Sentēvi un pravieši

Elena Vaita

Lapa kopā 173

Dāvida grēks un nožēla

Nātans Dāvidam paziņoja: “Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Israēlam, un Es tevi esmu izglābis no Saula rokas. (..) Kāpēc tu esi noniecinājis tā Kunga vārdu, to darīdams, kas ļauns viņa acīs? Tu esi nogalinājis hetieti Ūriju ar zobenu, un viņa sievu tu esi ņēmis sev par sievu, bet viņu pašu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem (..). Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot. Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā!”

[722] Pravieša rājiens skāra Dāvida sirdi; atmodās sirdsapziņa, un savu grēku viņš ieraudzīja visā tā neģēlībā. Grēka nožēlā viņa dvēsele pazemojās Dieva priekšā. Drebošām lūpām viņš teica: “Es esmu grēkojis pret Kungu.” Visas netaisnības, ko nodarām citiem, bez cietēja skar arī Dievu. Dāvids smagi apgrēkojās pret Ūriju un Batsebu, un viņš to sāpīgi izjuta. Bet bezgala lielāks bija viņa grēks pret Dievu.

Kaut arī Israēlā neatrastos neviens, kas apņemtos izpildīt nāves spriedumu Kunga svaidītajam, Dāvids tomēr nodrebēja, apzinoties, ka ātrā Dieva sodībā viņš kā grēcinieks, kam nav piedots, var tikt aizrauts nāvē. Bet no pravieša viņš saņēma vēsti: “Tad nu Kungs arī tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt!” Tomēr taisnībai jāpastāv. Nāves spriedums no Dāvida tika pārnests uz viņa grēkā dzimušo bērnu. Ķēniņam ar to tika dota iespēja savus pārkāpumus nožēlot, un bērna ciešanas un nāve kā viņam pienākošās sodības daļa tam bija jāizjūt daudz, daudz smagāk, nekā ja viņš pats mirtu. Pravietis sacīja: “Tāpēc, ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu tā Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot, tad arī dēlam, kas tev ir dzimis, neglābjami jāmirst!”

Kad bērnu skāra slimība, Dāvids, gavējot un dziļi pazemojoties, aizlūdza par tā dzīvību. Viņš novilka savas ķēniņa drēbes, noņēma kroni un vienu nakti pēc otras palika guļot uz zemes, sirdi plosošās sāpēs lūdzot par nevainīgo, kuram vajadzēja ciest viņa pārkāpuma dēļ. “Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies to pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās.” Bieži vien, kad pār cilvēkiem vai pilsētām tika izsludināta sodība, pazemošanās un grēku nožēla bija novērsusi sodu un Mūžīgā žēlastība, kas vienmēr gatava piedot, bija sūtījusi miera vēstnešus. Šīs domas skubināts, Dāvids turpināja neatlaidīgi saukt uz Dievu, kamēr bērns vēl bija dzīvs. Uzzinājis, ka bērns miris, viņš mierīgi padevās Dieva lēmumam. Atmaksas pirmais sitiens, kuru viņš pats bija paziņojis par taisnu, jau bija to skāris; tomēr Dāvids, uzticoties Dieva žēlastībai, nepalika bez iepriecinājuma.

Lasot Dāvida krišanas stāstu, ļoti daudzi ir jautājuši: “Kāpēc tiek dots šis ziņojums? Kāpēc Kungs uzskatījis par vēlamu atklāt pasaulei šo tumšo notikumu tā vīra dzīvē, kuru Debesis tik augstu vērtēja?” Pravietis, Dāvidu norājot, par viņa grēku bija teicis: “Tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu tā Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot.” Nākamo paaudžu laikā bezdievīgie ir norādījuši uz Dāvida raksturu, pieminot šo tumšo traipu, un [723] zobgalīgā priekā izsaukušies: “Tas ir vīrs pēc Dieva sirds.” Tā ir tikusi apkaunota reliģija, tā ir zaimots Dievs un Viņa Vārds, dvēseles ir nocietinājušās neticībā un daudzi zem dievbijības apsega kļuvuši vēl drošāki savos grēkos.

Tomēr Dāvida dzīves stāsts ne ar ko neatbalsta grēku. Tad, kad viņš staigāja pēc Dieva padoma, tas tika nosaukts par “vīru pēc Dieva sirds”. Bet tas tā vairs nebija, kad viņš apgrēkojās, līdz ar grēku nožēlu atkal atgriezās pie Kunga. Dieva Vārds skaidri saka: “Šī lieta, ko Dāvids bija darījis, nepatika tam Kungam.” ( 2. Sam. 11:27) Un Kungs pravietim lika paziņot Dāvidam: “Kāpēc tad tu esi noniecinājis tā Kunga vārdu, to darīdams, kas ļauns Viņa acīs? (..) Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis.” Kaut arī Dāvids nožēloja savu grēku un saņēma piedošanu, un Kungs viņu atkal pieņēma, tomēr viņš pļāva paša izsētās sēklas briesmīgos augļus. Sodības, kas sekoja pār viņu un viņa namu, liecina, ka grēks Dievam ir ļoti pretīgs.

Līdz šim Dieva aizgādība bija pasargājusi Dāvidu no visiem viņa ienaidnieku ļaunajiem nodomiem un vēl tieši iejaukusies, savaldot Saulu. Bet Dāvida pārkāpums izmainīja viņa attiecības ar Dievu. Netaisnību Kungs nekādā veidā nevarēja atzīt par labu. Viņš vairs nevarēja izlietot savu spēku, lai pasargātu Dāvidu no viņa paša grēka sekām, kā Viņš to bija pasargājis no Saula naida.

Dāvidā pašā bija notikusi liela pārmaiņa. Viņš jutās garā satriekts, atzīstot savu grēku un tā tālu sniedzošos rezultātus. Viņš bija pazemots savu padoto acīs. Viņa iespaids kļuva vājāks. Līdz šim viņa veiksmi un labklājību attiecināja uz apzinīgu Kunga baušļu ievērošanu, bet tagad pavalstnieki, zinādami par tā pārkāpumu, arī paši daudz brīvāk padevās grēkam. Daudz vājāka kļuva viņa autoritāte paša namā, kā arī zuda tiesības prasīt cieņu un paklausību no dēliem, un Dievs neiejaucās, lai aizkavētu tālāko notikumu attīstību. Kungs atļāva lietām iet savu dabīgo gaitu, un Dāvids tika smagi pārmācīts.

Veselu gadu pēc savas krišanas Dāvids dzīvoja šķietamā drošībā, jo nebija nekādu ārēju pazīmju par Dieva nepatiku. Tomēr dievišķais spriedums jau gaidīja uz viņu. Ātri un noteikti [724] tuvojās sodības un atmaksas diena, kuru nevarēja novērst nekāda nožēla, ne dvēseles mokošais izmisums, ne arī kauns, kas aptumšoja visu viņa turpmāko zemes dzīvi. Tiem, kas, norādot uz Dāvida piemēru, cenšas mazināt savu grēka vainu, vajadzētu mācīties no Bībeles ziņojuma, ka pārkāpumu ceļš ir skarbs un grūts. Ja arī viņi, līdzīgi Dāvidam, vēl novērstos no sava ļaunā ceļa, tad tomēr grēka sekas, pat jau šinī dzīvē, būs rūgtas un grūti panesamas.

Dievs vēlējās, lai Dāvida krišanas stāsts kalpotu kā brīdinājums, lai pat tie, kurus Viņš ir ļoti svētījis, kuriem Viņš ir parādījis sevišķu labvēlību, nejustos droši un neaizmirstu lūgšanu un modrības vajadzību. Tādas atziņas no šī stāsta ir smēluši visi, kas pazemībā gribējuši mācīties to, ko Dievs ar to vēlējās pateikt. No paaudzes uz paaudzi tūkstoši ir mācījušies izprast tiem no kārdinātāja varas draudošās briesmas. Dāvida, tik ļoti no Dieva pagodinātā vīra, krišana daudzos ir atmodinājusi neuzticību sev. Tie ir sapratuši, ka vienīgi Kungs viņus ticībā var pasargāt savā spēkā. Apzinādamies, ka Dievs ir viņu stiprums un drošība, tie ir baidījušies spert pirmo soli uz sātana zemes.

Pat pirms vēl dievišķais spriedums Dāvidam bija paziņots, viņš jau sāka ievākt pārkāpuma augļus. Viņa sirdsapziņai nebija miera. Tad izciestās dvēseles mokas ir atklātas 32. psalmā. Viņš saka:

“Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!
Svētīgs ir tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina
Viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid!
Kamēr es klusēju, mani kauli panīka,
Un man bija jāvaid cauru dienu,
Jo tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm.
Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā.”
(Ps. 32:1-4)

Un 51. psalms izsaka Dāvida nožēlu pēc Dieva sūtītā rājiena saņemšanas: Apžēlojies par mani, ak Dievs, savā žēlastībā, Izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā!
Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības
Un šķīsti mani no maniem grēkiem!
Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus,
Un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! (..)
Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu,
Lai es topu šķīsts,
Mazgā Mani, lai es topu baltāks par sniegu!
Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu,
Lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis!
Apslēp savu vaigu manu grēku priekšā
Un izdzēs visus manus noziegumus!
Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi
Un atjauno manī pastāvīgu garu!
Neraidi mani prom no sava vaiga un
Neatņem no manis savu Svēto Garu!
Atdod man atkal savas pestīšanas prieku
Un stiprini mani ar paklausības garu! [725]
Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus,
Lai grēcinieki atgriežas pie Tevis.
Glāb mani no asinsgrēka, ak Dievs,
Tu mans Pestītājs, lai mana mute gavilēdama
Daudzina Tavu taisnīgumu!”
(Ps. 51:3-16)

Un tādā veidā svētā dziesmā, kuru vajadzēja dziedāt atklātās sanāksmēs, galma — priesteru, tiesnešu, lielkungu un karavīru klātbūtnē, — un kurai jāsaglabā ziņas par viņa krišanu līdz pat pēdējai paaudzei, Israēla ķēniņš stāsta par savu grēku, grēka nožēlu un cerību uz piedošanu, pateicoties Dieva žēlastībai. Viņš nepūlas slēpt savu vainu, bet vēlas, lai citi gūtu mācību no viņa krišanas bēdīgā stāsta.
Dāvida nožēla bija sirsnīga un dziļa. Nekas netika darīts, lai mazinātu šī nozieguma vainu. Lūgšanu neiedvesmoja vēlēšanās izbēgt no draudošā soda. Viņš redzēja sava pret Dievu izdarītā pārkāpuma neģēlību, saprata, cik ļoti ir aptraipījis savu dvēseli, un grēks tam riebās. Viņš lūdza ne tikai piedošanu, bet šķīstu sirdi. Savā izmisumā Dāvids neatteicās no cīņas. Dieva apsolījumos nožēlojošam grēciniekam viņš saskatīja pierādījumu, ka iegūs piedošanu un Dievs to atkal pieņems.

“Jo Tev nepatīk kaujamie upuri,
Un ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu.
Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars;
Salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.”
(Ps. 51:18, 19)

Kaut arī Dāvids bija kritis, Kungs viņu atkal pacēla. Tagad viņš atradās pilnīgā saskaņā ar Dievu un vairāk juta līdzi citiem cilvēkiem, nekā pirms savas krišanas. Priecājoties par atbrīvošanos no grēka nastas, viņš dziedāja:

Lapa kopā 173