Dzirdot šo briesmīgo spriedumu, Sauls izsaucās: “Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpis tā Kunga pavēli un arī tavus vārdus, patiesi, es vairāk bijos karavīrus un paklausīju viņu balsij.” Pravieša tiešās apsūdzības iebiedēts, Sauls atzina savu vainu, ko iepriekš stūrgalvīgi noliedza, tomēr turpināja apvainot ļaudis, skaidrodams, ka grēkojis, baidoties no tiem. Ne sirdsapziņas pārmetumi par izdarīto pārkāpumu, bet tikai bailes no soda lika Israēla ķēniņam vērsties pie Samuēla ar lūgumu: “Bet nu tagad, lūdzu, piedod man manus grēkus un griezies ar mani atpakaļ, jo es gribu nomesties ar savu vaigu pie zemes tā Kunga priekšā!” Ja Sauls patiesi būtu nožēlojis izdarīto pārkāpumu, tad viņš to atzītu publiski, tomēr vairāk par visu tas centās uzturēt savu autoritāti un saglabāt ļaužu uzticību. Viņš vēlējās izcelties ar Samuēla klātbūtni, lai nostiprinātu savu iespaidu tautā.
Uz to pravietis atbildēja: [632] “Es nepagriezīšos kopā ar tevi, tāpēc ka tu esi tā Kunga vārdu atmetis, un tagad arī tas Kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vairs ilgāk būt ķēniņš pār Israēlu.” Samuēlam pagriežoties, lai aizietu, ķēniņš izmisīgās bailēs satvēra tā svārku stūri, un tas noplīsa viņa rokās. Uz to pravietis paziņoja: “Šodien tas Kungs ir no tevis noplēsis Israēla valsts ķēniņa varu, un to Viņš ir devis kādam citam, kas ir labāks nekā tu.”
Sauls vairāk uztraucās par Samuēla aiziešanu, nekā par Dieva nelabvēlību. Viņš zināja, ka ļaudis drošāk uzticas pravietim nekā viņam. Sauls saprata, ka viņš nespēs uzturēt savu autoritāti, ja pēc dievišķās pavēles tagad cits tiktu svaidīts par ķēniņu. Viņš baidījās no tūlītējas sacelšanās, ja Samuēls viņu tā pilnīgi atstātu. Tādēļ Sauls lūdza pravieti pagodināt viņu ļaužu un virsnieku priekšā, atklāti pievienojoties viņam reliģiskajā kalpošanā. Pēc Dieva pavēles, Samuēls paklausīja ķēniņa lūgumu, lai nedotu iemeslu dumpim. Tomēr viņš palika tikai kā kluss dievkalpojuma liecinieks.
Vēl bija jāizpilda kāds bargs un briesmīgs taisnības darbs. Samuēlam publiski vajadzēja aizstāvēt Dieva godu un izteikt nosodījumu Saula rīcībai. Viņš pavēlēja atvest amalekiešu ķēniņu. Agags bija daudz vainīgāks un nežēlīgāks par visiem tiem, kas jau bija krituši no Israēla zobena; vīrs, kas ienīda Dieva ļaudis un meklēja viņu bojāeju un kura rīcība visiespaidīgākā veidā atbalstīja elku pielūgšanu. Izpildot pravieša pavēli, tas nāca, glaimodams sev, ka nāves briesmas ir garām. Samuēls paziņoja: ”“Kā tavs zobens sievām ir viņu bērnus laupījis, tā lai tava māte starp visām sievām paliek bez bērniem!” Un Samuēls sacirta Agagu gabalos tā Kunga priekšā Gilgalā.” To paveicis, Samuēls atgriezās savā dzīvesvietā Rāmā, bet Sauls devās uz Gibeu. Pēc tam pravietis un ķēniņš satikās vēl tikai vienu reizi.
Aicināts ieņemt troni, Sauls savas spējas novērtēja pazemīgi un labprāt pieņēma pamācības. Viņam nepietika zināšanu un piedzīvojumu un arī raksturā bija nopietni trūkumi. Kungs viņam par vadoni un palīgu piedāvāja Svēto Garu un nolika viņu tādā stāvoklī, kur tas varēja attīstīt Israēla valdniekam nepieciešamās rakstura īpašības. Ja viņš būtu palicis pazemīgās domās par sevi, cenšoties pastāvīgi vadīties no dievišķās gudrības, [633] tad arī būtu spējīgs sekmīgi un ar godu pildīt sava augstā stāvokļa pienākumus. Tad dievišķās žēlastības iespaidā arvien spēcīgākas kļūtu visas labās īpašības, un ļaunās tieksmes pakāpeniski zaudētu savu varu. Šo darbu Kungs vēlas padarīt pie ikviena, kas Viņam uzticas. Viņš daudzus ir aicinājis savā darbā tāpēc, ka tiem ir pazemīgs un mācību pieņemošs gars. Savā tālredzībā Dievs tos noliek tur, kur tie no Viņa var mācīties. Viņš tiem grib atklāt pastāvošos rakstura trūkumus, un visiem, kas meklē Viņa palīdzību, Viņš piešķirs spēkus izlabot savas kļūdas.
Bet Sauls augsto stāvokli izmantoja ļaunprātīgi un ar savu nepaklausību un neticību apkaunoja Dievu. Kaut arī sākumā aicināts ieņemt troni, viņš nebija augstās domās par sevi un sev neuzticējās, tomēr sekmes to darīja arvien pašpaļāvīgāku. Jau pati pirmā viņa valdīšanas laikā gūtā uzvara iekvēlināja sirdī vēlēšanos lepoties, kas bija viņa vislielākā nelaime. Jabeš-Gileadas atbrīvošanā parādītā drosme un militārā gudrība sajūsmināja visu tautu, ļaudis godināja ķēniņu, aizmirsdami, ka viņš bija tikai rīks, ar kuru savu darbu darīja Dievs; un kaut arī sākumā Sauls godu atdeva Dievam, tomēr vēlāk to pieņēma sev. Viņš pazaudēja atkarības izjūtu no Dieva un sirdī no Viņa šķīrās. Tā tika sagatavots ceļš pārdrošībai un svētuma apgānīšanai Gilgalā. Aklā uzticēšanās sev lika viņam atmest Samuēla rājienus. Ja Sauls atzina Samuēlu kā Dieva sūtītu pravieti, tad viņam vajadzēja pieņemt rājienu, kaut arī pats vēl nespēja saskatīt savu pārkāpumu. Ja viņš būtu bijis labprātīgs ieraudzīt un atzīt savu vainu, tad šis rūgtais piedzīvojums to sargātu nākotnē.
Ja Kungs jau tad būtu Saulu pilnīgi atstājis, Viņš vairs nesūtītu pie tā savu pravieti, uzticot noteiktu pienākumu, lai tas varētu izlabot savas pagātnes kļūdas. Kad cilvēks, kas sevi sauc par Dieva bērnu, kļūst bezrūpīgs Kunga gribas īstenošanā, ar to arī citus ietekmējot uz negodbijību un Kunga pavēļu aizmiršanu, tad vēl ir iespējama viņa neveiksmes pārvēršanās uzvarā, ja vien viņš patiesā nožēlā pieņem rājienu un pazemīgā ticībā atgriežas pie Dieva. Pazemība neveiksmēs bieži kļūst par svētību, rādot mums mūsu nespēku darīt Dieva prātu bez Viņa palīdzības. [634]
Novēršoties no rājiena, kuru Saulam sūtīja Dieva Svētais Gars, un stūrgalvīgi turpinot attaisnoties, viņš atmeta vienīgo līdzekli, kā Dievs var darboties, lai glābtu to no sevis paša. Viņš ietiepīgi šķīrās no Kunga un vairs nevarēja saņemt dievišķīgo palīdzību vai vadību, kamēr nebūs pārkāpumu nožēlojis un atgriezies.
Gilgalā, stāvot Israēla armijas priekšā un pienesot upuri Dievam, Sauls izlikās ļoti apzinīgs, bet viņa dievbijība nebija patiesa. Reliģiskā kalpošana, kas tika izdarīta tieši pretēji Dieva pavēlei, Saula rokas padarīja vēl vājākas, nostādot viņu ārpus tās palīdzības, kuru Dievs tik labprāt gribēja piešķirt.
Karagājienā pret Amaleku Sauls domāja, ka ir paveicis visu, kas Kunga dotajā pavēlē bija svarīgs; tomēr Kungam nepatika daļēja paklausība, ne arī Viņš gribēja atstāt neievērotu to, kas palika neizdarīts, vadoties no tik šķietami pārliecinošiem motīviem. Dievs cilvēkiem nav devis brīvību novirzīties no Viņa prasībām. Kungs Israēlam bija paziņojis: “Nedariet (..) ikviens, kā tam šķiet pareizi esam”, bet “Ņem vērā un klausi visus šos vārdus, ko Es tev pavēlu (..).” (5. Moz. 12:8,28) Izšķiroties par kādu rīcības veidu, mēs nedrīkstam jautāt, vai rezultātā nenotiks kas ļauns, bet tikai, vai tas saskan ar Dieva prātu. “Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē.” (Sal. pam. 14:12)
“Paklausība ir labāka nekā upuris.” Upuru pienešanai pašai par sevi nebija nekādas vērtības Dieva skatījumā. Tie bija paredzēti, lai upura pienesējs ar to apliecinātu nožēlu par grēku un ticību uz Kristu un svinīgi apsolītos nākotnē paklausīt Dieva likumiem. Bet bez grēka nožēlas, ticības un paklausīgas sirds šie upuri bija bezvērtīgi. Kad Sauls, tīši pārkāpjot Dieva pavēli, vēlējās pienest upuri no tā, ko Dievs bija nolēmis iznīcībai, viņš ar to atklāti parādīja necieņu dievišķajai autoritātei. Tāda upura pienešana būtu apvainojums Debesīm. Kaut arī Saula grēks un tā sekas ir visiem zināmas, cik daudzi vēl turpina rīkoties līdzīgi viņam! Atsakoties ticēt un paklausīt kādai Dieva pavēlei, tie neatlaidīgi turpina formālo reliģisko kalpošanu. Uz šādiem dievkalpojumiem Dieva Gars ne ar ko neatsaucas. Lai arī cik dedzīgi cilvēki censtos ievērot reliģiskās ceremonijas, Kungs tomēr viņus nevar pieņemt, ja tie ietiepīgi turpina pārkāpt kādu no Viņa pavēlēm.
“Nepaklausība ir kā buršanas grēks un patgalvība kā nekrietnība un kalpošana elkiem.” (Pēc Glika tulk.) [635] Nepaklausība iesākās pie sātana, un visa nepaklausība Dievam ir tieši saistīta ar sātanisko iespaidu. Kas nostājas pret Dieva pārvaldību, tie veido savienību ar lielo atkritēju, un tas izlietos visu savu varu un viltu, lai sagūstītu cilvēku izjūtas un maldinātu saprašanu. Viņš visām lietām liks parādīties nepareizā gaismā. Kas atrodas viņa valdzinošās burvības iespaidā, tie, līdzīgi mūsu pirmajiem vecākiem, ar pārkāpumu cerēs iegūt sev lielāku labklājību.
Par sātana pieviļošo varu nevar dot spēcīgāku pierādījumu par to, ka daudzi, kas atrodas viņa vadībā, piekrāpj sevi ar domām, ka tie kalpo Dievam. Kad Korahs, Datans un Abirams sacēlās pret Mozus autoritāti, viņi domāja, ka nostājas pretī tikai kādam cilvēciskam vadonim, vīram, kas līdzīgs viņiem pašiem, līdz pamazām nonāca pie pārliecības, ka tie tiešām kalpo Dievam. Bet līdz ar Dieva izredzētā darbarīka atmešanu tie atmeta Kristu; viņi apvainoja Dieva Garu. Tā Kristus dienās jūdu rakstu mācītāji un virsnieki, it kā dedzīgi aizstāvot Dieva godu, piesita krustā Viņa Dēlu. Tas pats gars vēl tagad mājo to cilvēku sirdī, kas pretēji Dieva gribai apņēmušies klausīt vienīgi savam prātam.
Sauls bija saņēmis visskaidrākos pierādījumus, ka Samuēlu vada Dieva Gars. Viņa uzdrošināšanās neņemt vērā pravieša izteikto Dieva pavēli runāja pretī saprāta balsij un veselīgam spriedumam. Šī liktenīgā pārdrošība jāpieraksta sātana maģiskajai varai. Sauls bija parādījis lielu dedzību elku kalpošanas un buršanas apspiešanā, tomēr, nepaklausot dievišķajai pavēlei, viņš vadījās no tā paša Dievam pretējā gara un tikpat patiesi bija sātana iedvesmots kā tie, kas nododas buršanai; pēc rājiena saņemšanas viņš nepaklausībai vēl pievienoja stūrgalvīgu ietiepību. Ar atklātu pievienošanos elku pielūdzējiem viņš nebūtu varējis Dieva Garu vairāk apvainot.
Izturoties nevērīgi pret Dieva teikto vai Viņa Gara brīdinājumiem un rājieniem, tiek sperts bīstams solis. Daudzi, līdzīgi Saulam, padodas kārdinājumam, līdz tie kļūst akli attiecībā uz grēka patieso raksturu. Viņi sev glaimo, ka ir vēlējušies aizsniegt kādu labu mērķi, tādēļ nav rīkojušies nepareizi, novirzīdamies no Kunga prasībām. Tā turpinot neņemt vērā žēlastības Garu, Viņa balss drīz vien vairs nav sadzirdama, un tie tiek atstāti maldiem, kurus sev izvēlējušies.