Vaimanu un žēlabu skaņas aizsniedza gaidītāju pie saiešanas telts. Tad vēstnesi atveda pie viņa. Un vīrs Ēlim sacīja: “Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un pie tam mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši (..).” Lai cik briesmīgi tas bija, tomēr Ēlis to vēl spēja panest, jo viņš to bija gaidījis, bet, kad sūtnis piebilda: “(..) ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu”, viņa sejai pārskrēja neizsakāmu ciešanu izteiksme. Doma, ka viņa grēki tā apkaunojuši Dievu un likuši no Israēla atraut savu klātbūtni, bija vairāk, nekā viņš spēja izturēt; spēki to atstāja, viņš krita, “lauza savu sprandu un nomira”.
Pinehasa sieva, neskatoties uz sava vīra bezdievību, bijās Kungu. Vīratēva un vīra nāve, un vairāk par visu — briesmīgā vēsts, ka paņemts Derības šķirsts, izraisīja arī viņas nāvi. Tā redzēja, ka zudusi pēdējā Israēla cerība, tādēļ bērnu, kas piedzima šajā nelaimes stundā, nosauca Ihabods — “Godība ir atņemta nost no Israēla!” Ar pēdējo elpas vilcienu tā atkārtoja skumjos vārdus: “Godība ir atrauta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts Dieva šķirsts (..).”
Bet Kungs nebija pilnīgi atstājis savus ļaudis un arī ilgi necieta pagānu līksmošanos. Viņš filistiešus bija izlietojis kā ieroci Israēla pārmācīšanai, un tagad izmantoja Derības šķirstu pašu filistiešu sodīšanai. Agrākos laikos Dieva klātbūtne bija pavadījusi Derības šķirstu, lai tas būtu Viņa paklausīgās tautas stiprums un gods. Šī neredzamā klātbūtne turpināja būt ar to, lai sagādātu briesmas un iznīcību Viņa svēto likumu pārkāpējiem. Kungs bieži izlieto savus niknākos ienaidniekus Viņa tautas neuzticības sodīšanai. Bezdievīgie var kādu laiku triumfēt, redzēdami Israēlu ciešam sodu; bet pienāk laiks, kad arī viņi spiesti [586] izjust grēkus nīstošā Dieva sprieduma bardzību. Kur vien tiek kopta netaisnība, tur ātri un neizbēgami seko Dieva sods.
Filistieši gavilēdami nonesa Derības šķirstu Ašdodā, vienā no savas zemes piecām galvenajām pilsētām, un nolika to dieva Dagona namā. Tie iedomājās, ka spēks, kas līdz šim pavadīja Derības šķirstu, tagad piederēs viņiem un ka tas kopā ar Dagona spēku tos padarīs neuzvaramus. Bet, kad tie otrā dienā ieradās templī, tad ieraudzīja skatu, kas tos pildīja ar šausmām. Dagons bija nokritis Derības šķirsta priekšā ar seju uz zemes. Priesteri godbijīgi uzcēla elka tēlu un novietoja to agrākajā vietā. Tomēr nākamajā rītā tie to atkal atrada dīvainā kārtā izkropļotu guļam Derības šķirsta priekšā uz zemes. Šī elku tēla augšdaļa izskatījās pēc cilvēka, bet apakšējā atgādināja zivi. Tagad visi cilvēka miesai līdzīgie locekļi bija nocirsti un bija palikusi tikai zivij līdzīgā tēla apakšējā daļa. Priesterus un ļaudis sagrāba bailes; tie šo noslēpumaino notikumu uzskatīja kā ļaunu zīmi, kas vēstīja viņu pašu un viņu dievību bojāeju Israēla Dieva priekšā. Viņi iznesa Derības šķirstu no tempļa un novietoja kādā atsevišķā ēkā.
Tad Ašdodas ļaudis pārņēma kāda mokoša un ļauna slimība un, atcerēdamies mocības, ar kādām Israēla Dievs sita ēģiptiešus, viņi savu nelaimi pierakstīja Derības šķirsta klātbūtnei, tādēļ nolēma to nogādāt Gatā. Tomēr sērga sekoja tieši pa pēdām, un tās pilsētas iedzīvotāji šķirstu nosūtīja tālāk uz Ekronu. Šeit ļaudis to saņēma ar izbailēm, kliegdami: “Vai jūs esat atnesuši Israēla Dieva šķirstu pie mums, lai mūs un visu mūsu tautu nomaitātu?” Viņi griezās pēc aizsardzības pie saviem dieviem, tāpat kā to bija darījuši Ašdodas un Gatas iedzīvotāji, bet iznīcība turpinājās, līdz bēdās “no pilsētas pret debesīm cēlās žēlabas”. Baidīdamies Derības šķirstu ilgāk turēt cilvēku mājokļos, tie beidzot to novietoja klajā laukā. Tad sekoja peļu sērga, kas apsēda zemi un iznīcināja ražu kā noliktavās, tā uz lauka. Tautai, šķiet, draudēja pilnīga iznīcība no slimībām vai bada.
Septiņus mēnešus Derības šķirsts palika Filistijā, un pa šo laiku israēlieši neko nedarīja tā atgūšanai. Bet filistieši tagad jau tikpat ļoti vēlējās atbrīvoties no tā klātbūtnes, kā kādreiz bija ilgojušies to iegūt. Spēka avota vietā tas viņiem bija kļuvis par smagu nastu un lielu lāstu. [587] Tomēr tie nezināja, ko iesākt, jo, kur vien šķirsts gāja, tur sekoja Dieva sods. Ļaudis griezās pie vadoņiem, priesteriem un pareģiem ar spiedošu jautājumu: “Ko lai mēs darām ar tā Kunga šķirstu? Izziniet, kādā veidā lai mēs to nosūtām atpakaļ tā īstajā vietā!” Viņiem deva padomu nosūtīt to atpakaļ kopā ar dārgu vainas izpirkšanas upuri, jo tikai tādā ceļā, — kā sacīja priesteri, — viņi paši var tikt dziedināti un kļūs arī zināms, kādēļ Dieva roka vēl no tiem nav atstājusies.
Lai atvairītu vai novērstu kādu sērgu, pagāniem senatnē bija ieradums izgatavot no zelta, sudraba vai kāda cita materiāla attēlu tam, kas izsauca samaitāšanu, vai arī tai lietai vai miesas daļai, kas bija sevišķi cietusi. Šos priekšmetus novietoja uz kāda staba vai citā labi redzamā vietā un domāja, ka tas ir spēcīgs līdzeklis pret ļaunumu, uz ko tie norāda. Pie dažām pagānu tautām šāds ieradums pastāv vēl līdz šai dienai. Kad kāds slimnieks iet sava dieva namā, lai atgūtu veselību, viņš sev līdzi ņem cietušās miesas daļas metāla vai cita materiāla kopiju un to pienes kā upuri savam dievam.
Saskaņā ar pastāvošo māņticību, filistiešu lielkungi pavēlēja ļaudīm izgatavot šādu viņu ciešanu attēlu, — “pēc filistiešu pavaldoņu skaita — piecus lielus zelta trumus un piecas zelta peles, jo viena un tā pati sērga ir pārņēmusi viņus visus: ir tautu, ir vadoņus.”
Šie gudrie vīri atzina, ka ar šķirstu saistās kāds noslēpumains spēks, — spēks, kuram viņu gudrība nespēj pretoties. Tomēr tie nedeva ļaudīm padomu novērsties no saviem elkiem un kalpot Dievam. Tie vēl arvien ienīda Israēla Dievu, lai gan satriecošā sodība tos spieda padoties Viņa autoritātei. Līdzīgi arī grēcinieki, saņemot Dieva sodu, var pārliecināties, ka veltīgi ir pret Viņu karot, tie var būt spiesti padoties Viņa varai, bet savās sirdīs turpina pretoties dievišķai vadībai. Tāda padošanās nevienu grēcinieku nevar izglābt. Dievam jāatdod sirds, — tai jāļaujas pārveidoties no dievišķās žēlastības, pirms var tikt pieņemta kāda cilvēka grēku nožēla.
Ak, cik liela ir Dieva lēnprātība pret ļauna darītājiem! Elku pielūdzēji filistieši un atkritušais Israēls vienādā mērā baudīja Viņa aizgādības labvēlību. Uz nepateicīgo, dumpīgo cilvēku ceļa klusām klājas tūkstošiem neievērotu žēlastības dāvanu. [588] Katra svētība viņiem liecināja par tās Devēju, bet tie bija vienaldzīgi pret Viņa mīlestību. Dieva lēnprātība pret cilvēku bērniem bija ļoti liela, bet, kad tie stūrgalvīgi turpināja palikt savos grēkos un nevēlējās tos nožēlot, Viņš savu sargājošo roku atrāva. Kad tie atteicās uzklausīt Dieva balsi Viņa radības darbos un Viņa Vārdā izteiktajos brīdinājumos, padomos un pārmetumos, tad Viņš bija spiests runāt uz tiem ar sodībām.
Starp filistiešiem atradās daži, kas pretojās Derības šķirsta nosūtīšanai atpakaļ uz tā zemi. Tādā veidā atzīt Israēla Dieva varu lepnajiem filistiešiem bija pazemojums. Bet “priesteri un zintnieki” ļaudīm deva padomu neatdarināt faraona un ēģiptiešu stūrgalvību, lai neizsauktu pār sevi vēl lielāku nelaimi. Izdomāja plānu, kuram visi piekrita, un to tūlīt arī īstenoja dzīvē. Derības šķirstu ar zelta grēku upuri uzlika uz jauniem ratiem, ar ko bija novērstas visas sagānīšanas briesmas. Ratos iejūdza divas govis, uz kuru kakla vēl nebija likts nekāds jūgs. Viņu teļus ieslēdza mājās un govīm atļāva brīvi iet, uz kurieni tām tīk. Ja Derības šķirsts tādā veidā tiktu vests atpakaļ pie israēliešiem pa Bet-Šemešas ceļu, kas bija tuvākā levītu pilsēta, tad tā būtu zīme, ka visu šo ļaunumu viņiem ir darījis Israēla Dievs, bet ja nē, tie teica: “Tad mēs zināsim, ka Viņa roka nav mūs skārusi, bet tas mums bija tāpat nejauši noticis.”
Kad govis atlaida, tās pameta savus mazuļus un maudamas devās taisni pa ceļu uz Bet-Šemešu. Ratus nevadīja neviena cilvēciska roka, bet pacietīgie lopiņi gāja savu ceļu. Dieva klātbūtne gādāja par Derības šķirstu, un tas droši nonāca nodomātajā vietā.
Bija tieši kviešu pļaujamais laiks, un Bet-Šemešas ļaudis ielejā pļāva labību. “Kad tie savas acis pacēla un ieraudzīja šķirstu nākam, tad tie, to redzēdami, kļuva līksmi. Un rati nobrauca Jozuas, Bet-Šemešas iedzīvotāja, tīrumā un tur apstājās. Un tur bija liels akmens, un tie saskaldīja ratus malkā, bet govis upurēja kā dedzināmo upuri tam Kungam.” Filistiešu lielkungi, kas bija sekojuši Derības šķirstam “līdz Bet-Šemešas robežām” un bija noskatījušies tā saņemšanu, tagad griezās atpakaļ uz Ekronu. Sērga mitējās, un tie saprata, ka viņu nelaime ir bijusi kā Israēla Dieva sods. [589]
Bet-Šemešas ļaudis ātri izplatīja vēsti, ka Derības šķirsts atrodas pie viņiem, un no visas apkārtnes plūda ļaudis, lai apsveiktu tā atgriešanos. Derības šķirsts tika uzlikts uz akmens, kas pirms tam bija noderējis par altāri, un tā priekšā Kungam pienesa vēl citus upurus. Ja upurētāji būtu nožēlojuši arī savus grēkus, tad tos pavadītu Kunga svētības. Bet tie nebija uzticīgi paklausījuši Kunga likumam un, priecādamies par Derības šķirsta atgriešanos kā par labu priekšvēstnesi, tomēr pareizi neizprata šķirsta svētumu. Nemeklēdami tā novietošanai piemērotāku vietu, tie to atstāja ārā kviešu laukā. Turpinādami aplūkot svēto šķirstu un runādami par brīnišķo veidu, kā tas atgriezies, tie sāka izteikt savas nojautas par to, kur īsti slēpjas tā brīnišķīgais spēks. Ziņkāres pārvarēti, viņi beidzot noņēma vāku un uzdrošinājās to atvērt.
Viss Israēls bija mācīts raudzīties uz šķirstu ar cieņu un dziļu godbijību. Saņemdami pavēli to pārnest no vienas vietas uz otru, levīti ne reizi neuzdrošinājās to uzlūkot. Tikai vienreiz gadā augstajam priesterim bija ļauts skatīt Derības šķirstu. Pat pagāni filistieši nebija uzdrošinājušies noņemt tā vāku. Debesu eņģeļi neredzamā veidā to pavadīja visos gājumos. Un negodīgā Bet-Šemešas ļaužu pārdrošība tūlīt tika sodīta. Daudzi nomira pēkšņā nāvē.