Tautas pārstāvji sapulcējās Šilo un satraukuma karstumā nolēma tūlīt doties karā pret vainīgajiem. Tomēr, piesardzīgāko vīru iespaidoti, tie vispirms apņēmās nosūtīt uz turieni delegāciju, lai par šo rīcību iegūtu zināmu skaidrību. No katras cilts tika izraudzīts pa vienam virsniekam, kurus vadīja Pinehass, kas jau reiz bija izcēlies ar savu dedzību notikumos Peorā.
Divas ar pus ciltis bez kādas sazināšanās bija uzsākušas kaut ko tādu, kas radīja lielas aizdomas. Tā kā sūtņi uzskatīja, ka viņu brāļi noteikti ir apgrēkojušies, tad tie pie viņiem nāca ar asiem pārmetumiem. Tie viņus apvainoja par sacelšanos pret Kungu un lika atcerēties sodības, kas Israēlu bija piemeklējušas saistībā ar Baal-Peoru. [519] Visa Israēla labā Pinehass ieteica Gada un Rūbena bērniem, ja tie nav labprātīgi palikt zemē, kur nav altāra upuriem, tad lai nāk un dalās ar saviem brāļiem viņu iemantojamā zemē un priekšrocībās upes otrajā pusē.
Apsūdzētie atbildēja, ka viņu altāris nav domāts upurēšanai, bet uzcelts vienkārši par liecību, ka, lai gan upe tos šķir, tomēr viņiem ir tāda pati ticība kā brāļiem Kānaānā. Viņi esot baidījušies, ka nākotnē viņu bērnus varētu izslēgt no saiešanas telts dievkalpojumiem, it kā tiem nebūtu nekādas daļas ar Israēlu. Tad šis altāris, kas celts pēc Kunga altāra parauga Šilo, liecinās, ka tā cēlāji arī bija dzīvā Dieva pielūdzēji.
Ar lielu prieku sūtņi uzņēma šo izskaidrojumu un jaunās ziņas nekavējoši aiznesa tiem, kas viņus bija sūtījuši. Visas domas par karu tika atmestas, un ļaudis priecājās un slavēja Dievu.
Tad Gada un Rūbena bērni lika uzrakstīt uz altāra vārdus, kas paskaidroja tā celšanas nolūkus; viņi sacīja: “Lai tas ir par liecinieku starp mums, ka Jehova ir Dievs.” Tādā veidā tie gribēja izvairīties no turpmākiem pārpratumiem un nedot iemeslu kārdinājumiem.
Cik bieži lielas grūtības rodas tikai pārpratumu dēļ, pat starp tiem, kas vadās no viscēlākajiem motīviem, un, ja netiek parādīta laipnība un iecietība, tad sekas var būt ļoti smagas un pat liktenīgas. Desmit ciltis atcerējās, ka Ahana gadījumā Dievs nopēla centības trūkumu viņu vidū esošā grēka atklāšanā. Tagad tie bija nolēmuši rīkoties ātri un dedzīgi; bet, gribēdami izvairīties no iepriekšējās kļūdas, nonāca pretējā galējībā. Laipnas apjautāšanās vietā, kas atklātu lietas patieso būtību, tie vērsās pie saviem brāļiem ar pārmetumu un nosodījumu. Ja Gada un Rūbena vīri atbildētu tādā pašā garā, tad sekotu savstarpēja izrēķināšanās. Kaut arī no vienas puses rīcībā ar grēku ir svarīgi izvairīties no lietas atlikšanas un paviršības, tomēr no otras puses — tikpat svarīgi ir izvairīties no asa sprieduma un nepamatotām aizdomām.
Būdami ļoti jūtīgi pret pašu rīcības nopelšanu, daudzi tomēr pārāk bargi izturas pret tiem, kurus viņi tur aizdomās par kādu pārkāpumu. Ar nopelšanu un pārmetumiem vēl neviens nav atgriezies no nepareizas rīcības, bet daudzi tādā kārtā ir atstumti vēl tālāk no taisnības takas, un līdz [520] ar to viņu sirds ir vēl vairāk nocietinājusies pret visiem pārliecinājumiem. Laipns gars, pieklājīga un pacietīga izturēšanās var glābt maldos esošo un apklāt grēku pulku.
Rūbeniešu un viņu biedru parādītā gudrība ir vērta, lai to atdarinātu. Godīgi cenzdamies sekmēt patiesās reliģijas lietu, viņi tika nepareizi nosodīti un stingri norāti, tomēr tie neizrādīja nekādas dusmas. Laipni un pacietīgi tie uzklausīja savu brāļu apvainojumus, pirms sāka aizstāvēties, un pēc tam pilnībā izskaidroja savas rīcības iemeslus un pierādīja savu nevainību. Tā draudzīgā kārtā tika novērstas grūtības, kas draudēja izsaukt visai smagas sekas.
Tie, kas apzinās savu taisnību, pat nepatiesi apsūdzēti, var palikt mierīgi un apdomīgi. Dievs zina visu, ko cilvēki pārprot un nepareizi attēlo, tādēļ mēs savu lietu mierīgi varam nodot Viņa rokās. Kungs tikpat droši aizstāvēs ikvienu cilvēku, kas Viņam uzticas, kā toreiz izmeklēja Ahana vainu. Kas vadās no Kristus Gara, tiem arī būs Viņa mīlestība, kas ir iecietīga un laipna.
Tas ir Dieva prāts, ka starp Viņa ļaudīm valda vienprātība un brāļu mīlestība. Tieši pirms savas krusta nāves Kristus lūdza, lai Viņa mācekļi būtu vienoti, kā Viņš ir viens ar savu Tēvu, lai pasaule varētu ticēt, ka Dievs Viņu ir sūtījis. Šī visaizkustinošākā un brīnišķīgākā lūgšana sniedzas cauri gadu simtiem līdz mūsu dienām, jo Viņa lūgšanā bija ietverti vārdi: “Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu uz mani ticēs.” (Jāņa 17:20) Kaut arī mēs nedrīkstam upurēt nevienu patiesības principu, mums tomēr pastāvīgi jācenšas sasniegt šo vienprātības stāvokli. Tas ir pierādījums, ka esam Kristus mācekļi. Jēzus teica: “No tā katrs atzīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jūs mīlēsit viens otru.” (Jāņa 13:35) Un apustulis Pēteris pamāca draudzi: “Beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.” (1. Pēt. 3:8,9)