Gideona tēvs Joass piedalījās tautas atkrišanā un savā dzīvesvietā, Ofrā, bija uzcēlis lielu altāri Baālam, kur pilsētas ļaudis nāca pielūgt savus elkus. Gideons saņēma pavēli šo altāri nopostīt un uz klints, kur uguns bija aprijusi viņa ziedojumu, uzcelt altāri Jehovam un pienest tur upuri Kungam. Dievam upurēt bija priesteru uzdevums, un to varēja darīt tikai uz altāra Šilo, bet Tam, kurš iekārtoja ceremoniālo kalpošanu un uz kuru norādīja visi pienestie upuri, bija vara grozīt šīs kalpošanas prasības. Pirms Israēla atbrīvošanas vajadzēja notikt svinīgam protestam pret kalpošanu Baālam. Gideonam vajadzēja pieteikt karu elku kalpošanai, pirms tas devās cīņā pret savas tautas ienaidniekiem. Dievišķais uzdevums tika uzticīgi izpildīts. Tā kā Gideons zināja, ka viņam pretosies, ja tas rīkosies atklāti, tad viņš šo darbu izdarīja slepeni. Ar kalpu palīdzību viņš to visu paveica vienā naktī. Lielas bija Ofras ļaužu dusmas, kad tie nākamajā rītā atnāca pielūgt Baālu. Viņi būtu atņēmuši Gideonam dzīvību, ja Joass nebūtu savu dēlu aizstāvējis, jo tam bija stāstīts par eņģeļa apciemojumu. “Vai tad jūs gribat uzņemties cīņu Baāla vietā?” Joass vaicāja. “Vai jūs varbūt pat domājat viņu glābt? Lai tas, kas grib par viņu cīnīties, mirst vēl šinī rītā! Ja tiešām Baāls ir dievs, tad viņš pats par sevi cīnīsies tādēļ, ka kāds ir nolauzis viņa altāri!” Ja Baāls nespēja pasargāt pats savu altāri, kā tad viņš var pasargāt savus pielūdzējus, kas viņam uzticas?
Visas varmācīgās domas pret Gideonu izgaisa, un, kad viņš lika atskanēt kara bazūnei, Ofras vīri bija starp pirmajiem, kas nostājās zem viņa karoga. Tika izsūtīti saucēji pa Manases cilti, kā arī pie Āzera, Zebulona un Naftaļa; un visi atsaucās aicinājumam.
Gideons neuzdrošinājās stāties karapulku priekšgalā bez īpaša tālāka pierādījuma, ka Dievs viņu ir aicinājis šim uzdevumam un ka Viņš būs ar to. Tas lūdza: “Ja Tu esi nolēmis ar manu roku izglābt Israēlu, kā Tu esi solījis, redzi, es izklāšu aitas vilnas cirpumu uz klona; ja rasa būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad es zināšu, ka Tu atpestīsi Israēlu ar manu roku, kā Tu to esi solījis.” No rīta cirpums bija slapjš, bet zeme sausa. Tomēr tagad radās šaubas, jo vilna pati dabīgi no apkārtējā gaisa pievelk mitrumu; tātad šī pārbaude vēl neieviesa pilnīgu skaidrību. Tāpēc viņš lūdza, ka zīme šoreiz notiktu otrādi, vēl piebilzdams, lai viņa sevišķā piesardzība nebūtu Kungam nepatīkama. Un lūgums tika ievērots.
Tā iedrošināts, Gideons izveda savus karapulkus, lai uzsāktu kauju pret iebrucējiem. “Un visi midianieši un Amaleka dēli un austrumu bērni sapulcējās vienkopus, pārcēlās pāri uz otru pusi un uzcēla savas teltis Jezreēlas līdzenumā.” Viss karaspēks, kas atradās Gideona virspavēlniecībā, bija tikai trīsdesmit divi tūkstoši vīru, tomēr, neskatoties uz lielo ienaidnieku pulku, kas bija gatavi stāties tam pretī, Kungs sacīja: “Tev ir pārāk daudz karotāju pie tevis, lai Es varētu nodot Midianu viņu rokā un lai Israēls nevarētu manā priekšā dižoties, sacīdams: “Es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu!” Tāpēc liec tagad izsaukt, visai tautai dzirdot, sacīdams: “Kas baidās un kam ir bailes, tas lai griežas atpakaļ un steidzas projām no Gileāda kalna!” Kas nebija labprātīgi uzņemties briesmas un grūtības vai kurus Dieva darbā kavētu pasaulīgās intereses, tie nevarēja vairot Israēla pulku spēku. Viņu klātbūtne tos tikai apgrūtinātu.
Israēlam bija likums, ka pirms došanās kaujā visam karaspēkam tika pasludināts: “Vai ir jūsu starpā kāds vīrs, kas ir uzcēlis jaunu namu un nav to iesvētījis? Tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš karā nemirst un cits viņa vietā to neiesvētītu. Un ja ir kāds vīrs, kas ir dēstījis vīna dārzu, bet nav vēl baudījis tā augļus, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka tas karā nemirst un cits nebauda viņa augļus. [549] Un ja ir kāds vīrs, kas saderinājies ar sievu, bet to nav vēl apņēmis, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš karā nemirst un cits viņa līgavu nepaņem.” Pēc tam vēl virsniekiem vajadzēja ļaudīm sacīt: “Ja ir kāds vīrs, kas bīstas un kuram ir bailīga sirds, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš sava brāļa sirdi neiebaidītu kā savu paša sirdi.” (5. Moz. 20:5-8)
Tā kā Israēla armija, salīdzinot ar ienaidnieku, bija visai maza, tad Gideons ar šādu aicinājumu pie karaspēka negriezās. Paziņojums, ka viņu pulks par lielu, to pārsteidza, bet Kungs ļaužu sirdīs saskatīja lepnību un neticību. Gideona noteiktā uzsaukuma pamudināti, tie bija gatavi ķerties pie ieročiem, bet, kad redzēja midianiešu pulkus, daudzi kļuva bailīgi. Un tomēr, ja Israēls uzvarētu, tieši šie godu par uzvaru pieskaitītu sev un nevis Dievam.
Gideons paklausīja Kunga pavēlei un ar smagu sirdi noskatījās, kā divdesmit divi tūkstoši, vairāk nekā divas trešdaļas no viņa armijas, atgriežas mājās. Atkal uz viņu skanēja Kunga vārds: “Arvien vēl ļaužu ir par daudz; noved tos lejā pie ūdens, tur Es tev tos izlasīšu, un lai notiek tā: par kuru Es teikšu: “Šim būs iet ar tevi!”, tas tad lai arī iet ar tevi, bet ikviens, par kuru Es teikšu: “Šim nebūs iet ar tevi!”, tas lai arī neiet!” Ļaudis tika aizvesti ūdens malā, gatavi tūlīt doties pretī ienaidniekam. Nedaudzi steigšus ar roku pasmēla mazliet ūdens un neapstājoties padzērās, bet lielākā daļa nometās ceļos un nesteigdamies dzēra no plūstošās straumes. No visiem desmit tūkstošiem ūdeni ar sauju bija smēluši tikai trīs simts vīri, un tomēr tieši tie tika izraudzīti; visi pārējie varēja doties mājās.
Raksturu bieži vien pārbauda ar visvienkāršākajiem līdzekļiem. Kas briesmu brīdī kāroja apmierināt savas personiskās vajadzības, nebija tie cilvēki, uz kuriem varēja paļauties grūtībās. Dieva darbā nav vietas kūtriem un savas tieksmes apmierinošiem ļaudīm. Viņa izvēlētie nedaudzie vīri bija tādi, kuri nepieļāva, ka personiskās vajadzības tos kavētu pienākuma pildīšanā. Trīs simti izredzēto bija ne tikai drosmīgi un savaldīgi, bet tie bija ticības vīri. Tie nebija sagānījušies ar elku kalpību. [550] Dievs varēja viņus vadīt un tā atbrīvot Israēlu. Sekmes nav atkarīgas no cilvēku skaita. Ar nedaudziem Dievs var panākt uzvaru tikpat labi kā ar daudziem. Viņš tiek pagodināts ne tik daudz ar ļaužu lielo skaitu, kā ar to cilvēku raksturiem, kas Viņam kalpo.
Israēlieši bija izvietoti kāda kalna malā, no kurienes varēja pārredzēt ieleju, kurā bija apmetušies iebrucēju pulki. “Un midianieši un amalekieši, kā arī visi austrumnieku dēli bija saplūduši ielejā tik lielā skaitā kā siseņu bari, un to kamieļu pulki nemaz nebija saskaitāmi, — tādā vairumā kā smiltis jūras krastmalā.” (Soģu 7:12)
Gideons drebēja, domādams par nākamā rīta kauju. Bet Kungs viņu naktī uzrunāja un pavēlēja tam ar savu puisi Puru iet uz midianiešu nometni, likdams saprast, ka tur tas dzirdēs kaut ko tādu, kas viņu iedrošinās. Gideons gāja un tumsā un klusumā dzirdēja, kā viens karavīrs savam biedram atstāstīja sapni: “Raugi, es nesen redzēju sapni: labi cepts miežu maizes klaips ieripoja midianiešu nometnē, atvēlās līdz teltij un to tā ķēra, ka tā krita un apgāzās pavisam apkārt, otrādi — augšgals apakšā, un apakšgals augšā, un tādā veidā tā gulēja pie zemes.” Otrs atbildēja ar vārdiem, kas saviļņoja neredzamā klausītāja sirdi: “Tas nenozīmē neko citu kā israēlieša Gideona, Joasa dēla, zobenu! Dievs ir nodevis midianiešus un visu mūsu nometni viņa rokā!” Gideons saprata, ka ar šo svešo midianiešu vārdiem uz viņu runā Dievs. Atgriezies pie saviem nedaudzajiem vīriem, viņš teica: “Celieties, jo tas Kungs Midiana nometni ir nodevis jūsu rokā!”
Pēc dievišķā norādījuma viņam tika ieteikts uzbrukuma plāns, kuru tas tūlīt sāka īstenot dzīvē. Trīssimt vīrus sadalīja trīs grupās. Katrs vīrs saņēma bazūni un māla krūzē paslēptu lāpu. Vīrus izkārtoja tā, ka tie midianiešu nometnei tuvojās no dažādām pusēm. Kad nakts klusumā atskanēja Gideona kara taure, visas trīs grupas lika skanēt arī savām bazūnēm un, sasituši krūzes, ar augstu paceltām degošām lāpām rokās tie gāzās virsū ienaidniekam ar briesmīgu kaujas kliedzienu: “Tā Kunga un Gideona zobens!”
Gulošais karaspēks pēkšņi uztrūkās no miega. Uz visām pusēm tie redzēja degošo lāpu gaismu. Visos virzienos dzirdēja bazūņu skaņu un uzbrucēju kaujas kliedzienus. Pieņemot, ka padoti varenam [553] pārspēkam, midianiešus sagrāba paniskas bailes. Mežonīgi brēcot, tie bēga, lai glābtu savu dzīvību, un apjukumā, uzskatīdami savus biedrus par ienaidniekiem, viņi nogalināja viens otru. Kad izplatījās vēsts par uzvaru, atgriezās arī tie israēliešu vīru tūkstoši, kas bija atlaisti uz mājām; tie tagad piedalījās bēgošā ienaidnieka vajāšanā. Midianieši devās uz Jordānas pusi, cerēdami sasniegt savu apgabalu viņpus upei. Gideons sūtīja ziņnešus pie Ēfraima cilts ar aicinājumu notvert bēgļus pie dienvidu brasliem. Pa to laiku Gideons ar saviem trīssimts vīriem, “kas bija piekusuši no vajāšanas”, pārcēlās pāri upei, cieši sekodami tiem, kas jau bija aizsnieguši otro krastu. Abus valdniekus — Zebu un Calmunnu, kas vadīja šos karapulkus un bija izbēguši ar piecpadsmit tūkstoš vīriem, Gideona pulks pilnībā sakāva un vadoņus sagūstīja un nogalināja.
Šajā ievērojamajā kaujā gāja bojā ne mazāk kā simt divdesmit tūkstoši iebrucēju. Midianiešu spēki bija tā salauzti, ka tie vairs nekad nespēja doties karā pret Israēlu. Tuvu un tālu ātri izplatījās vēsts, ka Israēla Dievs vēlreiz karojis par savu tautu. Vārdi nespēj aprakstīt apkārtējo tautu šausmas, kad tie uzzināja, ar kādiem vienkāršiem līdzekļiem panākta uzvara pār šo drošsirdīgo un kareivīgo tautu.