Ja israēlieši būtu gatavi pievienoties Simsonam un izmantot šo uzvaru, tad būtu atbrīvojušies no savu apspiedēju varas. Bet tie bija kļuvuši mazdūšīgi un gļēvi. Viņi nebija izpildījuši Dieva doto uzdevumu, nebija izdzinuši pagānus, bet vēl piedalījušies viņu pazemojošajos ieradumos, panesuši viņu nežēlību un pat aizstāvējuši to netaisno rīcību, kamēr tā nevērsās pret viņiem pašiem. Nonākuši zem apspiedēju varas, tie verdziski padevās pazemojumiem, no kuriem varēja izbēgt, ja tikai būtu paklausījuši Dievam. Pat tad, kad Kungs tiem sūtīja kādu atbrīvotāju, tie nereti pameta viņu vienu un pievienojās ienaidniekiem.
Pēc šīs uzvaras israēlieši Simsonu iecēla par soģi, un viņš tos tiesāja divdesmit gadus. Tomēr viens nepareizs solis bija sagatavojis ceļu nākamajam. Simsons bija pārkāpis Dieva pavēli, ņemdams sievu no [565] filistiešiem, un tagad vēlreiz uzdrošinājās iet un viņu vidū, kas bija tā nāvīgākie ienaidnieki, padoties neatļautai kaislībai. Paļaudamies uz savu lielo spēku, kas filistiešiem iedvesa tādas bailes, viņš droši devās uz Gazu, lai apmeklētu kādu šīs vietas netikli. Uzzinot par viņa ierašanos, Gazas iedzīvotājos pamodās vēlēšanās atriebties. Viņu ienaidnieks tagad atradās ieslēgts visstiprāk nocietinātās pilsētas mūros. Tie bija pārliecināti par savu laupījumu un tikai gaidīja līdz rītam, lai tad varētu pilnīgi triumfēt.
Pusnaktī Simsons tika pamodināts. Saprotot, ka viņš ir lauzis nazīra svinīgo solījumu, sirdsapziņas apsūdzošā balss radīja nožēlu. Neskatoties uz izdarīto grēku, Dieva žēlastība to vēl nebija atstājusi. Atkal viņa brīnišķīgais spēks palīdzēja tam atbrīvoties. Piegājis pilsētas vārtiem, viņš tos izcēla ar visiem stabiem un aizsargierīcēm un uznesa kalna galā pa ceļam uz Hebronu.
Pat tas, ka viņš tik tikko bija izglābies, nespēja to atturēt no grēcīgajiem ceļiem. Viņš vairs neriskēja doties starp filistiešiem, tomēr turpināja padoties jutekliskām baudām, kas to veda pretī bojāejai. “Pēc tam notikās, ka viņš iemīlēja kādu meiteni Sorekas ielejā”, netālu no viņa dzimtās vietas. Tās vārds bija Delīla — “aprijēja”. Sorekas ieleja bija ievērojama ar vīna dārziem; arī tas bija kārdinājums svārstīgajam nazīram, kurš jau bija padevies vīna baudīšanai un ar to sarāvis vēl vienu saiti, kas viņu vienoja ar šķīstumu un Dievu. Filistieši modri novēroja visu, ko darīja viņu ienaidnieks, un, kad tas sevi pazemoja ar šo jauno aizraušanos, tie nolēma viņu iznīcināt ar Delīlas palīdzību.
Uz Sorekas ieleju nosūtīja delegāciju, kas sastāvēja no ievērojamākajiem filistiešu vīriem, pa vienam no katras provinces. Tie neuzdrošinājās Simsonam uzbrukt, kamēr tam piemita tāds liels spēks, bet apņēmās, ja vien tas būtu iespējams, uzzināt šī spēka noslēpumu. Tāpēc viņi uzpirka Delīlu, lai tā visu iztaujātu un atklātu.
Nodevējai uzmācoties Simsonam ar saviem jautājumiem, viņš to vairākkārtīgi pievīla, teikdams un uzrādīdams veidus, kā varot palikt tikpat nespēcīgs kā citi. Bet, pārbaudot apgalvojumus, viņa krāpšana atklājās. Tad tā viņu apvainoja nepateicībā un sacīja: “Tu gan saki, ka mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīsreiz tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas.” Trīs reizes Simsons saņēma visskaidrākos pierādījumus, ka filistieši ir kopīgi sazvērējušies [566] ar viņa mīļoto sievieti, lai viņu pazudinātu, bet, kad tās nodoms neizdevās, Delīla visu izskaidroja ar joku, un viņš kā akls atvairīja savas bailes.
Delīla viņu katru dienu mocīja tā, ka “viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei”, tomēr kāda neatvairāma vara to vēl arvien pie tās saistīja. Beidzot pārvarēts, Simsons šai sievietei izstāstīja savu noslēpumu: “Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu Dievam īpaši novēlēts no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā katrs cilvēks.” Tūlīt tika nosūtīts ziņnesis pie filistiešu lielkungiem, pamudinot tos nekavējoties atnākt. Karavīram guļot, nogrieza viņa smagos matus. Tad Delīla sauca, kā to jau trīs reizes bija darījusi: “Filistieši, piesargies, Simson!” Pēkšņi pamodies, viņš kā agrāk cerēja sasprindzināt visus spēkus, lai tos iznīcinātu, bet nevarīgās rokas atteicās paklausīt, un tas saprata, ka “Kungs no viņa bija atstājies”. Kad viņa galvas mati bija nogriezti, Delīla sāka to pārbaudot kaitināt, sagādājot sāpes, jo filistieši neuzdrošinājās tam tuvoties, kamēr nebija pārliecinājušies, ka viņa spēks ir zudis. Tad tie viņu satvēra, izdūra acis un aizveda uz Gazu. Šeit cietumā viņu saistīja ķēdēs un spieda pie smagiem darbiem.
Ak, kāda pārmaiņa bija notikusi ar šo cilvēku, — Israēla soģi un varoni! Tagad tas bija vājš, akls un ieslodzīts cietumā, lai pildītu visprastākos verga pienākumus. Soli pa solim viņš bija pārkāpis svētā aicinājuma noteikumus. Dievs ilgi pacieta; bet kad viņš tā padevās grēka varai, ka atklāja pat savu noslēpumu, Kungs no viņa novērsās. Viņa garajos matos nebija nekāda spēka, bet tā bija zīme uzticībai Dievam, un, kad viņš, savas kaislības apmierinot, upurēja pat šo zīmi, tad arī svētības, par kurām zīme liecināja, tika tam atņemtas.
Ciešanās un pazemojumā, būdams filistiešiem par uzjautrinājumu, Simsons vairāk nekā jebkad agrāk mācījās pazīt savas vājības, un lielā nelaime viņu noveda pie grēku nožēlas. Matiem ataugot, pamazām atgriezās arī viņa spēks, bet ienaidnieki, uzskatīdami viņu tikai par važās saistītu, bezpalīdzīgu cietumnieku, no tā vairs nebaidījās.
Filistieši šo uzvaru pierakstīja saviem elkiem un līksmodamies meta izaicinājumu Israēla Dievam. Tika rīkoti svētki par godu “jūras valdniekam” Dagonam, zivij — dievam. [567] Tauta un tās lielkungi sanāca kopā no visa Filistijas līdzenuma, gan no pilsētām, gan laukiem. Pielūdzēju pulki piepildīja lielo templi un drūzmējās arī uz jumta. Tā bija svētku un izpriecu aina. Ar lielu greznību notika upuru pienešana, kam sekoja mūzika un svētku dzīres. Pēc tam kā iespaidīgāko Dagona varas trofeju izveda Simsonu. Viņa ierašanos apsveica pūļa gaviles. Ļaudis un valdnieki izsmēja tā ciešanas un pateicās dievam, kas bija uzvarējis “viņu zemes izpostītāju”. Pēc kāda brīža Simsons, it kā būdams noguris, lūdza atļauju atbalstīties pie abām vidējām kolonām, kas turēja tempļa jumtu. Tad viņš klusībā piesauca Kungu: “Tu, ak Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani, un dari mani stipru, kaut jel vēl šo reizi, — ak Dievs, ka es varu atriebties kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm šiem filistiešiem!” Ar šiem vārdiem viņš spēcīgām rokām apkampa kolonas, saukdams: “Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem!” Sasprindzinot visus spēkus, jumts sagāzās, aprakdams un iznīcinādams lielo ļaužu pūli, “tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis”.
Zem Dagona tempļa drupām kopā ar elku tika aprakti tā pielūdzēji, priesteri un zemnieki, karavīri un lielkungi. Viņu vidū atradās arī tā vīra lielais ķermenis, kuru Dievs bija izredzējis par savas tautas atbrīvotāju. Ziņa par šo briesmīgo bojāeju sasniedza arī Israēla zemi, un Simsona radi nāca no saviem kalniem un, nesastopot pretestību, paņēma kritušā varoņa miesas, “aiznesa un apraka starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā”.
Tā piepildījās Kunga apsolījums, ka viņš ar Simsonu “sāks Israēlu atbrīvot no filistiešu rokas”. Bet cik tomēr tumšs un baismīgs bija šis dzīves stāsts, kas varēja izvērsties Dievam par godu un nācijai par slavu! Ja Simsons būtu palicis uzticīgs dievišķajam aicinājumam, tad, īstenojot Dieva nodomu, savu dzīvi noslēgtu ar godu un cieņu, bet viņš padevās kārdinājumiem un pierādīja, ka ir neuzticīgs savam uzdevumam, kuru tagad vajadzēja pabeigt ar zaudējumu, verdzībā un nāvē.
Fiziski Simsons bija stiprākais cilvēks virs zemes, bet pašsavaldīšanās, godīguma un stingras apņemšanās ziņā viņš piederēja pie visvājākajiem. Daudzi maldās, uzskatot spēcīgas kaislības par stipra rakstura pazīmi, kur patiesībā tas, kas sevi ļauj pārvaldīt kaislībām, ir vājš cilvēks. Patiesais cilvēka lielums nosakāms pēc to izjūtu stipruma, kuras viņš savalda, bet nevis pēc tām jūtām, kas valda pār viņu.
Dieva aizgādība rūpējās, lai Simsons būtu sagatavots darbam, uz kuru bija aicināts. Jau no bērnības viņam tika nodrošināti apstākļi, kas labvēlīgi ietekmēja garīgos, fiziskos un tikumiskos spēkus. Tomēr viņš ļāva bezdievīgai sabiedrībai sevi atraut no pieķeršanās Dievam, kas ir cilvēka vienīgā drošība, un ļaunuma straume to aiznesa sev līdzi. Tie, kas pārbaudījumos nonāk pienākumu pildot, var būt droši, ka Dievs viņus uzturēs, bet ja cilvēki paši sevi labprātīgi pakļauj kārdinājumu varai, tad tie agrāk vai vēlāk kritīs.
Tieši tos, kurus Dievs nodomājis izlietot kādam noteiktam mērķim, sātans visiem spēkiem cenšas no tā novērst. Viņš mums uzbrūk mūsu vājākajās vietās un darbojas, izmantojot rakstura trūkumus, lai varētu valdīt pār visu cilvēku, un, ja kāds ar šiem trūkumiem turpina auklēties, tad viņš ir drošs par savām sekmēm. Tomēr neviens nav spiests padoties. Cilvēks nav atstāts viens, lai ar saviem vājajiem spēkiem pārvarētu ļaunuma varu. Palīdzība ir tuvu un tiks nodrošināta ikkatram, kas pēc tās patiesi ilgosies. Dieva eņģeļi, kas uzkāpj un nokāpj pa kāpnēm, kuras sapnī redzēja Jēkabs, palīdzēs katrai dvēselei, kas vēlēsies nonākt pat visaugstākajās Debesīs.