[537] Trīs reizes gadā viss Israēls sapulcējās uz dievkalpojumiem pie svētnīcas. (2. Moz. 23:14-16) Kādu laiku šīs sanāksmes organizēja Šilo, bet vēlāk par tautas reliģiskās dzīves centru kļuva Jeruzāleme; tur tad uz lielajiem svētkiem kopā sanāca visas ciltis.
Israēlam visapkārt atradās nežēlīgas, kareivīgas tautas, kas ļoti gribēja piesavināties viņu zemes, un tomēr trīs reizes gadā visiem karot spējīgiem vīriem un visiem ļaudīm, kas vien varēja uzņemties ceļojumu, bija pavēlēts atstāt savas mājas un doties uz sapulcēšanās vietu tuvu zemes vidienei. Kas varēja aizkavēt ienaidniekus, lai tie neuzbruktu Israēla neapsargātajiem dzīvokļiem un tos neizpostītu ar zobenu un uguni? Kas varēja aizkavēt ārējos ienaidniekus iebrukt zemē un padarīt israēliešus par vergiem? — To darīt bija apsolījies pats Dievs: “Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” (Ps. 34:8) Kamēr israēlieši gāja pielūgt Dievu, Viņa spēks savaldīja visus tautas ienaidniekus. Dievs bija teicis: “Es izvākšu svešas tautas tev pa priekšu, lai paplašinātu tavas robežas, un nevienam nebūs iekārot tavu zemi, kamēr tu rādies tā Kunga, sava Dieva, priekšā trīs reizes gadā.” (2. Moz. 34:24)
Pirmie no šiem svētkiem - Pasā — un neraudzētās maizes svētki notika Abiba, jūdu gada pirmajā mēnesī, kas atbilst marta pēdējai daļai un aprīļa sākumam. Ziemas aukstums bija pagājis, lietus laiks pāri un visa daba priecājās pavasara svaigumā un skaistumā. Pakalnos un ielejās zaļoja zāle, un apkārtējos laukus rotāja savvaļas puķes. Gandrīz pilnais mēness vakarus darīja brīnišķi skaidrus. Tas bija svētā dziesminieka tik lieliski apdziedātais gadalaiks:
“Jo redzi, ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies! Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks - pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē. Vīģes kokiem ir sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu.” (Augstā dz. 2:11-13) [538]
Pa visu zemi svētceļnieku grupas devās uz Jeruzālemes pusi. Gani no saviem liellopu un avju pulkiem kalnos, zvejnieki no Galilejas jūras, zemkopji no laukiem un praviešu bērni no savām svētajām skolām, — visi gāja uz to vietu, kur atklājās Dieva klātbūtne. Tie devās uz priekšu īsos pārgājienos, jo daudzi ceļoja kājām. Karavānas pakāpeniski palielinājās un bieži, pirms sasniedza svēto pilsētu, tās izveidojās visai lielas.
Līksmā daba ļaužu sirdī modināja prieku un pateicību visu labo dāvanu Devējam. Ceļā dziedāja lieliskās ebreju garīgās dziesmas un stāstīja par Jehovas godību un varenību. Pēc attiecīga bazūnes signāla mūzikas instrumentu pavadībā, daudzām balsīm apvienojoties, izskanēja himna: “Es priecājos, kad man teica: “Iesim tā Kunga namā!” Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzāleme. Kurp, kalnā virzīdamās, dodas un kur pulcējas tautas ciltis, tā Kunga ciltis (..) slavēt tā Kunga vārdu. (..) Nesiet Jeruzālemei miera sveicienu! Lai tiem labi klājas, kas tevi mīl!” (Ps. 122:1-6) Raugoties visapkārt uz kalniem, kur citkārt pagāni iededzināja savu altāru ugunis, israēlieši dziedāja: “Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes man nāk palīdzība? — Mana palīdzība nāk no tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” (Ps. 121:1,2)
“Kas uz to Kungu cer, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs kā Ciānas kalns. Kā ap Jeruzālemi ir visapkārt kalni, tā ir tas Kungs ap savu tautu no šī laika mūžīgi.” (Ps. 125:1,2)
[539] Pacēlušies kalnu virsotnēs, kur varēja skatīt svēto pilsētu, tie ar godbijību noraudzījās uz lūdzēju pulkiem, kas jau devās augšup uz templi. Redzot paceļamies vīraka dūmus un dzirdot levītu bazūnes, kas ievadīja svēto dievkalpojumu, tos savā varā pārņēma dotās stundas svinīgums un visi dziedāja: “Liels ir tas Kungs un augsti teicams mūsu Dieva pilsētā Viņa svētajā kalnā. Diženi paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks, ziemeļu pusē — īsta lielā ķēniņa pilsēta.” (Ps. 48:2,3) “Miers lai ir tavos mūros un labklājība tavās pilīs! “ “Atdariet Man taisnības vārtus, Es ieiešu pa tiem un pateikšos tam Kungam!” “Es pildīšu tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā tā Kunga nama pagalmos, tavā vidū, Jeruzāleme! Alelujā!” (Ps. 122:7; 118:19; 116:18,19)
Svētceļņiekiem tika atvērtas visas Jeruzālemes mājas, kur tos gaidīja labi iekārtotas telpas. Tomēr ar tām vien visam lielajam pulkam nepietika, un tāpēc katrā brīvajā pilsētas laukumā un uz apkārtējiem pakalniem sacēla teltis.
Pasā svētki sākās Abiba mēneša četrpadsmitās dienas vakarā, un to svinīgajās, iespaidīgajās ceremonijās bija iemūžināta atcere par atbrīvošanos no Ēģiptes verdzības, norādot arī uz lielo upuri nākotnē, kam jāatbrīvo ļaudis no grēka verdzības. Kad Pestītājs Golgātā atdeva savu dzīvību, Pasā zaudēja nozīmi un tika ieviests svētais Vakarēdiens, lai atgādinātu notikumu, uz kuru Pasā svētki tikai norādīja.
Pasā svētkiem sekoja septiņas dienas neraudzētas maizes svētki. Pirmajā un septītajā dienā bija svētas sapulces, kad nedrīkstēja darīt nekādus darbus. Otrajā svētku dienā Dievam pienesa attiecīgā gada pirmos augļus. No labības augiem Palestīnā visagrāk ienācās mieži, tie sāka nogatavoties tieši uz šo svētku atklāšanas laiku. Vienu labības kūlīti priesteris līgoja Dieva altāra priekšā, ar to atzīstot, ka viss pieder Viņam. Pļauju drīkstēja sākt tikai pēc šīs ceremonijas.
Piecdesmit dienas pēc pirmo augļu ziedošanas sekoja Vasarsvētki, ko sauca arī par pļaujas svētkiem vai nedēļu svētkiem. Izrādot pateicību par uzturā sagatavoto labību, Dieva priekšā pienesa divus ar raugu ceptus maizes klaipus. Vasarsvētki ilga tikai vienu dienu, kura tika veltīta reliģiskai kalpošanai.
Septītajā mēnesī nāca Lieveņu jeb ražas novākšanas svētki. Tā tika atzīta Dieva devība augļu dārzos, olīvu birzīs un vīna kalnos. Tad notika vislielākā svētku sanāksme gadā. Zeme bija devusi savu ražu, pļaujamais bija sakrāts šķūņos; bija savākti augļi, eļļa un vīns; atlikti arī pirmie augļi, un tagad ļaudis ar saviem pateicības ziedojumiem nāca pie Dieva, lai godinātu To, kas viņus tik bagātīgi svētījis.
Šie svētki galvenokārt bija veltīti priekam un līksmībai. Tie notika tieši pēc lielās Salīdzināšanas dienas, kad ļaudis saņēma nodrošinājumu, ka viņu grēki vairs netiek pieminēti. Samierināti ar Dievu, tie tagad tuvojās Viņam, atzīstot Viņa laipnību un pienesot slavu par saņemto žēlastību. Ražas novākšanas darbi bija pabeigti, bet jaunā gada rūpes vēl nebija sākušās; ļaudis bija brīvi no raizēm un varēja nodoties attiecīgā brīža svētajam un līksmajam iespaidam. Lai gan svētkos bija pavēlēts pulcēties tikai tēviem un dēliem, tomēr viņus, cik vien iespējams, pavadīja visa ģimene, un baudīt kopējo viesmīlību laipni ieaicināja arī kalpus, levītus, svešiniekus un trūcīgos.
Līdzīgi Pasā svētkiem, arī Lieveņu svētki bija domāti atcerei. Pieminot tuksneša ceļojumu, tautai vajadzēja atstāt mājas un dzīvot teltīs vai lapenēs, kuras gatavoja no zaļiem zariem, “skaistiem kokiem, palmu zariem, meijām un vītoliem”. (3. Moz. 23:40,42,43)
Pirmajā dienā notika svēta sapulce, un septiņām svētku dienām pievienoja astoto, kuru ievēroja tādā pašā veidā.
Šajās gadskārtējās sanāksmēs jauno un veco sirdis tika iedrošinātas kalpot Kungam, kamēr satikšanās ar ļaudīm no visām zemes malām stiprināja saites, kas tos vienoja ar Dievu un savstarpēji. Arī mūsu dienās Dieva tautai — Viņa dāvāto svētību priecīgai atcerei — būtu labi tādi Lieveņu svētki. [541] Kā Israēla bērni svinīgi pieminēja atbrīvošanos, kuru Dievs bija devis viņu tēviem, un Viņa brīnumdarbiem bagāto aizgādību visa ceļojuma laikā pēc iziešanas no Ēģiptes, tā mums ar pateicību vajadzētu atcerēties dažādos ceļus, pa kuriem Kungs mūs ir vadījis, lai izvestu no pasaules un maldu tumsas savā žēlastības un patiesības brīnišķajā gaismā.
Kas dzīvoja tālāk no saiešanas telts, tiem gadskārtējo svētku apmeklēšana aizņēma vairāk nekā mēnesi laika. Šāda priekšzīmīga nodošanās Dievam liek padomāt par reliģisko pienākumu vērtību un to, cik nepieciešams savus savtīgos, pasaulīgos nodomus pakļaut garīgajām un mūžīgajām interesēm. Mēs ciešam zaudējumu, ja neizmantojam priekštiesību sanākt kopā, kur, kalpojot Dievam, varam viens otru garīgi pamudināt un stiprināt. Līdz ar to Dieva Vārda patiesības mūsu apziņā zaudē savu svarīgo, dzīvinošo nozīmi. Mūsu sirdis vairs netiek apgaismotas un modinātas ar svētu iespaidu, un mēs garīgi panīkstam. Mēs kā kristieši daudz zaudējam savstarpējo simpātiju trūkuma dēļ. Kas noslēdzas sevī, tas neizpilda viņam no Dieva nozīmēto pienākumu. Mēs visi esam viena Tēva bērni un laimes ziņā viens no otra atkarīgi. Mums ir jārēķinās ar Dieva un cilvēces prasībām. Pareiza sabiedriska dzīve izveido līdzjūtīgas attiecības starp brāļiem, un pūles aplaimot citus dara laimīgus mūs pašus.
Lieveņu svētki bija domāti ne tikai atcerei, bet arī kā simbolisks norādījums. Tie ne tikai atgādināja pagājušo uzturēšanos tuksnesī, bet kā ražas novākšanas svētki lika domāt par zemes augļu sakrāšanu, norādot uz nākotni, uz pēdējās ražas novākšanas Lielo dienu, kad Pļaujas Kungs izsūtīs savus pļāvējus sasiet nezāles kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakrāt savos šķūņos. Tad tiks iznīcināti visi bezdievīgie. Tie būs “it kā nekad nebūtu bijuši”. (Obadjas 16.p.) Un balsis visā Universā apvienosies priecīgā Dieva teikšanā. Atklāsmē sacīts: “Un es dzirdēju visu radību — debesīs, virs zemes, apakš zemes, jūrā un visus, kas tur ir, — sakām: “Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.” (Atkl. 5:13)
Israēla tauta Lieveņu svētku laikā slavēja Dievu, atceroties Viņa žēlastību savu ļaužu atbrīvošanā no Ēģiptes verdzības, [542] kā arī Viņa saudzīgo gādību ceļojuma laikā tuksnesī. Tie priecājās grēku piedošanas atziņā, ka Dievs visus atkal pieņem un laipni uzlūko sakarā ar tikko aizvadīto kalpošanu Salīdzināšanas dienā. Bet, kad Kunga atpestītie droši sanāks kopā Debesu Kānaānā, uz visiem laikiem atbrīvoti no grēka lāsta saitēm, zem kurām “visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes” (Rom. 8:22), tad tie līksmosies ar neizsakāmu un godības pilnu prieku. Tad būs pabeigts Kristus lielais salīdzināšanas darbs cilvēku labā un viņu grēki izdeldēti uz visiem laikiem.
Tad “priecāsies tuksnesis un izkaltušā nora, klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks! Tie ziedēs un līksmos priekā un ar gavilēm! Tiem ir dota Libanona godība, Karmela kalna košums un Saronas līdzenuma glītums; tie redzēs tā Kunga godību, mūsu Dieva jaukumu. (..) tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā. (..) Un tur būs līdzens ceļš — ceļš, ko sauks par svēto ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju, tas ir Viņa tautas ceļš, drošs ceļš, pat neprašas nevar tanī apmaldīties. Tur nebūs lauvu un plēsīgu zvēru, bet atsvabinātie pa to staigās. Tā Kunga atsvabinātie pa to atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā; mūžīgs prieks staros pār viņu galvām; prieks un līksmība pildīs viņu sirdis, skumjas un bēdas aizies tiem secen.” (Jes. 35:1,2,5-10)