[560] Vispārējās atkrišanas vidū uzticīgie Dieva pagodinātāji turpināja Viņu lūgt par Israēla atbrīvošanu. Kaut arī šķita, ka tie netiek uzklausīti un apspiedēju vara gadu no gada arvien smagāk gulstas pār zemi, tomēr Dievs jau gatavoja jaunu palīdzību. Tieši pirmajos filistiešu spaidu gados piedzima kāds bērns, ar kuru Dievs bija nodomājis pazemot šo spēcīgo ienaidnieku varu.
Kalnu zemē, kas robežojās ar filistiešu līdzenumu, atradās Coras pilsētiņa. Šeit dzīvoja Manuas ģimene no Dana cilts, viena no nedaudzajām saimēm, kas vispārējās atkrišanas vidū bija palikusi uzticīga Jehovam. Manuas sievai, kurai nebija bērnu, parādījās “Kunga eņģelis” ar vēsti, ka viņai būs dēls, kuru Dievs izlietos, lai sāktu atbrīvot Israēlu. Sakarā ar to eņģelis viņu pamācīja par tās dzīvesveidu un arī par bērna audzināšanu: “(..) nedzer vīnu, nedz stiprus reibinošus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts (..).” (Soģu 13. nod.) Tas pats aizliegums jau no paša sākuma attiecās arī uz bērnu ar tālāku norādījumu, ka nedrīkst apgriezt viņa matus, jo tam jau no dzimšanas kā nazīram jābūt svētītam Dievam.
Sieva uzmeklēja vīru un pastāstīja par eņģeļa apmeklējumu un viņa doto vēsti. Baidoties, ka tā šajā svarīgajā tiem uzticētajā darbā ir kaut ko pārpratusi, vīrs lūdza Dievu: “Ak Kungs, es Tevi lūdzu, lai tas Dieva vīrs, ko tu biji sūtījis, vēlreiz atnāk pie mums un pamāca mūs, kā mēs ar to zēnu, kam ir jāpiedzimst, lai rīkojamies!”
Kad eņģelis pēc tam atkal parādījās, Manua norūpējies jautāja: “Ja tavs vārds piepildītos, kā tad vajadzētu rīkoties ar šo zēnu, un kas viņam būs jādara?” Eņģelis atkārtoja iepriekšējo pamācību: “Šī sieva lai atturas no visa tā, ko es viņai esmu minējis. [561] Neko, kas izaug no vīna koka, viņai nebūs ēst, un viņai nebūs dzert ne vīnu, ne stipru reibinošu dzērienu, un viņai nebūs neko tādu ēst, kas ir nešķīsts; visu, ko es esmu viņai pavēlējis, to lai viņa ievēro.”
Manuam apsolītajam bērnam Dievs bija paredzējis svarīgu darbu, un, lai viņam būtu uzdevuma izpildei nepieciešamās īpašības, tad kā mātei, tā bērnam, vajadzēja rūpīgi regulēt savus ieradumus. Pēc eņģeļa pavēles Manuas sieva nedrīkstēja dzert ne vīnu, ne stiprus dzērienus un nedrīkstēja lietot nešķīstu barību. Turklāt tai vēl tika piekodināts: ”Visu, ko es esmu viņai pavēlējis, to lai viņa ievēro.” Mātes ieradumi iespaido bērnu vai nu uz labu, vai uz ļaunu. Ja tā vēl savam bērnam labu, tad viņai jāvadās no pamatlikumiem un jāievēro sātība un pašaizliedzība. Neprātīgi padomdevēji kādreiz varbūt vēlēsies iestāstīt, ka tai jāapmierina katra sava iegriba un katra iedoma; bet tādi uzskati ir nepareizi un ļauni. Ar Dieva pavēli mātei tiek uzlikts vissvinīgākais pienākums — vienmēr kontrolēt savu rīcību.
Arī tēviem šajā ziņā ir tāda pati atbildība kā mātēm. Abi vecāki uz bērniem pārnes savas garīgās un miesīgās īpašības, savas tieksmes un iekāres. Vecāku nesātības dēļ bērniem bieži trūkst miesīgā, garīgā un tikumiskā spēka. Dzērāji un tabakas cienītāji var nodot un arī nodod saviem bērniem nekad neapmierināmas iekāres, satrauktas asinis un uzbudinātus nervus. Izlaidīgi cilvēki bieži bērniem kā mantojumu atstāj savas nesvētās iegribas un pat riebīgas slimības. Tā kā bērniem ir mazāk spēka pretoties kārdinājumiem, nekā viņu vecākiem, tad katra nākamā paaudze grimst arvien dziļāk un dziļāk. Vecāki lielā mērā ir atbildīgi ne tikai par spēcīgajām kaislībām un bērnu samaitātajām tieksmēm, bet arī par tūkstošiem aklo, slimīgo vai prātā vājo piedzimušo bērnu trūkumiem.
Katram tēvam un mātei jājautā: “Kā lai mēs izturamies pret šo bērnu, kas tagad dzims?” Daudzi pārāk mazu vērību velta dažādo iespaidu ietekmei pirms bērna dzimšanas, bet pamācība, ko Debesis sniedza šiem ebreju vecākiem un kuru divas reizes skaidri un svinīgi atkārtoja, rāda, kā uz to skatās mūsu Radītājs.
Un nepietika ar to vien, ka bērns jau no vecākiem saņēma labu iedzimtību, vajadzēja notikt arī rūpīgai apmācībai un pareizu ieradumu veidošanai. Dievs pavēlēja, lai nākamais soģis [562] un Israēla atbrīvotājs jau no agras bērnības tiktu audzināts pēc stingri sātīgiem principiem. Viņam no dzimšanas vajadzēja būt nazīram, ar ko uz visiem laikiem bija aizliegts lietot vīnu un stiprus dzērienus. Bērnam jau no zīdaiņa vecuma bija jāsniedz mācības par sātību, pašaizliedzību un savu ieradumu kontroli.
Eņģeļa aizliegums sevī ietvēra visas “nešķīstās lietas”. Atšķirība starp šķīsto un nešķīsto barību nebija tikai tukšs ceremoniāls vai patvaļīgs iekārtojums, bet dibinājās uz veselības saglabāšanas pamatlikumiem. Šīs atšķirības ievērošana lielā mērā veicinājusi brīnišķo dzīvotspēju, ar ko gadu tūkstošiem ilgi izceļas jūdu tauta. Sātības principi jāsaprot daudz plašāk, nekā tikai attiecībā uz reibinošiem dzērieniem. Kairinošas un nesagremojamas barības lietošana veselībai ir tikpat kaitīga un daudzos gadījumos ir kā sēkla dzeršanas ieraduma veidošanā. Patiesa sātība mūs māca atturēties no visa, kas kaitīgs, un lietot saprātīgi to, kas veselīgs. Tikai nedaudziem ir pareiza izpratne par to, cik daudz viņu ēšanas ieradumi iespaido veselību, raksturu, viņu lietderību šajā pasaulē, kā arī mūžīgo likteni. Ēšanas kārei vienmēr jāatrodas morāles un saprāta pakļautībā. Miesai jākalpo garam, un nekad otrādi.
Manuam dotais dievišķais apsolījums piepildījās noteiktajā laikā, piedzimstot dēlam, kuru nosauca par Simsonu. Kad zēns paaugās, skaidri varēja redzēt, ka tas ir apdāvināts ar ārkārtīgu fizisku spēku. Simsons un viņa vecāki labi zināja, ka tas nav atkarīgs no viņa labi sapītajām bizēm, bet gan no nazīra solījuma pildīšanas, par ko simboliski liecināja garie mati. Ja Simsons Dieva pavēlēm būtu palicis tikpat uzticīgs kā viņa vecāki, tad tam par daļu būtu daudz cēlāks un laimīgāks liktenis. Bet viņu samaitāja satiksme ar elku kalpiem. Tā kā Coras pilsēta atradās tuvu pie filistiešu robežām, tad Simsons ar tiem ielaidās draudzīgās attiecībās. Tā viņam jau jaunībā izveidojās jutekliski ieradumi, kuru iespaids aptumšoja visu tālāko dzīvi. Simsonam iepatikās kāda jauna sieviete, kas dzīvoja filistiešu pilsētā Timnā, un viņš nolēma to ņemt sev par sievu. Dievbijīgajiem vecākiem, kas viņu centās atrunāt no šī nodoma, tas vienkārši atbildēja: “(..) viņa ir manām acīm patīkama.” (Soģu 14. — 16. nod.) Vecāki beidzot pakļāvās viņa iegribai, un notika kāzas.
Tieši tad, kad viņš nāca vīra gados, laikā, kad viņam [563] vajadzēja izpildīt dievišķo aicinājumu, laikā, kad tam vairāk nekā jebkad agrāk vajadzēja būt Dievam uzticīgam, Simsons pats savienojās ar Israēla ienaidniekiem. Viņš nejautāja, vai, saistot sevi ar paša izraudzīto personu, varēs labāk pagodināt Dievu, vai arī nonāks tādā stāvoklī, kur nespēs izpildīt viņam norādīto dzīves uzdevumu. Visiem, kas vairāk par visu grib pagodināt Kungu, Dievs ir apsolījis dot gudrību, bet tiem, kas kāro izpatikt sev, nav nekādu apsolījumu.
Cik daudzi rīkojas tāpat kā Simsons! Cik bieži tiek noslēgtas laulības starp dievbijīgiem un bezdievīgiem, kad vīra vai sievas izvēli nosaka tieksmes! Tie neprasa padomu no Dieva, ne arī meklē Viņa godu. Kristietībai uz laulības attiecībām vajadzētu atstāt noteicošu iespaidu, bet pārāk bieži motīvi, kas virza uz šo savienību, nemaz nesaskan ar kristīgajiem pamatlikumiem. Sātans pastāvīgi tiecas nostiprināt savu varu pār Dieva ļaudīm, pamudinot tos uz savienību ar saviem pavalstniekiem, un, lai to sasniegtu, viņš cenšas uzkurt sirdī nesvētas kaislības. Tomēr Kungs savā Vārdā ir skaidri norādījis, lai Viņa ļaudis nesaistītos ar tiem, kuros nevalda Viņa mīlestība. “Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem?” (2. Kor. 6:15,16)
Savās kāzu svinībās Simsons nonāca tuvās attiecībās ar tiem, kas ienīda Israēla Dievu. Ikviens, kas labprātīgi uzņemas tādu radniecību, būs spiests sajust, ka viņam zināmā mērā jāpiemērojas sava dzīvesbiedra ieradumiem un dzīvesveidam. Tā pavadītais laiks atstāj ļaunāku iespaidu, kā ja būtu vienkārši izšķiests. Tiek ierosinātas domas un runāti vārdi, kas cenšas noārdīt pamatlikumu stiprumus un vājināt dvēseles cietoksni.
Sieviete, kuras dēļ Simsons pārkāpa Dieva pavēli, izrādījās neuzticama, vēl pirms beidzās kāzu svinības. Sadusmots par tādu nodevību, Simsons viņu uz laiku atstāja un devās uz mājām Corā. Kad viņš vēlāk nomierinājies atgriezās pēc savas līgavas, tā jau bija apprecējusies ar citu. Viņa atriebība visu filistiešu lauku un vīnadārzu izpostīšanā tos tik ļoti sadusmoja, ka tie Simsona sievu nogalināja, kaut gan paši bija spieduši viņu izdarīt šo krāpšanu, ar ko iesākās visa nelaime. [564] Simsons jau bija parādījis savu spēku, kailām rokām nonāvējot jaunu lauvu un nosizdams trīsdesmit Askolonas vīrus. Tagad, satracināts par sievas mežonīgo nogalināšanu, viņš “varenā kautiņā sadragāja to plecus un gurnus”. Un tad, meklēdams drošu patvērumu no saviem ienaidniekiem, viņš aizgāja pie Jūdas cilts un “dzīvoja Ētama kalna aizā”.
Uz turieni tam sekoja liels filistiešu karaspēks, un Jūdas iedzīvotāji lielās bailēs nekrietni piekrita viņa izdošanai. Pie viņa ieradās apmēram trīs tūkstoši vīru no Jūdas. Tomēr, neskatoties uz savu lielo pārspēku, tie neuzdrošinājās viņam tuvoties, jo nebija pārliecināti, ka savas zemes ļaudīm tas neko ļaunu nedarīs. Simsons piekrita, lai viņu saistītu un izdotu filistiešiem, tikai Jūdas vīriem bija jāapsola, ka tie viņam neuzbruks, lai viņš nebūtu spiests tos nogalināt. To sasēja ar divām jaunām virvēm, un, ienaidniekiem par lielu prieku, noveda viņu nometnē. Bet, kamēr kalnos vēl atbalsojās filistiešu prieka saucieni, pār Simsonu “nāca Kunga Gars”. Viņš jaunās stiprās virves sarāva gabalos kā uguns apsvilinātus pavedienus un pēc tam, satvēris pirmo pagadījušos ieroci, lai gan tas bija tikai ēzeļa žokļa kauls, kas viņa rokās kļuva par varenāku rīku nekā zobens vai šķēps, sita filistiešus, līdz tie šausmās bēga, atstājot kaujas laukā tūkstoš kritušo.