Tāda bija mūsu žēlsirdīgā Radītāja griba, lai mazinātu ciešanas, lai gādātu par cerību un liktu atspīdēt kādam saules staram apbēdināto un grūtību nomākto cilvēku dzīvē.
Kungs vēlējās kontrolēt pārmērīgo mantas un varas iemīlēšanu. No pastāvīgas bagātības uzkrāšanas vienā sabiedrības daļā un nabadzības un pagrimšanas otrajā rodas daudz ļaunuma. Ja bagātnieku varu neierobežotu, tā beidzot kļūtu tik liela, ka nabagie, lai gan tie Dieva acīs ir tikpat cienīgi, beidzot no turīgajiem brāļiem tiktu uzlūkoti ar nicināšanu. Bet tādas pazemojošas izjūtas nabadzīgajā šķirā izraisītu dažādas kaislības un dusmas. Bezcerība un izmisums samaitātu sabiedrību un pavērtu durvis visāda veida noziegumiem. Dieva noteiktais iekārtojums bija paredzēts sociālās vienlīdzības atbalstīšanai. Sabata un gaviļu gada nozīmēšana lielā mērā nokārtoja visu to, kas zināmā laika periodā nācijas sociālajā un politiskajā saimniecībā bija darīts nepareizi.
Šie iekārtojumi bija domāti, lai bagātos aplaimotu ne mazākā mērā kā trūcīgos. Tie ierobežoja skopumu un tieksmi uz pašpaaugstināšanos un veicināja cēla labvēlības gara attīstību. Stiprinot visu šķiru savstarpējo uzticību, šie iekārtojumi stiprināja arī sabiedrisko kārtību un valsts stabilitāti. Mēs visi kopā esam ieausti cilvēces lielajā audumā, un viss, ko mēs varam darīt par labu citiem un viņu pacelšanai, svētības veidā atgriezīsies uz mums pašiem. [535] Savstarpējās atkarības likums iet cauri visām sabiedrības šķirām. Nabagais nav atkarīgāks no bagātā kā bagātais no nabagā. Kamēr vieni prasa savu daļu no svētībām, kuras Dievs piešķīris viņu turīgajiem kaimiņiem, citiem atkal nepieciešama uzticīga kalpošana — smadzeņu, kaulu un muskuļu spēks, kas ir trūcīgo ļaužu kapitāls.
Israēlam bija apsolītas lielas svētības, ja tie paklausīs Kunga pavēlēm. “Es došu jums lietu savā laikā,” Viņš teica, “un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīnogu lasīšanai, un vīnogu novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam; un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē. Un Es došu zemei mieru, ka jūs gulēsit bez briesmām; ļaunos un plēsīgos zvērus Es jūsu zemē darīšu rāmus, un zobens arī nepārstaigās jūsu zemi. (..) Un Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs būsit Man par tautu. (..) bet, ja jūs neklausīsit un nepildīsit visus šos baušļus un ja jūs Manus likumus nicināsit, (..) tad es jums šādi darīšu: (..) veltīgi jūs sēsit savu sēklu, un jūsu ienaidnieki ēdīs jūsu maizi. Un Es dusmās celšu savu vaigu pret jums, ka jūs tiksit savu ienaidnieku sakauti; un jūsu nīdējiem būs par jums valdīt no augšas, un jūs bēgsit, kad nebūs neviena, kas jūs vajā.” (3. Moz. 26: 4-17)
Daudzi ar lielu pacilātību apgalvo, ka visiem cilvēkiem jāsaņem vienāda daļa no Dieva laicīgajām svētībām. Tomēr tāds nav bijis Dieva nodoms. Dažādība apstākļos ir viens no līdzekļiem, ar kuriem Dievs vēlas pārbaudīt un veidot raksturu. Bet Viņš grib, lai tie, kam ir laicīgi īpašumi, sevi uzskatītu tikai par viņa mantu pārziņiem, kam uzticētie līdzekļi jāizlieto cietēju un trūcīgo vajadzībām.
Kristus teica, ka nabagi pie mums būs vienmēr, un Kristus intereses ir savienotas ar ciešanām pakļauto ļaužu interesēm. Mūsu Pestītāja sirds jūt līdzi vistrūcīgākajiem un apspiestākajiem zemes bērniem. Viņš mums saka, ka tie ir Viņa pārstāvji virs zemes. Kungs tos ir nolicis mūsu vidū, lai mūsu sirdī pamodinātu mīlestību, kādu Viņš izjūt pret cietējiem un apspiestajiem. [536] Viņiem parādīto līdzcietību un devību Kristus pieņem kā sev personiski parādītu. Katru nežēlību un nevērību pret tiem Viņš uzskata kā Viņam darītu.
Ja Dieva dotie likumi par labu trūcīgajiem būtu pastāvīgi ievēroti, tad šodien pasaules tikumiskais, garīgais un laicīgais stāvoklis būtu pavisam citādāks. Tad savtība un pašpaaugstināšanās nebūtu tik uzkrītoša kā tagad, bet ikkatrs laipni rūpētos par citu cilvēku laimi un labklājību; un tāds plaši izplatīts trūkums, kāds tagad valda daudzās zemēs, vienkārši nevarētu pastāvēt.
Dieva dotie pamatlikumi aizkavētu briesmīgo ļaunumu, kas visos gadsimtos ir radies sakarā ar bagātnieku nežēlīgo izturēšanos pret trūcīgajiem un trūcīgo ļaunajām aizdomām un naidu pret bagātajiem. Novēršot milzīgo bagātību uzkrāšanu un nodošanos neierobežotām pārmērībām, tie attiecīgi novērstu to cilvēku tūkstošu izglītības trūkumu un pakāpenisko pagrimšanu, kuriem ar slikti atalgotu darbu jāsarauš visas šīs milzīgās bagātības. Tie dotu miermīlīgu to problēmu atrisinājumu, kas tagad pasaulei draud ar anarhiju un asins izliešanu.