[637] Nedaudz jūdžu uz dienvidiem no Jeruzālemes, “lielā Ķēniņa pilsētas”, atrodas Betlēme, kur vairāk nekā tūkstoš gadus pirms Jēzus, kas tika guldīts silītē un ko pielūdza Austrumu zemju gudrie, piedzima Dāvids, Isajas dēls. Daudzus gadsimtus pirms Pestītāja nākšanas viņš agrā jaunībā sargāja avju pulkus Betlēmes pakalnos. Vienkāršais ganu zēns dziedāja paša sacerētās dziesmas un spēlēja uz arfas, veidojot patīkamu pavadījumu savas jaunās un spēcīgās balss radītajai melodijai. Kungs bija izvēlējies Dāvidu un vientuļajā dzīvē pie ganāmpulka sagatavoja darbam, ko gribēja tam uzticēt vēlākajos gados.
Kamēr Dāvids tā turpināja savu vienkāršo gana dzīvi, Kungs Dievs tajā pašā laikā runāja par viņu ar pravieti Samuēlu: “Cik ilgi tu būsi noskumis par Saulu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam; Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī betlēmieša, jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis sev ķēniņu. (..) ņem sev līdzi jaunu teli no liellopiem un saki: Es esmu nācis nest kaujamo upuri tam Kungam. Un ielūdz arī Isaju upura mielastā, tad es tev darīšu zināmu, kas tev būs jādara, jo tev būs jāsvaida tas, kuru Es tev norādīšu.” Un Samuēls darīja tā, kā Kungs viņam bija sacījis, un nogāja uz Betlēmi. Tur tam pretī iznāca pilsētas vecākie un satraukti jautāja: “Vai tu nāc mierīgos nolūkos?” Un viņš atbildēja: “Miera labad gan!” (1. Sam. 16. nod.) Vecākie piekrita piedāvājumam piedalīties pie upurēšanas, un Samuēls aicināja arī Isaju un viņa dēlus. Ēliābs bija vecākais un augumā un ārējā izskatā visvairāk atgādināja Saulu. Viņa skaistā seja un patīkami veidotais stāvs saistīja pravieša uzmanību. Raugoties uz viņa ķēnišķīgo izturēšanos, Samuēls domāja: “Tiešām, šis gan būs tas, kas tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais.” Viņš jau gaidīja dievišķo piekrišanu, lai varētu to svaidīt. Tomēr Jehova neņēma vērā ārējo izskatu. Ēliābs nebijās Kungu. Ja viņš būtu aicināts uz troņa, tad būtu lepns un prasošs valdnieks. Kungs sacīja Samuēlam: “Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi.” Nekāds ārējais skaistums nevar dvēseli ieteikt Dievam. Cilvēka patieso vērtību nosaka gudrība un krietnums, kas atklājas raksturā un uzvedībā; tas ir iekšējais skaistums un cēla sirds, kas mūs dara pieņemamus Kungam. Ak, cik dziļi mums vajadzētu izprast šo patiesību, spriežot par sevi un citiem! No Samuēla kļūdas mēs varam mācīties, cik aplams ir tāds vērtējums, kas vadās no patīkamas sejas izteiksmes vai staltas stājas. Mēs varam redzēt, cik nepamatota var būt cilvēka gudrība sirds noslēpumu izpratnē vai arī Dieva nodomu izdibināšanā bez sevišķa apgaismojuma no Debesīm. Dieva domas un ceļi attiecībā uz Viņa radījumiem stāv pāri mūsu ierobežotajam saprātam; tomēr mēs varam būt droši, ka Viņa bērni tiks aicināti tieši uz to vietu, kurai tie piemēroti, un tiks sagatavoti tieši tā darba veikšanai, kas viņiem uzticēts, ja vien tie savu gribu pakļaus Dievam, lai Viņa labos plānus neizjauktu cilvēka paša stūrgalvīgā nostāja.
Ēliābs vairs nesaistīja Samuēla uzmanību, un pravietis pēc kārtas vērīgi uzlūkoja sešus viņa brāļus, kas piedalījās dievkalpojumā, bet Kungs nevienam no tiem nedeva savu piekrišanas zīmi. Mokošā neziņā Samuēls bija noraudzījies uz pēdējo jaunieti un tagad jutās pavisam apmulsis. Viņš jautāja Isajam: “Vai visi jaunekļi ir še bijuši?” Un tēvs atbildēja: “Vēl tikai atlicies pats jaunākais, bet tas ir avju gans.” Tad Samuēls sacīja Isajam: “Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekams viņš nebūs atnācis.”
[641] Vientuļo ganu pārsteidza sūtņa negaidītais aicinājums, kas viņam paziņoja, ka uz Betlēmi atnākušais pravietis ir sūtījis pēc viņa. Izbrīnījies tas apjautājās, kāpēc gan Israēla soģis un pravietis vēlas to redzēt, tomēr aicinājumam paklausīja bez kavēšanās. “Un tas bija iesārts, ar skaistām acīm un labu stāju.” Pravietim ar prieku uzlūkojot skaisto, vīrišķīgo un kautrīgo ganu zēnu, Kunga balss tam sacīja: “Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!” Dāvids bija parādījis drosmi un uzticību vienkāršajā gana darbā, un tagad Dievs viņu bija izvēlējies par savu ļaužu virsnieku. “Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu, no šīs dienas sākot, un palika arī turpmāk viņā.” Pravietis bija paveicis tam uzdoto darbu un ar atvieglotu sirdi devās atpakaļ uz Rāmu.
Savas ierašanās tiešo nolūku Samuēls nevienam neteica, pat ne Isaja ģimenei, jo Dāvida svaidīšanas ceremonija bija notikusi slepenībā. Ar to jauneklis saņēma norādījumu par gaidāmo augsto stāvokli, lai nākamo gadu dažādo notikumu un briesmu vidū šī apziņa iedvesmotu viņu palikt uzticīgam attiecībā uz Dieva nodomu, kam jāpiepildās viņa dzīvē.
Lielais Dāvidam piešķirtais gods viņu nedarīja lepnu. Neskatoties uz augsto stāvokli, ko tam vajadzēja ieņemt nākotnē, viņš mierīgi turpināja savu darbu, gaidīdams uz Kunga plānu attīstību tiem nozīmētajā laikā un veidā. Pazemīgs un atturīgs, kā pirms savas svaidīšanas, ganu zēns atgriezās savos pakalnos un uzmanīja un sargāja ganāmpulku tikpat rūpīgi kā vienmēr. Tikai dziesmas tagad sacerēja un arfu spēlēja ar vēl lielāku iedvesmu. Viņa skatam bija pieejamas viskrāšņākās un bagātākās dabas ainavas. Saules staros zeltaini mirdzēja vīnogu ķekari. Vējā lēni šūpojās meža koki ar savām zaļajām lapotnēm. Viņš vēroja sauli, kas debesis pielēja ar gaismu, “kā līgavainim izejot no sava kambara un stipram vīram līksmi staigājot savu ceļu”. Kalnu virsotnes lepni slējās pretī mākoņiem, un tālumā apvārsni ierobežoja Moāba kalnu kailā klinšu siena, bet pāri visam pletās gaiši zilā debess velve. Aiz tās mājoja Dievs. Dāvids To nevarēja redzēt, bet Viņa darbi Kungu slavēja it visās vietās. Dienas gaisma, zeltainie meži un kalni, pļavas un strauti, tas viss lika domām pacelties pie Gaismas Tēva, pie ikvienas labas un pilnīgas dāvanas Devēja. Radītāja rakstura un varenības atklāsmes ikdienas gaitās pildīja jaunā dziesminieka sirdi ar prieku un godbijīgu vēlēšanos Viņu [642] pielūgt. Domājot par Dievu un Viņa darbiem, veidojās un nobrieda Dāvida apziņa un sirds izjūtas, sagatavojot to vēlākās dzīves pienākumiem. Ar katru dienu viņš nonāca arvien tuvākā un ciešākā savienībā ar Radītāju. Prāts pastāvīgi tiecās pēc jauniem atziņu dziļumiem, meklējot iedvesmu dziesmai un arfai. Gaisā virmoja viņa balss radītās bagātās melodijas, atbalsojoties kalnos un it kā sasaucoties ar līksmo eņģeļu dziedāšanu Debesīs.
Kas var aptvert šo vientuļajos pakalnos, grūtā darbā un klejojumos pavadīto gadu rezultātus! Vienotībai ar dabu un Dievu, rūpēm par savu ganāmpulku, briesmām un saņemtajai palīdzībai, viņa vienkāršās dzīves priekiem un bēdām ne tikai vajadzēja veidot Dāvida raksturu un iespaidot viņa tālāko dzīvi, bet ar šī Israēla jaunā dziesminieka vārdiem arī visos nākamajos laikmetos iekvēlināt Dieva ļaužu sirdīs ticību un mīlestību, vadot tos arvien tuvāk tās Būtnes mīlošajai sirdij, kuras spēkā dzīvo visi Viņa radījumi.
Dāvids savas agrīnās vīrišķības skaistumā un spēkā sagatavojās ieņemt vietu starp zemes visdižākajiem vīriem. Viņa spējas kā dārgas Dieva dāvanas tika lietotas par godu dievišķajam Devējam. Laiks, kad varēja visu novērot un pārdomāt, viņam derēja tās gudrības un dievbijības attīstīšanai, kas to noveda tuvās attiecībās ar Dievu un eņģeļiem. Domājot par Radītāja pilnību, viņš arvien skaidrāk sāka izprast Dievu. Pār neskaidriem tematiem izlējās gaisma, sarežģītais kļuva izprotams, sajukums pārvērtās saskaņā, un ikkatrs jaunās gaismas stars izsauca jaunu prieku un Dieva un Pestītāja godam veltītas slavas dziesmas. Mīlestība, mokošās rūpes un sekojošās uzvaras — tas viss izraisīja dziļas pārdomas; un, vērojot Dieva mīlestību, kas atklājās visu viņa dzīves gaitu kārtošanā, tam sirdī atplauka arvien lielāka pateicība un godbijīga vēlēšanās pielūgt, bet balss izskanēja vēl spēcīgākās dziesmās un arfa vēl līksmākā priekā, tā ka ganu zēns gāja no spēka uz spēku, no atziņas uz atziņu, jo ar viņu bija Kunga Gars.