Līdz tam laikam par nācijas galvaspilsētu un saiešanas telts atrašanās vietu uzskatīja Gilgalu, bet tagad saiešanas telti vajadzēja novietot tai noteiktajā pastāvīgajā atrašanās vietā. Tā bija Šilo, maza pilsētiņa Ēfraima daļā. Atrazdamās gandrīz zemes vidienē, tā vienlīdz viegli bija sasniedzama visām ciltīm. Šeit kāda daļa zemes jau bija pilnīgi pakļauta ebrejiem, tā kā pielūdzējus neviens nevarēja traucēt.
“Tad visa kopā sasauktā Israēla bērnu tautas draudze sapulcējās Šilo, un tur viņi uzcēla saiešanas telti pēc tam, kad bija sev pakļāvuši zemi.”(Joz. 18:1-10) Ciltis, kas vēl arvien dzīvoja nometnē, saiešanas teltij aizejot, tai sekoja un ierīkoja nometni pie Šilo. Tās tur uzturējās tik ilgi, kamēr izklīda pa saviem īpašumiem.
Šilo saiešanas telts palika trīssimts gadus, līdz tā Ēļa nama grēku dēļ krita filistiešu rokās, un Šilo tika izpostīta. Derības šķirstu vairs nekad neatveda atpakaļ uz saiešanas telti, un svētnīcas kalpošanu beidzot pārcēla uz Jeruzālemes templi; Šilo nogrima aizmirstībā. Tikai drupas vēl rāda vietu, kur tā kādreiz ir atradusies. Daudz gadus vēlāk Šilo likteni pieminēja kā brīdinājumu Jeruzālemei. “Eita taču uz Manu svēto vietu,” Kungs paskaidroja caur pravieti Jeremiju, “kas ir Šilo, kur iesākumā mājoja Mans vārds, un raugiet, par ko Es to esmu pārvērtis savas Israēla tautas ļaunuma dēļ! (..) Tā es darīšu šim namam, kas nes Manu vārdu un uz ko jūs paļaujaties, un šai svētai vietai, ko Es devu jums un jūsu tēviem, tāpat kā Es Šilai darīju.” (Jer. 7:12-14)
[515] “Kad nu Israēla bērni bija beiguši zemi visā tās apjomā sadalīt” un visas ciltis saņēma savu mantojumu, Jozua izteica savu prasību. Tāpat kā Kālebam, viņam bija dots sevišķs mantojuma apsolījums; tomēr tas nelūdza kādu plašu apgabalu, bet tikai vienu pilsētu. “Sekodami tā Kunga pavēlei, tie viņam deva to pilsētu, ko viņš bija sev lūdzis (..); viņš atjaunoja un nocietināja šo pilsētu un apmetās tur uz dzīvi.” (Joz. 19:49,50) Šīs pilsētas vārds bija Timnat-Sēra — ”atlikusī daļa”, tā pastāvīgi liecināja par šī iekarotāja cēlo raksturu un nesavtīgo garu, kurš, varēdams pirmais paņemt daļu no iekarotā laupījuma, savu prasību atlika, līdz bija apmierināts vismazākais viņa tautas loceklis.
Sešas no levītiem izraudzītajām pilsētām - pa trīs katrā Jordānas pusē - tika nozīmētas par glābšanās pilsētām, kur patvērumu varēja atrast ikviens, kas nositis cilvēku. Tās iekārtoja pēc Mozus norādījuma, lai uz turieni varētu bēgt ļaudis, kas netīšām kādu nogalinājuši. Kungs bija pavēlējis: “Šīs pilsētas lai jums ir glābšanās pilsētas no asins atriebēja, un neviens lai nemirst, iekams nav stāvējis draudzes priekšā un saņēmis tiesas spriedumu”. (4. Moz. 35:11,12) Tāda žēlīga gādība bija nepieciešama senā personiskā asins atriebības paraduma dēļ, pēc kura slepkavas sodīšanu bija jāizdara tuvākajam radiniekam vai mirušā mantiniekam. Gadījumos, kur vaina bija skaidra, nemaz nevajadzēja gaidīt uz lietas izmeklēšanu tiesā. Atriebējs drīkstēja noziedznieku izsekot un nogalināt tur, kur to sastapa. Kungs neatrada par vajadzīgu tajā laikā šo paradumu likvidēt, bet rūpējās par tāda cilvēka drošību, kas kādu nositis netīšām.
Patvēruma pilsētas bija tā sadalītas, ka no visām zemes vietām tās viegli varēja aizsniegt pus dienas gājuma laikā. Ceļi uz turieni vienmēr tika uzturēti labā kārtībā; gar ceļu malām atradās rādītāji, uz kuriem ar skaidriem, lieliem burtiem bija rakstīts — Patvērums, lai bēglim nevienu mirkli nevajadzētu kavēties. Šo iekārtojumu varēja izmantot ikviens, vai nu tas bija ebrejs, svešinieks vai garāmgājējs. Tomēr, tāpat kā nevainīgo nedrīkstēja pārsteidzīgi nonāvēt, tā arī neviens noziedznieks nepalika nesodīts. Katru bēgšanas gadījumu pamatīgi pārbaudīja attiecīgas autoritātes un tikai tad, ja bēgli atzina par [516] nevainīgu tīšā slepkavībā, tas drīkstēja patverties pilsētā. Tīšs noziedznieks tika izdots atriebējam. Un arī tiem, kam bija tiesības uz apsardzību, tā tika garantēta vienīgi tad, ja tie palika norādītajās patvēruma robežās. Ja gadījumā kāds atstāja noteiktās robežas un to atrada asins atriebējs, tad tam par šīs Kunga aizsardzības neievērošanu nācās samaksāt ar savu dzīvību. Tikai augstā priestera nāves gadījumā visi, kas šajās pilsētās bija atraduši patvērumu, ja tie to vēlējās, varēja atgriezties savos īpašumos.
Izmeklējot slepkavībā apsūdzēto, to nevarēja notiesāt pēc vienas personas liecības, arī tad nē, ja to visai droši apstiprināja visi apstākļi. Kungs bija pavēlējis: “Ja kas kādu cilvēku nosit, tad pēc liecinieku norādījumiem slepkava lai tiek nogalināts; bet viens liecinieks vien nevar atbildēt, dodams liecību pret kādu cilvēku, ka tam būtu jāmirst.” (4. Moz. 35:30) Tas bija Kristus, kas Mozum deva šos norādījumus visam Israēlam, un, dzīvojot personīgi ar saviem mācekļiem virs zemes un tos pamācot, kā rīkoties ar tiem, kas maldās, Lielais Skolotājs atkārtoja šo mācību, ka viena cilvēka liecība nevar ne attaisnot, ne notiesāt. Viena cilvēka uzskati vai domas nevar izšķirt strīdīgus jautājumus. Visos šādos gadījumos jāpiedalās diviem vai vairākiem, kas kopīgi nestu atbildību, “lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts”.(Mat. 18:16)
Ja slepkavībā apvainotais pie izmeklēšanas tika atzīts par vainīgu, tad to nespēja atbrīvot nekāda salīdzināšanas vai izpirkšanas nauda. “Kas cilvēka asinis izlej, tā asinīm jātop no cilvēkiem izlietām.” “Jums arī nav ņemama salīdzināšanās maksa par slepkavu, kas ir nāvi pelnījis, jo tādam jāmirst.” “Bet, ja kāds ļaunprātīgi rīkosies pret savu tuvāku, to ar viltu nogalinādams, tad lai arī viņu paņem no mana altāra, ka tas mirst.” “Zemi nevar salīdzināt tur izlieto asiņu dēļ, kas tur izlietas, kā vienīgi ar tā asinīm, kas tās izlējis.” (1. Moz. 9:6; 4. Moz. 35:31,33; 2. Moz. 21:14) Tautas drošība un šķīstums prasīja, lai slepkavības grēks tiktu bargi sodīts. Cilvēka dzīvība, ko vienīgi Dievs var dot, bija svēti jāsargā.
Glābšanas pilsētas, kas Dieva tautai tika iekārtotas senatnē, simboliski norādīja uz iespējamo patvērumu Kristū. Tas pats žēlsirdīgais Pestītājs, kas lika iekārtot šīs laicīgās glābšanas pilsētas, izliedams savas asinis, ir radījis drošu patvērumu ikvienam Dieva likumu pārkāpējam, kur tas var bēgt un atrast glābšanu no otrās nāves. Nekāda vara nespēj izraut no Viņa rokām dvēseli, kas pie Viņa meklē piedošanu. [517]
“Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Rom. 8:1) “Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” “Lai šīs divas negrozāmās lietas — un Dievam taču nebija iespējams melot — būtu par stipru paskubinājumu mums, kas esam meklējuši glābiņu, satverot gaidāmo cerību.” (Rom. 8:34; Ebr. 6:18)
Neviens, kas bēga uz glābšanās pilsētu, nedrīkstēja kavēties. Bija jāatstāj ģimene un darbs. Nebija pat laika, lai atvadītos no saviem mīļajiem. Dzīvība bija apdraudēta, un visas citas intereses vajadzēja upurēt vienam mērķim, lai sasniegtu šo drošo vietu. Aizmirsās nogurums un netika pievērsta uzmanība grūtībām. Bēglis nevienu acumirkli neuzdrošinājās palēnināt savu gaitu, kamēr nebija nonācis aiz pilsētas mūriem.
Ja grēcinieks neatrod patvērumu Kristū, tad tas ir pakļauts mūžīgai nāvei, un, kā bezrūpība un vilcināšanās ceļā uz glābšanas pilsētu bēglim varēja atņemt vienīgo iespēju izdzīvot, tā garīgā ziņā par kavēšanos un vienaldzību var iznākt samaksāt ar dvēseles bojāeju. Lielais ienaidnieks, sātans, seko pa pēdām ikvienam Dieva svēto likumu pārkāpējam, un, kas neapzinās draudošās briesmas un nopietni nemeklē aizsardzību mūžīgajā Patvērumā, tas kritīs par laupījumu postītājam.
Gūsteknis, kurš kaut uz brīdi izgāja ārpus glābšanas pilsētas, sevi pakļāva asinsatriebēja varai. Tā ļaudis tika mācīti pieķerties metodēm, kuras bezgalīgā gudrība bija nozīmējusi viņu drošībai. Gluži tāpat nepietiek, ja grēcinieks tic, ka Kristus piedod viņa grēkus, — tam ticībā un paklausībā vienmēr jāpaliek Kristū. “Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebr. 10:26,27)
Divas Israēla ciltis - Gada un Rūbena, kopā ar Manases puscilti, — savu mantojumu saņēma jau pirms Jordānas pāriešanas. Plašie augstienes līdzenumi un bagātie Gileādas un Basanas meži ar savām sīko un lielo lopu ganībām šai ganu tautai bija ļoti iekārojami; līdzīgu vietu nevarēja atrast pat pašā Kānaānā; un šīs divas ar pus ciltis, vēlēdamās tur apmesties, svinīgi apsolīja dot savu daļu bruņotu vīru, lai tie ietu saviem brāļiem līdzi pāri Jordānai un piedalītos kaujās, līdz visi būs saņēmuši savu iemantojamo tiesu. Viņi arī uzticīgi izpildīja savas saistības. Kad desmit ciltis iegāja Kānaānā, “Rūbena dēli, Gada dēli un Manases puscilts, kā Mozus tiem bija pavēlējis, apmēram četrdesmit tūkstoši cīņai pilnīgi apbruņotu vīru devās pāri karā tā Kunga priekšā Jērikas līdzenumā”. (Joz. 4:12,13) [518] Četrus gadus tie drosmīgi cīnījās blakus saviem brāļiem, bet tagad bija pienācis laiks atgriezties tiem piešķirtajā zemes daļā. Un, tā kā tie bija piedalījušies cīņās kopā ar saviem brāļiem, tad dalījās arī laupījumā un atgriezās mājās ar “lielu bagātību (..), ar vareni daudz lopiem, ar sudrabu un ar zeltu, ar varu un ar dzelzi un ar ļoti daudz drēbēm”. Visās šajās bagātībās tiem tagad vajadzēja dalīties ar tiem ļaudīm, kas palika mājās pie viņu ģimenēm un ganāmpulkiem. (Joz. 22. nod.)
Tiem bija jādzīvo tālu no Kunga svētnīcas, un Jozua ar rūpēm sirdī vēroja viņu aiziešanu, jo zināja, cik stipri viņu vientuļajā klejotāju dzīvē būs kārdinājumi padoties pagānu cilšu ieradumiem, kas dzīvoja tieši pie robežas.
Kamēr vēl Jozua un citu vadoņu domas nomāca rūpes un ļaunas nojautas, tos sasniedza savādas ziņas. Pie Jordānas, tuvu tai vietai, kur bija notikusi brīnišķīgā upes šķērsošana, divas ar pus ciltis bija uzcēlušas altāri, līdzīgu dedzināmo upuru altārim Šilo. Kunga likumi ar nāves sodu aizliedza piekopt jebkuru citu kalpošanas kārtību Dievam līdzās tai, kas bija paredzēta svētnīcā. Ja tāds būtu uzceltā altāra mērķis, tad tas, ja tam atļautu palikt, novērstu ļaudis no patiesās ticības.