[543] Apmetušās uz dzīvi Kānaānā, ciltis vairs sevišķi necentās pabeigt zemes iekarošanu. Apmierinoties ar jau iegūtajiem apgabaliem, ļaudis zaudēja agrāko dedzību, un karš vairs tālāk netika turpināts. “Bet vēlāk, kad Israēls pieauga spēkā, tad tas sev pakļāva kānaāniešus klaušu darbiem, bet izdzīt tos neizdzina.” (Soģu 1:28)
Kungs no savas puses bija uzticīgi pildījis Israēlam dotos solījumus. Jozua satrieca kānaāniešu varu un zemi izdalīja ciltīm. Tagad tām vairāk neko nevajadzēja kā, uzticoties dievišķai palīdzībai, pabeigt iesākto darbu un izdzīt zemes iedzīvotājus no viņu aizņemtajām teritorijām. Bet viņi to neizdarīja. Turklāt, slēgdami derību ar kānaāniešiem, viņi tieši pārkāpa Dieva pavēli un neizpildīja noteikumus, ar kādiem bija apsolīta Kānaānas zeme.
Jau pašos pirmajos norādījumos, ko Dievs tiem deva pie Sinaja, viņi tika brīdināti no elkudievības. Tūlīt pēc bauslības pasludināšanas ar Mozu tika sūtīta vēsts attiecībā uz Kānaānas tautām: “Nezemojies viņu dievu priekšā, nekalpo tiem un nedari tā, kā viņi mēdz darīt, bet nogāz tos un satriec viņu elku stabus. Bet tev būs kalpot tam Kungam, savam Dievam, tad Viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni, un Es novērsīšu visas tavas slimības.” (2. Moz. 23:24,25) Tie saņēma apsolījumu, ka tik ilgi, kamēr būs paklausīgi, Dievs tiem pakļaus visus viņu ienaidniekus: “Savas briesmas Es sūtīšu tev pa priekšu un sacelšu izbailes ikvienā tautā, kuras vidū tu nāksi, un visiem taviem ienaidniekiem Es likšu bēgt. Un Es sūtīšu lapsenes tev pa priekšu, un tās iepriekš izdzīs hīviešus, kānaāniešus un hetiešus. Es tos neizdzīšu vienā gadā, lai zeme nebūtu izpostīta un nesavairojas meža zvēri. Pamazītiņām es tos izdzīšu ārā tavā priekšā, kamēr tu pieaugsi un varēsi iemantot zemi. (..) [544] Es tā apgabala iedzīvotājus došu jūsu rokā, ka jūs tos izdzītu sev pa priekšu. Bet neslēdziet nekādu derību ne ar viņiem, nedz ar viņu dieviem. Viņi lai nedzīvo tavā zemē, ka nepamudina tevi grēkot pret mani, jo, ja tu kalposi viņu dieviem, tad tie kļūs tev par slazdu.” (2. Moz. 23:27-33) Pirms savas nāves Mozus šos likumus svinīgi atkārtoja, un tāpat to darīja arī Jozua.
Dievs savu tautu bija izvietojis Kānaānā kā kādu varenu aizsargvalni, lai aizturētu morālās samaitātības straumi, ka tā nepārplūdina pasauli. Ja Israēls paliktu uzticīgs, tas pēc Dieva nodoma ietu uz priekšu uzvarēdams un lai uzvarētu. Viņš tā rokās nodotu lielākas un varenākas nācijas par kānaāniešiem. Apsolījums skanēja: “Jo ja jūs apzinīgi glabāsit visus šos baušļus, ko es jums pavēlu turēt, mīlēdami to Kungu, savu Dievu, un staigādami visos Viņa ceļos, Viņam cieši pieķeroties, tad tas Kungs jau laikus izdzīs visas šīs tautas un liks tām izzust jūsu priekšā, un jūs izspiedīsit no viņu vietām gan lielākas, gan stiprākas tautas, nekā jūs esat. Visas vietas, kur jūsu kāju pēdas tiks liktas, tās jums piederēs, sākot no tuksneša līdz Libanonam, no lielās upes Eifratas straumes līdz jūrai rietumos lai sniedzas jūsu robežas. Neviens nevarēs pastāvēt jūsu priekšā; tas Kungs, jūsu Dievs iedvesīs bailes un izbīšanos no jums visā zemes virsū, kur vien jūs savu soli spersit, kā Viņš jums to ir sacījis.” (5. Moz. 11:22-25)
Tomēr, neskatoties uz savu augsto sūtību, viņi izvēlējās vieglāko ceļu un savu iegribu apmierināšanu; tie palaida garām piešķirto izdevību pabeigt zemes iekarošanu, tādēļ daudzu paaudžu laikā tiem visai lielas grūtības sagādāja šis elkus pielūdzošo tautu atlikums, kas pēc pravieša vārdiem bija kā “ērkšķi” viņu acīs un kā “dadži” viņu sānos. (4. Moz. 33:55)
Israēlieši “sajaucās ar pagānu tautām un piesavinājās viņu dzīvesveidu”. Tie vienojās laulībās ar kānaāniešiem, un elkudievība līdzīgi mērim izplatījās pa visu zemi. “Tie kalpoja viņu elkiem, un tie kļuva viņiem par slazda valgu. Ir savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem (..). Tā tapa zeme negodā likta ar asins grēkiem.”
“Tad iedegās tā Kunga dusmas pret Viņa tautu, un Viņam bija riebums pret savu mantojumu.” (Ps. 106:35-38,40) Kamēr vēl nebija izmirusi paaudze, kas saņēma pamācības no Jozuas, tikmēr kalpošana elkiem izplatījās samērā lēnām, bet vecāki jau bija sagatavojuši saviem bērniem atkrišanas ceļu. Netika ievēroti ierobežojumi, [545] ko Dievs prasīja no tiem, kas apmetās Kānaānā, un tā bija kā ļauna sēkla, kuras rūgtos augļus ievāca daudzas vēlākās paaudzes. Ebreju vienkāršais dzīvesveids tiem bija nodrošinājis fizisku veselību, bet satiksme ar pagāniem noveda pie nodošanās ēstkārei un kaislībām, kas pakāpeniski mazināja miesīgos spēkus un vājināja arī garīgumu un tikumību. Tā grēks israēliešus šķīra no Dieva. Kungs tiem vairs nenodrošināja savu atbalstu, un tie nespēja pretoties ienaidniekiem, līdz nonāca tieši to tautu padotībā, kuras ar Dieva palīdzību būtu varējušas pakļaut sev.
“Un viņi atstāja to Kungu, savu tēvu Dievu, kas viņus bija izvedis no Ēģiptes zemes” “un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī”. “Tie sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem”. “Viņš pameta savu mājokli Šilo, savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvēkiem. Viņš lika savas varas zīmei krist gūstā un nodeva savu godību ienaidnieka rokā.” (Soģu 2:12; Ps. 78:52,58,60,61) Tomēr Kungs savus ļaudis pilnīgi neatstāja, jo vienmēr bija kāds mazs pulciņš, kas palika uzticīgs Jehovam. Laiku pa laikam Kungs modināja ticības pilnus un drosmīgus vīrus, kas apspieda kalpošanu svešiem dieviem un atbrīvoja tautu no viņas ienaidniekiem. Bet, kad atsvabinātājs nomira un ļaudis vairs nesaistīja viņa autoritāte, tie atkal pamazām atgriezās pie saviem elkiem. Un tā vienmēr no jauna atkārtojās stāsts par atkrišanu un sodu, par grēku nožēlu un atbrīvošanos.
Mezopotāmijas ķēniņš, Moāba ķēniņš, pēc viņiem filistieši un Hacoras kānaānieši Sisera vadībā pēc kārtas kļuva par Israēla apspiedējiem. Ļaužu atbrīvošanai tika pamodināti Otniēls, Šamgars, Ehuds, Debora un Baraks. Bet pēc tam atkal “Israēla bērni darīja ļaunu Kunga priekšā, — un tad Kungs viņus nodeva midianiešu rokā”. (Soģu 6.-8. nod.) Līdz tam brīdim apspiedēju roka vēl bija samērā viegla pār ciltīm, kas dzīvoja uz austrumiem no Jordānas, bet pašreizējā piemeklējumā tie cieta pirmie.
Kānaānas dienvidos dzīvojošie amalekieši, tāpat kā midianieši pie austrumu robežām un tālāk tuksnesī, bija nesamierināmi Israēla ienaidnieki. Mozus dienās pēdējo no šīm tautām israēlieši gandrīz iznīcināja, bet pēc tam tā ļoti savairojās un atkal kļuva liela un varena. Tā slāpa pēc atriebības, un tagad, kad Israēlam bija atrauta Dieva sargājošā roka, tiem pavērās gaidītā izdevība. [546] No viņu postījumiem cieta ne tikai ciltis Jordānas austrumos, bet visa zeme. Mežonīgie un nežēlīgie tuksneša iemītnieki ar saviem liellopiem un aitām nāca “kā liels siseņu bars”. (Soģu 6:5) Kā briesmīgs mēris tie izplatījās pa visu zemi no Jordānas līdz filistiešu līdzenumam. Tie ieradās, tikko raža bija nogatavojusies, un palika, kamēr ievāca pēdējos zemes augļus. Viņi notīrīja visu, kas izauga uz lauka, aplaupīja un apspieda iedzīvotājus un pēc tam atgriezās tuksnesī. Atklātā apvidū dzīvojošie israēlieši bija spiesti atstāt savas mājas un sapulcēties aiz pilsētu mūriem, meklēt patvērumu cietokšņos vai pat alās un kalnu klinšu nocietinājumos. Šī apspiešana vilkās septiņus gadus, un, kad pēc tam ļaudis savās bēdās ņēma vērā Kunga norādījumus un nožēloja grēkus, Dievs atkal pamodināja tiem kādu palīgu.
Gideons bija Joasa dēls no Manases cilts. Cilts daļa, pie kuras piederēja šī ģimene, neieņēma nekādu izcilu stāvokli, tikai Joasa nams izcēlās ar savu drosmi un taisnīgumu. Par viņa dēliem teikts: “Tie bija (..) ikviens savā izskatā kā ķēniņa dēls.” (Soģu 8:18) Tie visi, izņemot vienu, bija krituši cīņās ar midianiešiem, tā ka no viņu vārda iebrucēji tagad baidījās. Gideons saņēma dievišķu aicinājumu atbrīvot tautu. Tieši tajā brīdī viņš kūla kviešus. Viņš bija paslēpis nedaudz labības un, neuzdrošinādamies to izkult uz klona, bija aiznesis uz vīna spaidu. Tā kā vīnogu ievākšanas laiks vēl bija tālu, tad vīnakalnam neviens nepievērsa uzmanību. Strādādams klusumā un slepenībā, Gideons nobēdājies domāja par Israēla stāvokli un prātoja, kā viņa tauta varētu nokratīt šo apspiedēju jūgu.
Pēkšņi viņam parādījās “Kunga eņģelis” un to uzrunāja ar vārdiem: “Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais vīrs!”
Gideons viņam sacīja: “Piedod man, mans kungs, bet vai tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šīs bēdas ir uznākušas? Un kur ir visi šie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: “Tas bija tas Kungs, kas mūs ir izvedis [547] no Ēģiptes!” — Bet tagad tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiana rokās.”
Debesu sūtnis atbildēja: “Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiana rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!”
Tad Gideons prasīja kādu zīmi kā pierādījumu tam, ka ar viņu runā Derības Eņģelis, kas senos laikos bija darbojies Israēla labā. Dieva eņģeļi, kas apmeklēja Ābrahāmu, reiz palika pie viņa un baudīja tā viesmīlību; un arī Gideons tagad vēlējās, lai Debesu sūtnis būtu viņa viesis. Iesteidzies mājoklī, viņš no sava pieticīgā krājuma sagatavoja kazlēnu un neraudzētas maizes, ko visu cēla savam Viesim priekšā. Bet eņģelis viņam atbildēja: “Ņem gaļu un neraudzētās maizes un liec tās šeit uz šīs klints, bet viru izlej zemē!” Gideons tā darīja un saņēma zīmi, ko tik ļoti vēlējās: kad eņģelis ar zizli, kas bija viņa rokā, aizskāra gaļu un neraudzēto maizi, no klints izlauzusies liesma aprija viņa upuri. Tad eņģelis pazuda no Gideona acīm.