Ar Saulu Dievs Israēlam bija devis ķēniņu pēc viņu pašu [636] sirds, kā Samuēls to paziņoja, nododot Gilgalā valsts varu Saula rokās: “Un nu tagad redziet, te ir tas ķēniņš, ko jūs sev izraudzījāt, un kuru jūs prasījāt (..).” (1. Sam. 12:13) Piemīlīgs, augumā stalts un ar dižciltīgu stāju, — tāda bija viņa āriene, kas ļaužu domās saskanēja ar ķēnišķīgu cieņu; pie tam arī viņa drosmi un karavadoņa spējas ļaudis uzskatīja par visatbilstošākajām respekta un goda iemantošanai starp citām tautām. Tiem maz rūpēja, lai viņu ķēniņam būtu tādas augstas īpašības, kas vienīgās to darītu spējīgu valdīt taisnīgi un bezpartejiski. Viņi nelūdza tādu, kas būtu patiesi cēls savā raksturā, kas mīlētu un bītos Dievu. Attiecībā uz valdnieka īpašībām viņi nemeklēja padomu no Dieva, lai tas varētu pasargāt Viņa ļaužu īpatnējo un svēto raksturu. Tie nemeklēja Dieva ceļus, bet gan paši savus. Tāpēc Dievs viņiem deva ķēniņu, kādu tie vēlējās, — tādu, kura raksturs atspoguļoja viņu pašu raksturu. Ļaužu sirds nebija pakļāvusies Dievam, un arī viņu ķēniņš nebija padevies dievišķajai žēlastībai. Šī ķēniņa valdīšanas laikā tiem vajadzēja iegūt nepieciešamos piedzīvojumus, lai tie spētu saskatīt savu kļūdu un atkal uzticībā atgriezties pie Dieva.
Uzticējis atbildību par visu valsti, Kungs ķēniņu neatstāja vienu. Viņš tam deva Svēto Garu, lai atklātu viņa paša lielo vājumu un vajadzību pēc Dieva žēlastības, un, ja Sauls būtu paļāvies uz Dievu, tad Dievs tiešām būtu bijis ar viņu. Kamēr tā gribu pārvaldīja Dieva griba, kamēr viņš padevās Svētā Gara audzinošajai disciplīnai, tikmēr Dievs viņa pūlēm varēja piešķirt sekmes. Bet, kad Sauls izvēlējās rīkoties neatkarīgi no Dieva, Kungs vairs ilgāk nevarēja būt viņa vadonis un bija spiests to atcelt. Tad Viņš tronī aicināja “vīru pēc Viņa sirds prāta”. (1. Sam. 13:14) Ne tādu cilvēku, kuram nebūtu rakstura trūkumu, bet kurš pašpaļāvības vietā uzticētos Dievam un ļautos vadīties no Viņa Gara; kurš, apgrēkojies, pieņemtu rājienu un labotos.