Tomēr dzīvi palikušie šo sodību nepieņēma kā brīdinājumu nožēlot grēkus, bet sāka uz šķirstu raudzīties ar māņticīgām bailēm. Ilgodamies atbrīvoties no tā klātbūtnes un tomēr neuzdrošinādamies to pārvietot, Bet-Šemešas ļaudis sūtīja vēsti Kirjat-Jearimas iedzīvotājiem, aicinādami tos šķirstu aizvest. Tie to paņēma ar lielu prieku. Viņi zināja, ka paklausīgajiem un uzticīgajiem šķirsts ir Dieva labvēlības ķīla. Svinīgā līksmībā viņi to pārnesa savā pilsētā un nolika levīta Abinadaba namā. Šis vīrs uzdeva savam dēlam Ēleāzaram rūpēties par to, un tā šķirsts tur palika ilgus gadus.
Daudzajos gados pēc tam, kad Kungs pirmo reizi parādījās Annas dēlam, Samuēla aicinājumu pravieša amatam bija sākusi atzīt visa tauta. Atklāti un patiesi nododams dievišķo brīdinājumu Ēļa namam, pildīdams šo sāpīgo un grūto pienākumu, Samuēls parādīja, ka ir uzticīgs Jehovas vēstnesis: “Un Kungs bija ar viņu un neļāva nevienam no viņa vārdiem krist zemē. Un viss Israēls no Dana līdz Bēršebai [590] atzina, ka Samuēls ir Kunga pravietis.”
Israēlieši kā tauta turpināja dzīvot neticībā un kalpot elkiem, tādēļ par sodu vēl arvien palika filistiešu pakļautībā. Šajā laikā Samuēls pārstaigāja pilsētas un ciemus, cenzdamies ļaužu sirdis pievērst viņu tēvu Dievam, un viņa pūlēm netrūka labu panākumu. Divdesmit gadus cietis zem ienaidnieka spaidiem, “viss Israēla nams raidīja nemitīgi žēlabas pie tā Kunga”. Samuēls tiem deva padomu: “Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un it īpaši Aštartes attēlus, pievērsiet savu sirdi tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam (..).” — Šeit mēs redzam, ka dievbijīgu dzīvesveidu un sirds reliģiju jau Samuēla dienās mācīja tāpat, kā Kristus to darīja, dzīvojot virs zemes. Bez Kristus jaukā skaistuma senā Israēla ārējām reliģijas formām nebija nekādas vērtības. Tāpat tas ir arī pie mūsu laika Israēla.
Šodien nepieciešama tāda pati patiesās sirds reliģijas atdzimšana, kādu piedzīvoja senais Israēls. Grēku nožēla ir pirmais solis, kas jāsper visiem, kuri grib atgriezties pie Dieva. Neviens šo darbu nevar izdarīt otra vietā. Mums katram pašam sava dvēsele jāpazemo Dieva priekšā un jāatstāj personīgie elki. Kad mēs būsim darījuši visu, ko spējam, Kungs mums parādīs savu pestīšanu.
Sadarbojoties ar citiem cilšu vecākiem, Micpā kopā sanāca liela tautas sapulce. Šeit tika izziņots svinīgs gavēnis. Dziļi pazemojoties, ļaudis atzina grēkus un par liecību savai apņēmībai paklausīt dzirdētajām pamācībām piešķīra Samuēlam soģa autoritāti.
Filistieši šo sanāksmi iztulkoja kā kara padomi un ar lieliem spēkiem devās uz priekšu, lai izklīdinātu Israēlu, pirms vēl tie būtu izstrādājuši kaut kādus plānus. Ziņas par filistiešu tuvošanos ļaudis ļoti izbiedēja. Tie lūdza Samuēlu: “Nemities mūsu labad skaļi piesaukt to Kungu, mūsu Dievu, lai Viņš mūs izglābj no filistiešu rokas.”
Kamēr Samuēls vēl gatavoja jēru pienešanai par dedzinājamo upuri, filistieši tuvojās Israēlam, lai karotu. Tad Visvarenais, kas uz Sinaja bija nonācis ugunī, dūmos un pērkona dārdos, kas pāršķīra Sarkano jūru un sataisīja Israēla bērniem ceļu pāri Jordānai, atkal parādīja savu spēku. [591] Drausmīgs negaiss izlauzās pār tuvojošos karaspēku, un zeme tika nosēta vareno karavīru mirušām miesām.
Israēlieši bija palikuši uz vietas klusā bijībā, drebot cerībā un bailēs. Redzot savu ienaidnieku briesmīgo sakāvi, tie saprata, ka Dievs ir pieņēmis viņu grēku nožēlu. Lai gan kaujai nesagatavoti, tie tagad satvēra kritušo filistiešu ieročus un vajāja bēgošo karaspēku līdz Bet-Karai. Šī varenā uzvara tika gūta tieši uz tā paša lauka, kur pirms divdesmit gadiem filistieši sakāva Israēlu, nogalināja priesterus un paņēma Derības šķirstu. Kā tautām, tā atsevišķām personām taka, kas iezīmējās ar paklausību Dievam, ir drošības un laimes ceļš, bet pārkāpumi ved vienīgi pretī postam un sakāvei. Filistieši tagad bija tik pilnīgi uzvarēti, ka atdeva Israēlam kādreiz atņemtos cietokšņus un daudzus gadus atturējās no jebkuras naidīgas rīcības. Citas tautas sekoja šim piemēram, un israēlieši baudīja mieru līdz pat Samuēla pārvaldības laika beigām.
Lai šo gadījumu nekad neaizmirstu, Samuēls starp Micpu un Šenu uzcēla piemiņas akmeni un nosauca to Eben ha Ēzera — palīdzības akmens, teikdams ļaudīm: “Līdz šejienei tas Kungs mums ir palīdzējis.”