Daudzi ir iebilduši attiecībā uz to, ko viņi sauc par Dieva taisnību, saudzējot Dāvidu pēc tik liela grēka, kamēr Sauls, viņu skatījumā, tika atmests daudz mazāka pārkāpuma dēļ. [726] Tomēr Dāvids pazemojās un atzina savu vainu, bet Sauls neievēroja rājienu un, nenožēlojot grēku, apcietināja savu sirdi.
Šis notikums Dāvida dzīvesstāstā ir ļoti nozīmīgs ikkatram savus pārkāpumus nožēlojošam grēciniekam. Šeit dots viens no visspēcīgākajiem ainojumiem par cilvēka cīņām un kārdināšanām, par patiesu grēku nožēlu Dieva priekšā un par ticību mūsu Kungam, Jēzum Kristum. Cauri visiem laikmetiem šis stāsts ir sniedzis drosmi grēkā kritušajām dvēselēm, kuras turpinājušas cīnīties, nesot sirdī savas vainas apziņas smago nastu. Tūkstoši grēka pievilto Dieva bērnu, uz izmisuma sliekšņa stāvot, ir atcerējušies Dāvida sirsnīgo grēku nožēlu un atzīšanos, kuru Dievs pieņēma, neskatoties uz pārkāpuma izraisītajām ciešanām; tie ir uzdrošinājušies grēku nožēlā griezties pie Kunga un no jauna staigāt Viņa bauslības ceļā.
Kas, Dieva norāti, pazemos savu dvēseli, atzīstot un nožēlojot grēkus, kā to darīja Dāvids, tiem ir droša cerība. Kas ticībā pieņems Dieva apsolījumus, tie atradīs piedošanu. Kungs nekad neatstums nevienu patiesi nožēlojošu dvēseli. Viņš ir devis šo apsolījumu: “Vajadzētu būt tā, ka pie Manis meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru, — jā, tiešām slēgtu ar Mani mieru!” (Jes. 27:5) “Bezdievis lai atstāj savu ceļu, un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie tā Kunga, ka tas par viņu apžēlojas, — un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:7)