Šīs ziņas aizsniedza Saulu, kas ļoti ilgojās dabūt Dāvidu savās rokās, bet tā vietā, lai saprastu, ka Dievs viņu norāj, tas vēl vairāk apskaitās un nosūtīja citus vēstnešus. Arī tos pārvarēja Dieva Gars un apvienoja ar pirmajiem pravietiskajā sludināšanā. Ķēniņš nosūtīja vēl trešo vēstnešu grupu, bet, nonākot praviešu sabiedrībā, dievišķais iespaids skāra arī šos vīrus, un tie runāja kā pravieši. Tad Sauls nolēma, ka turp jādodas viņam pašam, jo mežonīgais ienaids bija kļuvis nevaldāms. Viņš apņēmās negaidīt vairs nekādu citu iespēju Dāvida iznīcināšanai, [654] bet nokaut to ar savu roku, līdzko būs nonācis pie viņa, lai arī kādas būtu tālākās sekas.
Bet ceļā to sastapa Kunga eņģelis un savaldīja. Dieva Gars viņu pārņēma savā varā, un tālāk tas devās, izsakot lūgšanu vārdus kopā ar pravietojumiem un svētām dziesmām. Viņš pravietoja par Mesijas kā pasaules Glābēja atnākšanu. Sasniedzis pravieša māju Rāmā, tas novilka virsdrēbes, kas norādīja uz viņa augsto stāvokli, un, atrodoties dievišķā Gara ietekmē, visu dienu un nakti pie zemes pakritis nogulēja Samuēla un viņa skolnieku priekšā. Sanāca ļaudis, lai redzētu savādo notikumu, un šis atgadījums ar ķēniņu tika atstāstīts tuvu un tālu. Tā vēlreiz, īsi pirms viņa valdīšanas beigām, Israēlā radās paruna, ka Sauls atkal starp praviešiem.
Vēlreiz vajātājs piedzīvoja sava nodoma neizdošanos. Tas apgalvoja Dāvidam, ka tagad viņu starpā valdīs miers, bet Dāvids maz uzticējās ķēniņa nožēlai. Viņš šo izdevību izmantoja bēgšanai, baidīdamies, ka ķēniņa noskaņojums atkal var mainīties kā agrāk. Dāvids bija visai noskumis un ilgojās satikties ar savu draugu Jonatānu. Apzinādamies, ka nav vainīgs, viņš uzmeklēja ķēniņa dēlu un izjustos vārdos tam visu izstāstīja. “Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?” Jonatāns ticēja, ka tēvs savu nodomu ir mainījis un vairs nedomā Dāvidu nonāvēt, tādēļ droši sacīja: “Lai Dievs pasarga! Tu nemirsi! Redzi, manam tēvam ir paradums, vai lielās vai mazās lietās, ka viņš man iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu? Tas tā nav!” Pēc tik redzamas Dieva spēka atklāsmes Jonatāns nevarēja pieļaut domu, ka tēvs vēl joprojām grib kaut kādā veidā kaitēt Dāvidam, jo tāda rīcība būtu atklāta sacelšanās pret Dievu. Bet Dāvidu tas nepārliecināja. Dziļā nopietnībā viņš Jonatānam paziņoja: “Patiešām, ka tas Kungs dzīvs, un ka tava dvēsele dzīva, — tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!”
Jaunā mēnesī Israēlā tika ievēroti reliģiski svētki. Svinībām vajadzēja turpināties arī nākamajā dienā pēc šīs sarunas starp Dāvidu un Jonatānu. Bija gaidāms, ka svētku mielastā abiem jauniešiem būs jāsēd pie ķēniņa galda. Bet Dāvids baidījās atrasties valdnieka tuvumā, tādēļ tika iekārtots tā, ka viņš apmeklēs savus brāļus Betlēmē. Pēc atgriešanās tam vajadzēja paslēpties kādā laukā netālu no mielasta zāles un trīs dienas nerādīties ķēniņa tuvumā, lai Jonatāns varētu novērot, kā [655] tas ietekmēs Saulu. Ja tiktu jautāts, kā klājas Isajas dēlam, tad Jonatānam vajadzēja atbildēt, ka viņš ir aizgājis uz mājām, lai piedalītos sava tēva nama upura pienešanā. Ja ķēniņš neizrādīs nekādas dusmas un teiks, “tas ir labi”, tad Dāvids droši varēs atgriezties galmā. Bet, ja viņa prombūtne ķēniņu saniknos, tad tā būs zīme, ka Dāvidam jābēg.
Pirmajā svētku dienā ķēniņš neko neinteresējās par Dāvida prombūtni; bet, kad viņa vieta palika neaizņemta arī nākamajā rītā, valdnieks jautāja: “Kāpēc Isajas dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne šodien?” Tad Jonatāns Saulam atbildēja: “Atvainodamies Dāvids man lūgdams lūdza atļauju, lai varētu noiet uz Betlēmi. Un viņš man sacīja: Lūdzams atlaid jel mani, jo mums ir ģimenes kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad lūdzams atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos! — Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.” Dzirdot šos vārdus, Saula dusmas vairs nebija valdāmas. Viņš paziņoja, ka tik ilgi, kamēr Dāvids būs dzīvs, Jonatāns nevarēs nākt uz Israēla troņa, un pieprasīja, lai tas tūlīt tiktu atvests, ka to varētu nodot nāvei. Jonatāns vēl iebilda sava drauga labā, sacīdams: “Kādēļ viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?” Šī aizbildniecība ķēniņu tā nevaldāmajās dusmās padarīja vēl sātaniskāku, un šķēpu, kuru tas bija nodomājis izlietot Dāvida nogalināšanai, viņš tagad raidīja pats pret savu dēlu.
Valdnieka dēls jutās apbēdināts un saniknots, un, atstājis ķēniņa tuvumu, tas vairs ilgāk nepiedalījās svētkos. Viņa dvēseli nomāca bēdas, noteiktā laikā ejot uz to vietu, kur tas bija solījies Dāvidam paziņot ķēniņa nodomu. Viņi apskāva viens otru un rūgti raudāja. Ķēniņa tumšās kaislības meta ēnu pār šo jaunekļu dzīvi, un viņu skumjas bija par lielām, lai tās izteiktu vārdos. Šķiroties, lai aizietu katrs pa savu ceļu, Dāvida auss vēl uztvēra Jonatāna pēdējos vārdus: “Ej ar mieru! Ko mēs abi esam tā Kunga vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, — tā tas lai paliek mūžīgi!”
Ķēniņa dēls atgriezās Gibeā, bet Dāvids steidzās [656] nokļūt Nobā, kādā pilsētā, kas atradās nedaudz jūdžu attālumā un arī piederēja Benjāmina ciltij. Uz turieni no Šilo bija pārvesta saiešanas telts, un tur tagad kalpoja augstais priesteris Ahimelehs. Dāvids nezināja, kur citur vēl varētu bēgt un meklēt patvērumu, kā vien pie Dieva kalpa. Priesteris pārsteigts to uzlūkoja, kad tas steigā ienāca šķietami viens un ar redzamu rūpju un bēdu izteiksmi sejā. Viņš jautāja, kāpēc tas šurp nācis. Jauneklis pastāvīgi baidījās, ka to varētu atklāt, un savā spiedošajā vajadzībā patvērumu meklēja viltū. Dāvids teica priesterim, ka ķēniņš viņu sūtījis kādā slepenā uzdevumā, kas steigšus jāizpilda. Šeit viņš atklāja ticības trūkumu, un viņa grēks izsauca augstā priestera nāvi. Ja patiesība būtu skaidri pateikta, tad Ahimelehs zinātu ko darīt, lai glābtu viņa dzīvību. Dievs prasa, lai Viņa ļaudīm patiesums būtu raksturīgs pat vislielākajās briesmās. Dāvids lūdza no priestera piecus maizes klaipus. Dieva vīram nebija nekā cita, kā vien svētās maizes, un tomēr Dāvidam izdevās novērst viņa rūpes un dabūt šo maizi izsalkuma apmierināšanai.
Tagad radās jaunas briesmas. Saula ganu uzraugs Doēgs, kas bija pieņēmis ebreju ticību, uz Dieva pielūgšanas vietu atnāca nomaksāt savu solījumu. Ieraugot šo vīru, Dāvids nolēma steigšus meklēt patvērumu citur un dabūt kādu ieroci, ar ko sevi aizstāvēt, ja tāda aizstāvēšanās kļūtu nepieciešama. Viņš Ahimeleham lūdza zobenu, bet viņam pateica, ka priesterim cita zobena nav, kā vien Goliāta, kas par piemiņu tika glabāts saiešanas teltī. Tad Dāvids atbildēja: “Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!” Un, kad viņš bija satvēris zobenu, kuru reiz izlietoja, lai iznīcinātu filistiešu spēka vīru, tas atkal jutās drošs.
Dāvids bēga pie Ahiša, Gātas ķēniņa, jo domāja, ka drošāk varēs justies starp tautas ienaidniekiem, nekā Saula pārvaldītajā valstī. Bet Ahišam tika ziņots, ka Dāvids ir tas vīrs, kas pirms gadiem nokāva filistiešu stiprinieku, tādēļ tagad tas, kurš sev patvērumu bija meklējis pie Israēla ienaidniekiem, nonāca lielās briesmās. Tomēr, izlikdamies ārprātīgs, viņš ienaidniekus piemānīja un atrada iespēju izbēgt.
Pirmā Dāvida kļūda bija viņa neuzticēšanās Nobā, un otrreiz viņš kļūdījās ar savu krāpšanu Ahiša priekšā. Dāvids bija parādījis cēlas rakstura īpašības un ar savām morāliskajām [657] dotībām bija iemantojis ļaužu labvēlību, bet grūtā pārbaudījuma brīdī viņa ticība sāka grīļoties un atklājās cilvēciskās vājības. Katrā pretimnācējā viņš tagad saskatīja spiegu un nodevēju. Kritiskā brīdī Dāvids neatlaidīgi bija ticībā raudzījies uz Kungu un uzvarējis filistiešu milzi. Viņš izgāja Dieva Vārdā, viņš Dievam ticēja. Bet, kad pats tika vajāts un dzenāts, tad grūtības un bēdas viņa skatam gandrīz vai apslēpa Debesu Tēvu.
Tomēr šis piedzīvojums Dāvidu darīja gudrāku, jo tas lika izprast savu vājumu un nepieciešamību pastāvīgai atkarībai no Dieva. Ak, cik dārgs ir Dieva Gara jaukais iespaids, kad tas nāk pār bēdu nomāktu un izmisušu dvēseli, iedrošinot mazdūšīgo, stiprinot vājo un piešķirot spēku un drosmi nogurušajiem Dieva kalpiem! Ak, kas mums par Dievu, kas tik laipni izturas pret maldos esošiem un ir pacietīgs un saudzīgs neveiksmju gadījumos un tad, kad mums uzbrūk kādas lielas bēdas!
Ikkatra neizdošanās no Dieva bērna puses ir attiecināma uz viņa ticības trūkumu. Kad dvēseli apņem ēnas, kad mums nepieciešama gaisma un vadība, tad raudzīsimies uz augšu, — aiz šīs tumsas ir gaisma. Dāvidam ne uz mirkli nevajadzēja šaubīties uzticībā Dievam. Viņš pamatoti varēja paļauties uz Kungu, jo bija Kunga svaidīts un Dieva eņģeļi to bija sargājuši briesmu brīžos; viņš bija bruņots ar drosmi brīnišķīgu lietu veikšanai, un, ja tikai viņš nebūtu tik daudz raizējies par savu bezcerīgo stāvokli, bet vairāk pārdomājis par Dieva spēku un varenību, tad varētu justies mierīgi pat nāves ēnu ielenkumā. Viņš vienmēr paļāvīgi varēja atkārtot Kunga apsolījumu: “Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies.”
Patvērumu no Saula vajāšanām Dāvids meklēja Jūdas kalnājos. Viņam izdevās laimīgi nokļūt Adullāma alā, vietā, kurā ar maziem spēkiem varētu pretoties lielai armijai. “Kad viņa brāļi to dzirdēja un tāpat visa viņa dzimta, tad tie atnāca uz turieni pie viņa.” Dāvida ģimene nevarēja justies droša, zinot, ka jebkurā laikā sakarā ar radniecību Saula nepamatotās aizdomas var vērsties arī pret viņiem. Tie jau zināja, — ko arī viss Israēls pamazām atklāja, — ka Dievs Dāvidu ir izvēlējies [658] par savas tautas nākamo valdnieku, un tādēļ ticēja, ka drošāk jutīsies pie Dāvida, kaut arī viņš bija tikai bēglis un dzīvoja vientuļā alā, nekā pakļaujot sevi greizsirdīgā ķēniņa ārprātīgajām dusmām.