[643] Kad ķēniņš Sauls saprata, ka Dievs viņu ir atmetis, un pilnībā aptvēra viņam adresēto pravieša vārdu apsūdzošo spēku, to pārņēma rūgts izmisums un vēlēšanās nepadoties. Nē, tā nebija patiesa grēku nožēla, kas tagad nolieca ķēniņa lepno galvu. Viņam trūka skaidras izpratnes par pārkāpuma aizvainojošo raksturu un sirdī nepamodās vēlēšanās reformēt savu dzīvi, bet domas nodarbināja šķietami netaisnā Dieva rīcība, kur viņam un tā pēcnācējiem tika atņemts Israēla tronis. Saulu pastāvīgi mocīja drūmas nojautas par bojāeju, kas tika izteikta pār viņu un viņa namu. Pēc viņa domām drosmei, kādu tas bija parādījis karā pret ienaidniekiem, bija jākompensē nepaklausības grēks. Dieva sodu viņš nepieņēma ar lēnprātību, jo augstprātīgais gars tam izmisīgi pretojās, līdz viņš pats nonāca uz saprāta zaudēšanas robežas. Padomdevēji tam ieteica meklēt laba mūziķa pakalpojumus, cerēdami, ka kāda patīkama mūzikas instrumenta skaņas nomierinās tā satraukto garu. Dieva tālredzībā pie ķēniņa tika atvests Dāvids, jo viņš labi spēlēja arfu. Viņa jaukās, debesu iedvesmotās melodijas atstāja vēlamo iespaidu. Smagā grūtsirdība, kas līdzīgi tumšam mākonim nomāca Saula garu, tika izklīdināta.
Kad viņa pakalpojumi Saula galmā nebija vajadzīgi, Dāvids atgriezās pie saviem ganāmpulkiem kalnos un savā garā un izturēšanās veidā bija tikpat vienkāršs kā vienmēr. Kad tikai ievajadzējās, viņu no jauna aicināja kalpot ķēniņa priekšā, lai nomierinātu valdnieka satrauktās domas, līdz ļaunais gars no viņa atstājās. Kaut gan Sauls atklāti izteica savu prieku par Dāvidu un viņa muzicēšanu, tomēr jaunais avju gans no ķēniņa nama uz savu ganību laukiem un pakalniem vienmēr gāja projām ar lielu prieku un atvieglojuma sajūtu.
Dāvids bija uzaudzis Dieva un cilvēku ieredzēts. Viņš tika apmācīts Kunga ceļos, un tagad [644] Dieva prāta īstenošanai pievērsās vairāk, nekā jebkad agrāk. Viņa domām radās jauni temati. Viņš bija uzturējies ķēniņa galmā un iepazinies ar ķēniņa lielo atbildību, bija atklājis dažas no tām kārdināšanām, kas uzmācās Saulam, un spēja izprast atsevišķus Israēla pirmā valdnieka rakstura un rīcības noslēpumus. Viņš redzēja, ka ķēniņa labklājību aizēnoja tumšs bēdu mākonis, un konstatēja, ka Saula nams savā privātā dzīvē atradās tālu no laimes. Tas viss viņu nopietni uztrauca, viņu, kurš bija svaidīts par Israēla nākamo ķēniņu. Nogrimis dziļās pārdomās un rūpju nomākts, tas griezās pie visa laba Devēja, un tumšie mākoņi, kas it kā aizsedza nākotnes apvārsni, izklīda.
Dievs Dāvidu mācīja uzticēties. Kā Mozus tika audzināts savam darbam, tā Kungs sagatavoja Isajas dēlu, lai tas kļūtu par Viņa izredzētās tautas vadoni. Uzraugot ganāmpulkus, viņš bija iepazinies ar tām rūpēm, kādas lielais Gans izjuta attiecībā uz savām ganāmām avīm.
Vientuļajos kalnos un mežonīgajās aizās, kur Dāvids uzturējās ar saviem ganāmpulkiem, slēpās plēsīgi zvēri. Ne reti vien, izsalkuma mocīti, no Jordānas biezokņiem ganāmpulkam uzbruka lauvas vai arī no sava midzeņa kalnos iznāca lācis. Pēc tā laika ieraduma, Dāvida apbruņojumā bija vienīgi linga un gana spieķis, bet viņš jau agrā jaunībā pierādīja, ka ir stiprs un drosmīgs tam uzticētā īpašuma aizsargātājs. Vēlāk, šīs sadursmes aprakstot, viņš sacīja: “(..) un kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, tad es devos tos vajāt, un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu pie krēpēm, to situ un nositu.” (1. Sam. 17:34,35) Šie piedzīvojumi norādīja uz viņa bezbailību un attīstīja drosmi, izturību un ticību.
Pat pirms viņš tika aicināts Saula galmā, Dāvids jau bija izcēlies ar drosmīgiem darbiem. Ierēdnis, kas par viņu ziņoja ķēniņam, paskaidroja, ka tas ir “varonīgs jauneklis un karavīrs, pie tam gudrs vārdos un skaists augumā, un tas Kungs ir ar viņu”.(1. Sam. 16:18)
Kad Israēls pieteica karu Filistijai, trīs Isajas dēli pievienojās armijai Saula vadībā, bet Dāvids palika mājās. Pēc kāda laika viņš tomēr devās uz Saula nometni. [645] Tēva uzdevumā viņam kaut ko vajadzēja pateikt vecākajam brālim, nododot viņam dāvanu, un uzzināt, vai tie dzīvi un veseli. Bet, Isajam nezinot, jauneklīgais gans bija saņēmis kādu augstāku uzdevumu. Israēla armijai draudēja briesmas, un eņģelis Dāvidam bija uzdevis glābt savus ļaudis.
Tuvojoties nometnei, viņš dzirdēja satraukuma troksni, it kā tūlīt vajadzētu sākties kaujai, jo “filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā”. (1. Sam. 17. nod.) Israēls un filistieši nostājās viens otram pretī, armija pret armiju. Dāvids steidzās pie karaspēka un piegājis sveicināja savus brāļus. Kamēr viņš vēl ar tiem runāja, iznāca Goliāts, filistiešu stiprākais vīrs, un apvainojoši izaicināja Israēlu, saukdams, lai israēlieši no savām rindām izvirza kādu vīru, kas divcīņā stātos tam pretī. Savu izaicinājumu viņš vēl atkārtoja, un, kad Dāvids redzēja, ka Israēls baidās, un uzzināja, ka filistietis šo izaicinājumu jau ir izsaucis vairākas dienas, bet neviens stiprs vīrs nav cēlies, lai apklusinātu šo lielībnieku, viņš ļoti uztraucās. Viņā pamodās karsta vēlēšanās aizsargāt dzīvā Dieva godu un savas tautas labo slavu.
Israēla armijas vīri jutās ļoti nomākti. Drosme tos atstāja. Tie sacīja viens otram: “Vai jūs arī esat redzējuši šo vīru, kas še nāk? Viņš nāk ar lamu vārdiem izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu.” Apkaunots un saniknots Dāvids izsaucās: “Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva karapulku?”
Dzirdot šos vārdus, Dāvida vecākais brālis Ēliābs labi saprata izjūtas, kas plosīja jaunekļa dvēseli. Jau kā gans Dāvids bija parādījis reti sastopamu bezbailību, drosmi un spēku. Samuēla noslēpumainā nākšana uz viņu tēva mājām un aiziešana, neko nesakot, brāļos bija pamodinājusi aizdomas par viņa apmeklējuma patieso nolūku. Redzot Dāvidu vairāk pagodinātu par viņiem, tie izjuta greizsirdību un neizturējās vairs pret to ar tādu cieņu un mīlestību, kas atbilstu Dāvida godīgumam un viņa brālīgajām izjūtām. Tie viņu uzskatīja par nenobriedušu ganu zēnu, un šo jautājumu tagad Ēliābs uztvēra kā sava gļēvuma nopelšanu, jo viņš neko nebija mēģinājis darīt, lai apklusinātu šo filistiešu milzi. Vecākais brālis sadusmots izsaucās: “Kādēļ tu esi nācis šurp? [646] Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā!” Dāvida atbilde bija godbijīga, bet arī noteikta: “Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau bija tikai jautājums.”
Dāvida vārdi tika pateikti ķēniņam, kurš jaunekli aicināja pie sevis. Sauls pārsteigts klausījās avju gana vārdos: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!” Sauls centās Dāvidu atrunāt no viņa nodoma, bet jauneklis nepadevās. Viņš atbildēja vienkārši, bez kādas augstprātības atstāstot savus piedzīvojumus, ganot tēva avis: “Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām, tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: “Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!” Četrdesmit dienas Israēla pulki bija drebējuši filistiešu milža augstprātīgā izaicinājuma priekšā. Viņu sirds pagura, raugoties uz tā vareno miesas uzbūvi, kura garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Viņam galvā bija vara bruņu cepure, un krūšu bruņas, kurās tas bija ietērpies, svēra piecus tūkstošus seķeļu, un arī kājas sedza vara bruņas. Krūšu bruņas bija veidotas no vara platēm, kas pārklāja viena otru līdzīgi zivs zvīņām un savstarpēji bija tik cieši saistītas, lai nekāds šķēps vai bulta nevarētu izdurties cauri. Uz pleciem šis milzis nesa lielu vara šķēpu. “Viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simts seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā.”
Rītos un vakaros Goliāts panācās uz Israēla nometnes pusi un skaļā balsī sauca: “Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas kārtībā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet ja es viņu pieveikšu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!” Un tad vēl piebilda: “Es esmu šodien zobodamies izaicinājis Israēla karaspēku: dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!”
Kaut gan Sauls atļāva Dāvidam pieņemt Goliāta izaicinājumu, tomēr ķēniņš pavisam maz cerēja, ka šajā drosmīgajā pasākumā Dāvids gūs panākumus. Tika dota pavēle ietērpt [647] jaunekli paša ķēniņa bruņās. Galvā viņam uzlika smagu vara bruņu cepuri, uz krūtīm bruņas un pie sāniem valdnieka zobenu. Tā apbruņojies, viņš devās pildīt savu uzdevumu, bet drīz vien griezās atpakaļ. Rūpju nomākto skatītāju pirmās domas bija, ka Dāvids nolēmis neriskēt ar savu dzīvību, tik nevienādā cīņā stājoties pretī šim nežēlīgajam ienaidniekam. Bet drosmīgajam jauneklim šādas domas nenāca ne prātā. Nonācis pie Saula, viņš lūdza atļauju nolikt šo smago apbruņojumu, teikdams: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu paradis.” Viņš novilka ķēniņa apbruņojumu un tā vietā paņēma rokā vienīgi savu spieķi, gana somu un vienkāršu lingu. Izvēlējies no strauta piecus gludus oļus, viņš tos ielika somā un ar lingu rokās tuvojās filistietim. Milzis lepni iznāca uz priekšu, cerēdams sastapt visvarenāko no Israēla karotājiem. Bruņu nesējs gāja tam pa priekšu, un viņš jutās kā tāds, kuram neviens nevar stāties pretī. Pienākot tuvāk Dāvidam, tas ieraudzīja jaunieti, kuru viņa jaunības dēļ vēl varēja saukt par zēnu. Dāvida sejā sārtojās veselība, un, bruņu neaizsargāts, viņa vingrais stāvs runāja tam par labu, tomēr starp viņa jauneklīgo augumu un filistieša masīvo uzbūvi bija liela atšķirība.