Vadonis, ko Dievs bija izraudzījis midianiešu satriekšanai, Israēlā neieņēma nekādu izcilu stāvokli. Viņš nebija ne valdnieks, ne priesteris, ne levīts. Tas sevi uzskatīja par vismazāko visā tēva namā. Bet Dievs viņā redzēja godīgu un drosmīgu vīru, kas nepaļāvās pats uz sevi, bet labprāt nodevās Dieva vadībai. Ne vienmēr Kungs savam darbam izvēlas talantīgākos ļaudis, bet gan tos, kurus Viņš var vislabāk izlietot. “(..) pazemība ved godā.” (Sal. pam. 15:33) Kungs vislabāk var izlietot tos, kas apzinās savu nevarību un paļaujas uz Viņu kā Vadoni un Spēka Avotu. Viņš vēlas tos darīt stiprus, savienodams viņu vājumu ar savu spēku, un darīt gudrus, saistot viņu nezināšanu ar savu gudrību.
Kungs savu ļaužu labā varētu darīt daudz vairāk, ja tie piekoptu patiesu pazemību, bet ļoti maz ir cilvēku, kuriem Viņš var uzticēt kaut cik lielāku atbildību un sekmes, bez kā tie nekļūtu pašpaļāvīgi un neaizmirstu, cik ļoti tie ir atkarīgi no Dieva. Šī iemesla dēļ, izvēloties sev darbarīkus, [554] Kungs paiet garām tiem, kurus pasaule godina kā talantīgus un ļoti apdāvinātus. Pārāk bieži tie ir lepni un pašapmierināti. Viņi sevi uzskata par spējīgiem strādāt bez Dieva padoma.
Jozuas pulku vienkāršā bazūņu pūšana, ejot apkārt Jērikai, un mazais Gideona pulciņš, dodoties pret midianiešu armijām, Dieva spēkā bija pietiekoši iespaidīgi, lai satriektu ienaidnieka varu. Vispilnīgākie plāni, kādus cilvēki jebkad izdomājuši bez Dieva spēka un gudrības, izrādīsies kā nekam nederīgi, kamēr vismazāk apsološās metodes dos panākumus, ja tās būs noteicis Dievs un tās tiks īstenotas pazemībā un ticībā. Uzticēšanās Dievam un paklausība Viņa gribai kristiešiem garīgajā cīņā ir tikpat svarīga, kā Gideonam un Jozuam karā pret kānaāniešiem. Atkārtoti apliecinādams savu varu Israēlam par labu, Dievs vēlējās panākt, ka tie Viņam ticētu un paļāvīgi meklētu Viņa palīdzību visos ārkārtējo grūtību brīžos. Arī šodien Viņš tikpat labprāt grib sadarboties ar savas tautas pūlēm un īstenot lielas lietas ar vājiem darbarīkiem. Visas Debesis gaida uz mūsu pieprasījumu pēc Viņa gudrības un spēka. Dievs “spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam”. (Ef. 3:20)
Gideons atgriezās no tautas ienaidnieku vajāšanas, lai no savas zemes ļaudīm tiktu nopelts un apsūdzēts. Kad Israēla vīri pēc viņa aicinājuma cēlās pret midianiešiem, Ēfraima cilts nepiedalījās. Viņi to uzskatīja par bīstamu pasākumu, un, tā kā Gideons nenosūtīja tiem īpašu uzaicinājumu, tad tie to izmantoja kā aizbildinājumu, lai izvairītos iet kopā ar saviem brāļiem. Bet, kad viņus sasniedza ziņa par Israēla uzvaru, ēfraimiešos pamodās skaudība, ka viņi tur nav piedalījušies. Pēc midianiešu sakāves Ēfraima vīri uz Gideona pavēli pārtvēra Jordānas braslus, aizkavēdami ienaidnieka bēgšanu. Tādā veidā tika iznīcināts daudz pretinieku, starp tiem arī valdnieki Orebs un Seēba. Tā arī Ēfraima vīri iesaistījās cīņās un palīdzēja panākt uzvaru. Bet, neskatoties uz to, viņi bija greizsirdīgi un dusmīgi, it kā Gideons visur būtu vadījies pēc savas gribas un sava sprieduma. Tie nesaskatīja Dieva rokas atbalstu Israēla uzvarā, tie nenovērtēja Viņa varas un žēlastības lomu piešķirtajā brīvībā; un tieši tas rādīja, ka viņi nav cienīgi, lai tos izredzētu par sevišķiem Viņa darbarīkiem.
[555] Atgriezdamies ar uzvaras trofejām, tie Gideonam dusmīgi pārmeta: “Kādēļ tu esi mums tā darījis, kāpēc tu mūs neaicināji tad, kad tu gāji karot pret Midianu?”
“Ko tad es esmu tagad tādu veicis, salīdzinot ar jums? Vai Ēfraima beidzamais salasījums nav labāks nekā Abiēzera pirmās ražas savākums vīna kalnā? Dievs ir jūsu rokā nodevis Midiana virsaišus — Orebu un Seēbu, un kā gan es būtu spējis tā rīkoties kā jūs?”
Greizsirdības garu ātri vien varēja uzpūst ķildā, kas beigtos ar strīdu un asins izliešanu, bet Gideona pazemīgā atbilde mīkstināja Ēfraima vīru dusmas, un tie mierīgi atgriezās savās mājās. Stingrs un nepiekāpīgs attiecībā uz pamatlikumiem un karā “spēcīgs varonis”, Gideons turklāt vēl parādīja reti sastopamu smalkjūtīgu pieklājību.
Pateicībā par atbrīvošanu no midianiešiem ļaudis ieteica Gideonu celt par ķēniņu un apstiprināt troni arī uz viņa pēcnācējiem. Šis priekšlikums bija tiešs teokrātijas principu pārkāpums. Dievs bija Israēla ķēniņš, un celt kādu cilvēku uz troņa nozīmēja neatzīt Viņa dievišķo virsvaldību. Gideons izprata šo patiesību un atbilde liecināja, cik tīri un cēli bija viņa motīvi. Tas paskaidroja: “Es negribu būt jūsu ķēniņš, un arī mans dēls nevaldīs pār jums; tas Kungs ir jūsu ķēniņš!”
Tomēr Gideons ļāva sevi aizvest citos maldos, kas atnesa lielu postu viņa namam un visam Israēlam. Bezdarbības laiks, kas seko saspringtai cīņai, bieži vien draud ar lielākām briesmām, nekā pati cīņa. Šādām briesmām tagad bija padots Gideons. Viņu pārvaldīja nemiera gars. Līdz šim viņš jutās apmierināts ar Dieva doto norādījumu izpildīšanu, bet tagad, negaidīdams uz Viņa vadību, pats sāka kalt savus plānus. Kad Kunga karapulki ir panākuši kādu ievērojamu uzvaru, sātans divkāršo savas pūles, lai šo Dieva darbu iznīcinātu. Tā Gideonam tika ieteiktas domas un plāni, kas Israēla tautu ieveda maldos.
Tā kā viņam reiz tika pavēlēts upurēt uz klints, kur tam parādījās eņģelis, Gideons nolēma, ka viņš ir aicināts priestera amatam. Negaidot dievišķo iesvētīšanu, tas sāka [556] izmeklēt piemērotu vietu, kur organizēt tādus pašus dievkalpojumus, kādi notika pie saiešanas telts. Tā kā ļaudis viņam labprāt padevās, tad nenācās grūti īstenot savus plānus. Pēc viņa lūguma kā viņa laupījuma daļu, tam nodeva visus midianiešiem atņemtos auskarus. Ļaudis savāca arī daudz citu dārglietu, kā arī greznas midianiešu lielkungu drēbes. No sagādātā materiāla Gideons izgatavoja plecu segu un krūšu glītumu, atdarinot tos, ko nēsāja augstais priesteris. Šī rīcība bija kā valgs viņam pašam, ģimenei un visam Israēlam. Dieva neapstiprinātais kalpošanas veids beidzot pamudināja ļaudis pilnīgi atstāt Kungu un pielūgt elkus. Pēc Gideona nāves šai atkrišanai pievienojās liela daļa tautas un arī viņa ģimenes locekļi. Tieši ar to pašu vīru, kas kādreiz bija satriecis viņu elkukalpību, ļaudis atkal tika aizvesti prom no Dieva.
Tikai nedaudzi izprot, cik tālu sniedzas viņu vārdu un rīcības iespaids. Cik bieži vecāku kļūdas atstāj samaitājošu iespaidu uz bērniem un bērnu bērniem, un vēl ilgi pēc tam, kad nepareizās rīcības vaininieki jau sen atdusas kapā. Ikviens cilvēks uz citiem atstāj kādu iespaidu un būs atbildīgs par tā sekām. Vārdi un rīcība ir ietekmējoši spēki, un tālās nākotnes notikumi atklās mūsu šīs dzīves vērtību. Mūsu vārdu un rīcības iespaids noteikti atgriezīsies uz mums vai nu kā svētība, vai kā lāsts. Šīs domas dzīvei piešķir ārkārtīgu svinīgumu, un tām vajadzētu mūs vest pazemīgā lūgšanā pie Dieva, lai Viņš mūs vada ar savu gudrību.
Arī tie, kas ieņem visaugstākos amatus, var aizvest citus prom no Dieva. Maldās pat visgudrākie; visstiprākie var streipuļot un paklupt. Ir nepieciešams, lai pār mūsu dzīves ceļu pastāvīgi krīt gaisma no augšienes. Mēs esam droši vienīgi tad, ja bez ierunām savus ceļus uzticam Viņam, kurš ir sacījis: seko Man!
Pēc Gideona nāves “Israēla bērni nepieminēja to Kungu, savu Dievu, kas patiešām viņus bija izglābis no visu apkārtējo ienaidnieku rokas. Viņi arī neizturējās labi pret Jerubbaāla, tas ir Gideona namu, neievērodami to labo, ko viņš bija Israēlam darījis”. (Soģu 8:34,35) Aizmirsdami visu, par ko jāpateicas Gideonam, viņu soģim un atbrīvotājam, Israēla ļaudis pieņēma par ķēniņu viņa ārlaulībā dzimušo dēlu Abimelehu, kas savas varas nodrošināšanai nogalināja visus likumīgos Gideona bērnus, [557] izņemot vienu. Kad cilvēki vairs nebīstas Dievu, tie drīz vien atstāj arī godu un taisnīgumu. Kunga žēlastības vērtēšana vadītu arī uz to cilvēku vērtēšanu, kuri, līdzīgi Gideonam, ir lietoti kā darbarīki, sagādājot svētības Viņa ļaudīm. Israēla briesmīgā izturēšanās pret Gideona namu bija tieši tāda, kādu varēja sagaidīt no tautas, kas izrādījusi tik lielu nepateicību Dievam.
Pēc Abimeleha nāves dievbijīgu soģu valdīšana uz laiku apturēja kalpošanu elkiem. Tomēr tas neturpinājās ilgi, un ļaudis atkal atgriezās pie apkārtējo pagānu tautu ieradumiem. Ziemeļu daļas ciltīs daudzi godināja Sīrijas un Sidonas dievekļus. Dienvidrietumos un austrumos Israēla bērnu sirdis no viņu tēvu Dieva novērsa filistiešu elki un Moaba un Amona dievi. Bet atkrišanai drīz sekoja sods. Amonieši pakļāva austrumos dzīvojošās ciltis un, pārgājuši Jordānai, iespiedās Jūdas un Ēfraima apgabalos. No vakariem gar jūru nāca filistieši, dedzinādami un laupīdami pa labi un pa kreisi. Atkal šķita, ka Israēls padots nepielūdzamo ienaidnieku varai.
Ļaudis vēlreiz meklēja palīdzību pie Tā, kuru bija nodevuši un atstājuši. “Israēla bērni piesauca to Kungu, sacīdami: “Mēs esam pret Tevi grēkojuši, jo mēs bijām aizmirsuši savu Dievu, kalpodami baāliem!” (Soģu 10:10-16) Tomēr šīs bēdas neizraisīja patiesu atgriešanos. Ļaudis skuma tāpēc, ka viņu grēki tiem nesa postu, bet ne tāpēc, ka bija apkaunojuši Dievu, pārkāpdami Viņa svētos likumus. Patiesa atgriešanās ir kaut kas vairāk nekā tikai skumjas par grēku. Tā ir apņēmīga nošķiršanās no ļaunuma.
Kungs viņiem atbildēja ar vienu no saviem praviešiem: “Vai Es neesmu jūs izglābis no ēģiptiešiem un no amoriešiem, arī no Amona bērniem un no filistiešiem, tāpat kā no sidoniešiem, no amalekiešiem un no Maona, kad tie jūs gauži spaidīja un jūs saucāt Mani? Bet jūs atkal esat Mani aizmirsuši un kalpojuši svešiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu glābt. Ejiet un brēciet pēc svešo dievu palīdzības, ko jūs esat paši sev izraudzījuši, lai tie jūs izglābj bēdu brīdī!”
Šie svinīgie un briesmīgie vārdi vērš domas uz kādu citu ainu nākotnē, — uz pēdējo lielo Tiesas dienu, kad Dieva [558] žēlastības atmetēji un Viņa laipnības nicinātāji tiks nostādīti Viņa tiesas priekšā. Tad būs jādod norēķins par Dieva dotā laika, līdzekļu vai gara vērtību izlietošanu, kalpojot šīs pasaules elkiem, par to, kādēļ tie ir atstājuši savu uzticīgo un mīlošo Draugu, lai ietu ērtību un pasaulīgo izpriecu ceļu. Savā laikā viņi apņēmās atgriezties pie Dieva, bet pasaule ar savām ģeķībām un maldiem paņēma visu viņu uzmanību. Vaļīgas izpriecas, lepošanās ar tērpiem un nesātīga ēstgribas apmierināšana tā nocietināja viņu sirdi un notrulināja sirdsapziņu, ka tie vairs nesadzirdēja patiesības balsi. Pienākums netika ievērots. Tikai pavirši tika novērtētas bezgalīgi dārgās lietas, līdz sirds pazaudēja jebkuru vēlēšanos upurēties Tam, kurš tik daudz ir atdevis cilvēku labā. Un pļaujas laikā viņi ievāks to, ko ir sējuši.