl nebeidzās, jo tieši šeit sākās Absaloma atsvešināšanās no sava tēva. Pēc viņa aizbēgšanas uz Gešūru Dāvids, saprazdams, ka dēla noziegums kaut kādā veidā jāsoda, nedeva viņam iespēju atgriezties dzimtenē. Tomēr tas nesamazināja, bet gan vēl vairāk sajauca grēka pavedienu mudžekli, kurā ķēniņš bija ierauts. Enerģiskais, godkārīgais un neprincipiālais Absaloms, trimdas laikā atšķirts no iespējas piedalīties valsts lietās, drīz vien sāka kalt bīstamus plānus.
Pēc diviem gadiem Joābs apņēmās kaut ko darīt, lai tēvu ar dēlu atkal samierinātu. Šim nolūkam viņš izmantoja kādas ar savu gudrību ievērojamas Tekojas sievietes palīdzību. Joāba pamācīta, tā iepazinās ar Dāvidu, sakot, ka ir atraitne, kuras vienīgais prieks un atbalsts bija viņas divi dēli. Kādā ķildā viens no tiem bija nogalinājis otru un tagad visi ģimenes radi prasīja šī palikušā dēla pakļaušanu asinsatriebībai.
“Un tā,” sacīja atraitne, “tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!” Šis lūgums skāra ķēniņa sirdi un viņš sievietes dēlam apsolīja ķēnišķīgu apsardzību.
Saņēmusi atkārtotus apsolījumus par dēla drošību, tā lūdza ķēniņu vēl paciesties, paskaidrodama, ka arī viņam ir kaut kāda vaina, jo ķēniņa paša rīcība nesaskan ar doto solījumu, tāpēc ka viņš neved mājās savu aizdzīto dēlu. Sieviete sacīja: “Mirt taču mums visiem ir jāmirst; mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets, un kuru nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš pārliek pārdomādams, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests.” Šis vienkāršais un aizkustinošais Dieva mīlestības ainojums attiecībā uz grēcinieku, nācis no rupja un nežēlīga karavīra puses, kāds bija Joābs, dod pārsteidzošu liecību par to, cik labi Israēls pazina lielās atpestīšanas patiesības. Un ķēniņš, pats izjuzdams Dieva žēlastības vajadzību, nespēja pretoties šim lūgumam. Joābam tika dota pavēle: “Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!”
Absaloms saņēma atļauju atgriezties Jeruzālemē, bet nedrīkstēja rādīties galmā, ne arī satikties ar savu tēvu. Dāvids sāka saprast, kādu ļaunumu ir nesusi viņa bērnu lutināšana, un, ļoti mīlot šo skaisto un apdāvināto dēlu, viņš tomēr izjuta nepieciešamību par mācību Absalomam un ļaudīm parādīt riebumu pret šādu noziegumu. Tā Absaloms divus gadus nodzīvoja savā mājā, tomēr izraidīts no galma. Viņš dzīvoja kopā ar māsu, un tās klātbūtne neļāva viņam aizmirst tai nodarīto nelabojamo pārestību. Vispārējā vērtējumā uz ķēniņa dēlu gan vairāk raudzījās kā uz varoni, nevis kā uz noziedznieku. Izmantodams šo priekšrocību, viņš apņēmās pievērst sev ļaužu simpātijas. Viņa ārējais izskats izsauca apbrīnu visos, kas to uzlūkoja. “Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk daudzinājuši nekā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam nebija itin nekādas vainas.” No ķēniņa puses nebija gudri ļaut cilvēkam ar Absaloma raksturu — godkārīgam, impulsīvam, dedzīgam — nodoties domām par agrāk notikušo pārestību. Un Dāvida rīcība, ļaujot viņam atgriezties Jeruzālemē un tomēr atsakoties to pieņemt, ļaužu simpātijām ļāva pāriet viņa pusē.
Pastāvīgi atceroties savu pārkāpumu pret Dieva likumiem, Dāvids jutās it kā morāli paralizēts; viņš bija kļuvis vājš un nenoteikts, kur pirms sava grēka parādīja drosmi un noteiktu izšķiršanos. Ķēniņa iespaids uz ļaudīm samazinājās, bet tas viss nāca par labu viņa dēla nedabīgajiem nodomiem.
Pateicoties Joāba iespaidam, tēvs atkal pieņēma dēlu, bet, kaut arī notika ārēja samierināšanās, Absaloms turpināja nodoties saviem godkārīgajiem un slepenajiem plāniem. Viņš tagad uzstājās gandrīz kā ķēniņš, iegādādamies ratus un zirgus un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņa priekšā. Un, kamēr ķēniņš arvien vairāk tiecās noslēgties vientulībā, Absaloms no savas puses centās iemantot vispārības labvēlību.
Dāvida gurdenums un nenoteiktība bija jūtama arī viņa padotajos; vilcināšanās un nolaidība iezīmēja tiesas procesus. Absaloms visus neapmierinātības iemeslus veikli izmantoja savā labā. Dienu no dienas šo cēlā izskata vīru varēja redzēt pilsētas vārtos, kur lūdzēju pulks gaidīja uz iespēju runāt par tiem nodarīto pārestību un saņemt gandarījumu. Absaloms iejaucās viņu vidū, klausījās sūdzībās, izteikdams līdzjūtību viņu ciešanās un nožēlu par valdības nespēcību. [730] Noklausījies kāda Israēla vīra stāstu, jauneklis parasti atbildēja: “Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!” Un vēl piebilda: “Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda prāva vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!” Un, ja kāds pie viņa nāca un metās ar savu seju, noliekdamies pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to itin stingri, apkampa viņu un skūpstīja.”
Tā, sakarā ar ķēniņa dēla veiklo un neuzkrītošo musināšanu, ātri izplatījās neapmierinātība ar valdību. Visas lūpas tagad slavēja Absalomu. Uz viņu vispār skatījās kā uz valsts mantinieku; ļaudis viņu uzlūkoja ar lepnu prieku kā šim augstajam amatam cienīgu vīru, un iedegās cerība, ka viņš varētu ieņemt troni. “Tā Absaloms zaga sirdis Israēla vīriem.” Bet ķēniņš, akli mīlēdams savu dēlu, neko nenojauta. Stāvokli, kādu Absaloms kā ķēniņa dēls bija ieņēmis, Dāvids uzskatīja par vēlēšanos vairot galma godu, kā prieka un pateicības izpausmi pēc samierināšanās.
Sagatavojis ļaužu prātus nākamajiem notikumiem, Absaloms slepus izsūtīja izmeklētus vīrus pie Israēla ciltīm, lai pabeigtu pēdējos sacelšanās priekšdarbus. Un tad viņš ķērās pie dievbijības mēteļa, lai apslēptu savus nodevīgos plānus. Viņam Hebronā esot jāmaksā kāds solījums, ko esot devis jau sen, vēl būdams trimdinieks. Absaloms sacīja ķēniņam: “Lūdzu, es gribu doties ceļā, jo es vēlos izpildīt Hebronā savu īpašo solījumu tam Kungam. Redzi, kad tavs kalps vēl dzīvoja Gešūrā, Sīrijā, tad tas deva īpašu solījumu, sacīdams: Ja tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ uz Jeruzālemi, tad es kalpošu tam Kungam.” Šādas dēla dievbijības iepriecināts, mīlošais tēvs to atlaida ar savām svētībām. Tagad sazvērestība bija pilnīgi nobriedusi. Absaloma liekulību vainagojošais darbs bija domāts ne tikai ķēniņa apmānīšanai, bet arī ļaužu uzticības nostiprināšanai, lai tādā veidā tos iedrošinātu sacelties pret ķēniņu, kuru bija izraudzījis Dievs.
Absaloms devās uz Hebronu, un viņam līdzi gāja “divi simti vīru, kas bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā viņam līdz un nemaz nezināja visu šo lietu.” Šie vīri sekoja Absalomam, nemaz nenojauzdami, ka viņu mīlestība pret dēlu liks tiem sacelties pret tēvu. Nonākot Hebronā, Absaloms tūlīt aicināja pie sevis Ahitofelu, vienu no galvenajiem Dāvida padomniekiem, vīru ar ļoti izslavētu gudrību, kura domas neapstrīdami uzskatīja par drošām un saprātīgām. Ahitofels pievienojās [731] sazvērniekiem, un viņa atbalsts Absaloma lietai piešķīra it kā drošu cerību uz izdošanos, piesaistot viņu karogam daudzus iespaidīgus vīrus no visām zemes daļām. Atskanot sacelšanās bazūnēm, ķēniņa dēla spiegi pa visu zemi izplatīja ziņas, ka Absaloms ir ķēniņš, un pie viņa sapulcējās daudz ļaužu.
Pa to laiku satraucošās vēstis nonāca pie ķēniņa Jeruzālemē. Dāvidam tas bija negaidīts pārsteigums, uzzinot, ka sazvērestība izveidojusies tiešā troņa tuvumā. Viņa paša dēls — dēls, kuru tas mīlēja un kuram bija uzticējies, slepeni bija kalis plānus troņa iegūšanai un, bez šaubām, arī viņa nogalināšanai. Draudošo briesmu pamodināts, Dāvids atbrīvojās no savas nospiestības sajūtas, kas tik ilgi bija pār viņu valdījusi, un agrāko gadu garā sāka gatavoties šim briesmīgajam notikumam. Absaloms komplektēja savu karaspēku Hebronā, tikai divdesmit jūdžu attālumā. Drīz vien dumpinieki varētu būt jau pie Jeruzālemes vārtiem.