Adullāma alā visa ģimene sakļāvās kopā savstarpējā līdzjūtībā un mīlestībā. Isajas dēls varēja spēlēt un dziedāt: “Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” (Ps. 133:1) Viņš bija izjutis savu brāļu neuzticības rūgtumu, un saskaņa, kas tagad stājās ķildu vietā, iepriecināja trimdinieka sirdi. Šeit Dāvids sacerēja piecdesmit septīto dziesmu.
Drīz pēc tam Dāvidam pievienojās vēl citi, kas gribēja izbēgt no ķēniņa smagajiem spaidiem. Daudzi nespēja uzticēties Israēla valdniekam, jo redzēja, ka Saulu vairs nevadīja Kunga Gars. “Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija apspiesti, un visi, kam bija daudz parādu, itin visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru.” Šeit Dāvidam pašam bija it kā sava neliela valsts, un tajā valdīja kārtība un disciplīna. Bet pat savā paslēptuvē kalnos viņš nemaz nevarēja justies tik droši, jo pastāvīgi saņēma pierādījumus, ka ķēniņš nav atteicies no sava slepkavīgā nodoma.
Vecākiem viņš atrada patvērumu pie Moāba ķēniņa un tad, kāda Kunga pravieša brīdināts par draudošajām briesmām, no savas paslēptuves aizbēga uz Hereta mežu. Šie piedzīvojumi nebija lieki vai neko nedodoši. Dievs viņu mācīja un audzināja, lai tas kļūtu par gudru karavadoni un taisnīgu un līdzcietīgu valdnieku. Kopā ar savu bēgļu pulku viņš pamazām sagatavojās uzņemties to darbu, kuram Sauls savu slepkavīgo tieksmju un aklās neapdomības dēļ kļuva pilnīgi nederīgs. Cilvēki nevar novērsties no Dieva ieteikumiem un tomēr saglabāt mieru un gudrību, lai rīkotos taisnīgi un apdomīgi. Neviens ārprāts nav tik bīstams kā sekošana cilvēciskajai gudrībai, kas nevadās no Dieva padoma.
Sauls bija sagatavojies notvert Dāvidu Adullāma alā, un, kad atklājās, ka tas šo patvēruma vietu jau ir atstājis, ķēniņš ļoti apskaitās. Sauls nekādi nevarēja izprast Dāvida pazušanu. [659] To izskaidrot varēja vienīgi ar domu, ka ķēniņa nometnē ir bijuši nodevēji, kas informējuši Isajas dēlu par viņa nodomiem un tuvošanos.
Saviem padomdevējiem viņš apgalvoja, ka galmā ir izveidojusies sazvērestība, un ar bagātīgu dāvanu un goda stāvokļa piedāvāšanu tos piekukuļoja, lai uzzinātu, kas no viņa ļaudīm ir draudzējies ar Dāvidu. Ēdomietis Doēgs kļuva par uzrādītāju. Godkāres un mantkārības skubināts un ienīstot priesteri, kas bija norājis viņa grēkus, Doēgs izstāstīja par Dāvida nākšanu pie Ahimeleha, attēlodams lietas tādā gaismā, kas iekvēlināja Saula dusmas pret šo Dieva vīru. No pašas elles iededzināti, ļaunās mēles izteiktie vārdi Saula sirdī sacēla kājās visbriesmīgākās kaislības. Dusmu ārprātā tas paziņoja, ka jāiznīcina visa priestera ģimene. Drausmīgā pavēle tika izpildīta. Ne vien Ahimelehs, bet arī viņa tēva nama piederīgie — “astoņdesmit pieci vīri, kas nēsāja nātnu plecu segu” — uz ķēniņa pavēli tika nokauti ar slepkavas Doēga roku.
“Un viņš izpostīja ar zobena asmeni arī priesteru pilsētu Nobu, nokaudams ir vīrus, ir sievas, ir bērnus, ir zīdaiņus, un tāpat arī tas nogalināja vēršus, ir ēzeļus, ir sīklopus, — visus ar zobena asmeni.” Lūk, ko Sauls bija spējīgs izdarīt sātana vadībā. Kad Dievs teica, ka amalekiešu netaisnības mērs ir pilns un pavēlēja tos pilnīgi iznīcināt, tad Sauls sevi uzskatīja par pārāk līdzcietīgu, lai izpildītu dievišķo spriedumu, un saudzēja to, kas bija nolemtas bojāejai; bet tagad bez Dieva pavēles, sātana skubināts, viņš varēja nokaut Kunga priesterus un iznīcināt Nobas iedzīvotājus. Tik samaitāta un ļauna kļūst cilvēka sirds, kas atteikusies no Dieva vadības.
Tas iedvesa šausmas visam Israēlam. Šo briesmīgo varas darbu bija pastrādājis viņu pašu izraudzītais ķēniņš, rīkodamies tāpat kā citu tautu valdnieki, kas nebijās Dievu. Šķirsts vēl bija pie viņiem, bet priesteri, pie kuriem tie griezās pēc padoma, tagad bija nokauti ar zobenu. Kas notiks tālāk?