Goliāts bija pārsteigts un saniknots. “Un filistietis teica Dāvidam: ”Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?” Tad viņš izgāza pār Dāvidu visbriesmīgākos lāstus, piesaukdams visus dievus, kādus vien pazina. Zobodamies viņš kliedza: “Nāc tikai šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauka zvēriem!”
Dāvids nepiekāpās filistiešu stiprinieka priekšā. Iedams uz priekšu, viņš savam naidīgajam pretiniekam teica: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nokaušu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu kara pulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī sapulcētā kara saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!”
[648] Viņa balss noskaņa pauda bezbailību un apgarotā seja izteica uzvaras prieku. Šie vārdi, teikti skaidrā, muzikālā balsī, vēja nesti bija dzirdami klausītāju tūkstošiem, kas gatavojās kaujai. Goliāta dusmas sasniedza visaugstāko pakāpi. Niknumā viņš atgrūda atpakaļ bruņu cepuri, kas aizsargāja pieri, un drāzās uz priekšu, lai atriebtos savam pretiniekam. Isajas dēls gatavojās to saņemt. “Kad nu filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no kara pulku rindām filistietim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no turienes akmeni, un viņš to laida ar lingu un ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz mutes pie zemes.”
Abu armiju rindās iestājās apmulsums. Visi bija domājuši, ka nogalināts tiks Dāvids; bet, kad akmens džinkstēdams traucās pa gaisu tieši uz mērķi, tie ieraudzīja vareno karavīru nodrebam un izstiepjam uz priekšu rokas, kā kad viņš pēkšņi būtu kļuvis akls. Milzis sagrīļojās un, paspēris vēl dažus nedrošus soļus, nogāzās zemē kā nocirsts ozols. Dāvids ne mirkli nekavējās. Viņš piesteidzās pie pakritušā filistieša ķermeņa un ar abām rokām satvēra Goliāta smago zobenu. Mirkli iepriekš milzis bija lielījies, ka ar to viņš nocirtīs jaunekļa galvu un atdos tā miesas putniem zem debess. Tagad zobens gan tika pacelts gaisā, bet no ķermeņa noripoja lielībnieka galva. Israēla nometnē atskanēja skaļš gaviļu kliedziens.
Filistiešus pārņēma briesmīgas bailes, un tām sekojošais apjukums noslēdzās ar panisku bēgšanu. Kalnu virsotnes atbalsoja triumfējošo israēliešu kliedzienus, dzenoties pakaļ bēgošajam ienaidniekam; un tie “vajāja filistiešus līdz ielejas piemalei un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no karstās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un to nesa uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī”.